Līdzība par sējēju

Klausīties audio ierakstu JS1 kaseti 0018.1

Sprediķis, teikts 1988. gadā Mežaparka draudzē

            Žēlastība un miers, lai jums visiem no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.

            Uzklausi, kristīgā draudze, Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 13. nodaļā!

24 Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.
25 Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja.
26 Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.
27 Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: “Kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle?”
28 Un viņš tiem sacīja: “To ienaidnieks darījis.” Tad kalpi uz to sacīja: “Vai tu gribi, ka mēs ejam to izravēt?”
29 Bet viņš sacīja: “Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus.
30 Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.”
31 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā.
32 Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni zem debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.”
33 Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga.”
Āmen.

            Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars! Tu apgaismotājs, Tu dzīva darītājs, Tu dievišķais padoma devējs Gars! Nāc Tavā žēlastībā pie mums! Atdari mums Tava Vārda patiesību un liec mums Viņā būt iedzīvinātiem, jā, un ka arī mēs topam šī Vārda apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.

            Mūsu Pestītājs, runādams par Debesu valstību, lieto tik ļoti daudz un tik ļoti dažādus salīdzinājumus un līdzības. Šeit nolasītās jau nemaz nav visas no tām, ar kurām Viņš ir gribējis raksturot Debesu valstību, viņas īpašības un – arī mūsu vietu šai Debesu valstībā, mūsu stāvokli, mūsu lomu, mūsu uzdevumu.

            Liekas, ka šo līdzību starpā nebūtu nekāda sakara. Trīs pilnīgi dažādas, atšķirīgas ainas, ko Pestītājs noliek mūsu acu priekšā. Vienkāršas, skaidri saprotamas, bet taču tik ļoti savdabīgas katra par sevi.

            Debesu valstība līdzinās tīrumam. Viņa līdzinās kādam nama kungam – kādam cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Līdzība jau ļauj mums to viegli saprast un uzminēt, kas ir šis Labais Sējējs, kas ar šo labo sēklu apsēj šīs pasaules tīrumus, – Debesu Tēvs, mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Kad mēs klausāmies Viņa vārdos, mēs atkal to bieži vien dzirdam un salīdzinām, ka Viņa vārdi ir kā sēkla, kas krīt un dīgst, un aug. Sēkla, kas ienākstas... Un tāpat mēs dzirdam Viņa līdzībās, ka tas, kas aug, ir šis cilvēks, kas ir saņēmis šo sēklu sevī un tagad audzē. Bet šī līdzība stāsta, kādu nepatīkamu[1] virzienu ir ņēmis šis labais, dievišķais nodoms, ka kaut kas ir noticis tāds, kas nebija nemaz ne domāts, kas nekādā gadījumā nebija gribēts – ka, dīgstot kviešiem, augot labībai, parādās viņu starpā nezāle. Nezāle, kura, kā mēs zinām, cenšas nomākt, cenšas pārspēt labo stādu. To zina katrs, kas kopj kaut savu mazo, mazo dārziņu, cik nezāle ir dzīvotspējīga, cik viņa ir uzbāzīga un uzmācīga, kā viņa pārņem un nomāc to labo un vērtīgo. Un, ja šim labam un vērtīgam nepalīdz – viņš aiziet pat bojā. Un šī Labā Sējēja kalpi uzstāda šo jautājumu – bet kā tas ir varējis tā notikt? Un Viņš dod kādu atbildi. Ļoti, ļoti nopietnu, ļoti drūmu(?)[2]  atbildi: “To ienaidnieks darījis.”

            Tātad šim svētajam, dievišķajam darbam, Viņa patiesības izsējai, Viņa tīruma audzēšanai, kur Viņš mūs arī līdzi kā kviešus audzē, šim Viņa labajam darbam uzmācas kāds cits darītājs. Arī steidzīgs. Slepus rīkodamies, nemanāmi, naktī, pa tumsu, lai viņu nepienāktu, lai neredz viņa ļauno darbu jau pašā sākumā! Bet tad, kad šis ļaunais darbs sāk sevi parādīt savās sekās, tad attopas šie kalpi un saka: “Kā tas ir varējis notikt? Mēs iesim! Mēs izravēsim!” Nē! (?) Jūs varat nodarīt vairāk posta kā labuma. Nikno zāli ir grūti izraut, bet viņai līdzi var viegli izraut kviešus.

            Šī līdzība runā  kādu ārkārtīgi aktuālu valodu. Viņa runā par to cīņu, kāda ir Dievam un Viņa valstībai ar tumsu un viņas varu. Ar šo slepeno nakts un tumsas varu, kas savus ļaunos nolūkus, samaitāšanas nolūkus iesēj nemanot. Iesēj šinī pasaulē, lai nomāktu Kristu un Viņa Evaņģēliju. Iesēj šīs indīgās zaimošanas, zākāšanas un pretniecības zāles, kuras pārņem kādreiz cilvēka dvēseli tā, ka tur gandrīz nosmok Kristus Evaņģēlija vēsts, gandrīz aiziet bojā tas, ko Dievs bija sējis. Kāds drausmīgs stāvoklis! Kāds bīstams stāvoklis! Kāds stāvoklis, kas prasa milzīgu piepūli un spēku, lai to pārvarētu. Lai augtu blakus nezālei, lai sev blakus šo indi redzētu un manītu, un tai pašā laikā neļaut viņai pāraugt pār galvu, neļaut viņai iesēsties sirdī kā tam niknajam, ļaunajam audzējam, kas ieperinādamies pārņem un nožņaudz no iekšpuses.

            Mūsu valstība ir šī... ne tikai šī sēja, bet arī šī pastāvēšana kādā drausmīgā... kādas drausmīgas uzmācības un ļaunā ienaidnieka priekšā. Bet mēs zinām iznākumu! Pestītājs mūs vienmēr vērš ar skatu ne tikai uz to, kas ir mūsu acu priekšā, ne tikai uz tā saukto konkrēto situāciju, ne tikai uz to grūtumu un šķietamo bezcerību, kāda kristīgai draudzei kādreiz rēgojas acu priekšā no visu to puses, kas viņu meklē nomākt. Viņš saka – pļaujamā laikā šīs lietas tiks šķirotas. Nezāles ies ugunī! Tai ugunī, kas nav izdzēšama un pret kuru nebūs nekāda spēka pretī stāvēt. Lai cik gudra un skaista šī nezāle būs bijusi savā augšanā un diženumā, viņas vieta ir elles uguns.

            Un ar to mūsu Pestītājs ir gribējis pateikt – tur, kur mēs stāvam šādā nomāktībā, kas mūs apņem kādreiz līdz izmisumam, – nebīstaties! Ne šī dzīve ir viss un piepildījums. Dieva valstība sākas šeit, un viņa sākas ar Dieva mīlestību pret mums, ka Viņš mums sēj šo Savu labo sēklu. Dieva valstība turpinās mūsu vidū ar šo cīņu, ko tumsa pret Viņu ir sākusi un sāk, sēdama savu indi starpā un meklēdama nomākt un postīt. Un Debesu valstība ir piepildīta tur, kur Dieva eņģeļi  šķiro (?) Tur ir beidzamais un galīgais piepildījums un iznākums.

            Un Dieva valstība līdzinās sinepju graudam, ko ieliek un iesēj dārzā. Niecīga, maza sēkliņa. No niecīgās, mazās sēkliņas izaug liels stāds, un šinī stādā pat putni var iemesties un taisīt ligzdas. Kāda skaista līdzība! No mazuma, no niecīga, neievērojama mazuma, no vienas mazas sēkliņas izaug kaut kas ārkārtīgi liels. Mūsu starpā to ir piedzīvojuši daudzi. Patiesībā, ja kristīgais cilvēks drusku vairāk vēl savu atmiņu Dieva priekšā pārcilātu, viņš arī to būtu redzējis kādreiz – viens vienīgs vārds -----[3] , viens vienīgs skats uz Pestītāju, uz Viņa svētumu ir pēkšņi kaut kā sācis augt no šīs niecības un pārvērsties par krāšņu, lielu stādu. Kāds liels iedrošinājums! Cik maz ir vajadzīgs, lai Dieva lielais sākums, lai Dieva lielais žēlastības darbs piepildītos – nevajaga daudz.

            Kad Viņš uzlūkoja vienu no Saviem mācekļiem – Nātanaēlu – un pateica viņam tikai vienu pašu vārdu –  “Es tevi jau redzēju, tu biji zem vīģes koka savā ----!” – viss ---------. Viņš bija kļuvis par māceklis. Debesu valstībai piemīt tas pats neaprēķināmais un neizdibināmais spēks un varenība, kas piemīt tādam sēklas graudam. Kas tad ir tāds sēklas grauds! Viņu pat pirkstos gandrīz nav iespējams noturēt – tik sīks viņš ir. Kas var tur būt! Un tanī ir paslēpts iekšā vesels puzurs (?). Vislielākie pasaules koki – Sekvojas, kas aug pāri pār simt metru augstumam – viņa izsējas no sēklām, kas ir vēl mazākas par sinepju graudu! Viss šis milzu koks ir ------- . ----Pestītājs mums saka – jūsu rokās es nododu daudz (?) --------- mums nav ne Svēto Rakstu, un kādreiz pat Dziesmu grāmatas mēs ņemam viens otram no rokām viņas. Tam iemesls ir tāds ---------------- . Mums nav, mēs esam palikuši tiešām (?) pie tādiem sinepju graudiņiem --------.

            Un vai jūs neesat to piedzīvojuši? Ka ir pieticis kādreiz viena vienīga skata uz kādu vienu vienīgu tikai lappusi, un kaut kas tevī ir sācis augt. Tu vairs nespēj to sevī noturēt. Tu tieci kaut kādā veidā satverts no kaut kā tik liela, ka tas tevī pārvēršas par veselu koku – sekvoju (?). Tas viens vienīgais skatiens. Pestītājs citā salīdzinājumā saka: “Ja kam slāpst, lai nāk un dzer pie Manis, ūdens, ko Es tam došu, pārvērtīsies par ūdens avotu, kas no viņa tecēs.” No tiem dažiem malkiem iedzertiem pārvērtīsies par avotu, no kura dzers citi! Tas ir Debesu valstības brīnums.

            Un Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga. Tāds vienkāršs, parasts virtuves skats, ko pazīst katra namamāte, kas saimnieko savā virtuvē, kas cep maizi. Ka ņem mazumu kaut kādas vielas, neparastas, un viņu iejauc miltu daudzumā, mīklā, un pārvēršas visa šī viela – viņas kļūst it kā vairāk, un viņa kļūst pavisam citāda. Viņa vairs nav pliekana, viņa ir ieguvusi garšu un smaržu, un maizes vērtību, ar kuru var pabarot, ar kuru var stiprināt. Un atkal šeit ir tāds savāds sakars starp niecību, ka šī niecība ir dota (?) mums.  Jā, kas ir šī namamāte? Mēs nezinām! Namamātes ir ļoti dažādas. Citas darbojas ar prieku, un citai viņas darbošanās ir par nastu un par īgnumu, bet kaut kas ir jādara, un tas tiek (?) darīts. Mēs nezinām, ko šeit Pestītājs būtu gribējis, lai mēs domājam par šo namamāti, bet, kad mēs lūkojamies šinī pasaulē... kad mēs lūkojamies šinī pasaulē, mēs redzam, ka pasaules lielajā virtuvē arī tiek daudz kas brūvēts un gatavots, un cepts, un darīts. Un tur strādā dažādas rokas un dara dažādus uzdevumus, kuri liekas nepieciešami.

            Raugs. Kristus Evaņģēlijs? Kristus Evaņģēlija nesēji? Cik savādas ir īpašības šai vielai...

            Kad pēc mūsu Pestītāja augšāmcelšanās kristīgā draudze pieauga, kad viņa aicināja savus pirmos garīgos vēl līdzstrādniekus, darbiniekus apustuļiem palīgā, viņu starpā bija viens diakons, kura vārds paliek kristīgai draudzei ļoti augstā piemiņā, – pirmais asinsliecinieks Stefans. Viņa degsme, viņa Kristus apliecinātāja gars, viņa spēks, viņa Gara apdvestā gudrība, ar kādu viņš sludināja un atgādināja Kristus Evaņģēliju, sakustināja visu Jeruzālemi, bet sakustināja arī Kristus pretiniekus līdz tādam niknumam, ka viņi viņu nogalināja. Mēs to lasām apustuļu darbos. Un ne tikai nogalināja viņu, bet metās virsū visai kristīgajai draudzei, viņu izšķaidīdami pa visu pasauli, izmētādami, izdzīdami, vajādami tā, ka kristīgā draudze bēga, viņas locekļi. No Jeruzālemes bēga uz Sīriju, uz Kipru, uz Mazāziju un varbūt arī uz Ēģipti – kur varēja nu katrs glābties...

            Pagāja tikai neilgs laiks, pagāja tikai daži gadi.----- Sīrijā ----- savā vidū redz lielu, ziedošu kristīgu draudzi – tūkstoši pulcējas. Kipra ----, Sīrija, Mazāzija... Raugs, ko neganta roka savā niknumā bija izmētājusi, to bija saraudzējis. Ne vairs Jeruzāleme bija tā vieta, kur Kristus Evaņģēlijs vēl tika atgādināts un kur pret Viņu varēja griezt savus zobus pretinieki un naidnieki. Kristus Evaņģēlijs bija izsēts pa pasauli, un šī pasaule tika saraudzēta. Šīs rokas pasaules virtuvē arī šoreiz to ------, kristīgajiem liekot piedzīvot daudzkārt to pašu, kas bija Stefana dienās.

            Ķīna! Pirms šī kara mēs zinājām, ka lielajā, vairāku simtu miljonu lielajā tautā bija tikai kādi pāris miljonu kristīgo, jo grūts bija darbs šinī tautā ar viņas senajām ticībām un ar viņas dzīves ievirzi. Tas notika, kad šis karš bija pabeidzies. Pār Ķīnu sāka valdīt tādi spēki, kas ar nežēlīgu niknumu vērsās pret katru kristīgo pasākumu, pret cilvēkiem. Tās pašas baznīciņas, kādas viņas bija tur, Ķīnas piekrastes apgabalos, tās tika nojauktas un iznīcinātas. Kristīgie tika vajāti, un viņi izklīda pa visu plašo, lielo Ķīnu. Un šobrīd – pēc pārdesmit gadiem – nāk vēstis no Ķīnas, ka šis raugs, šis izkaisītais raugs, kas iekaisīts Ķīnas tautā, pavairojis kristīgo pulku tagad uz četrdesmit vai pat sešdesmit miljonu! Šinī tautā kristīgo viens otram vēstī Evaņģēliju, viens otru ņem pie rokas un ved pie Kristus, ne vairs gaida, ka nāks misionāri no citām zemēm, lai kaut ko mācītu. Un atbrīvo no -----.

            Arī nikna un ļauna roka var padarīt to, lai Dieva valstība augtu. Tas, kas meklē iznīcināt un izpostīt, tas vienmēr stāv tanīs briesmās priekš sevis, ka viņš būs veicis taisni pretējo, un iznīcības vietā viņš būs devis Dieva valstībai un viņas darbiniekiem iespēju lielo pulku saraudzēt ar Kristus svēto raugu, pārveidot tur un tā, kur tas nebija ne domāts, ne paredzēts, ne cerēts, ne gribēts. Debesu valstība izpaužas tik ļoti dažādi, un mēs apliecinām to pašu, ko Pestītājs ir teicis – nē, nē, ne šeit, ne tur! Debesu valstība ir jūsu vidū! Mēs teiksim – nevar būt... Kur ir viņas zelta torņi, kur ir viņas smaržīgie dārzi, kur ir viņas skaidrie ūdeņi? Tas viss, ko mēs iedomājamies savās bērnu iztēlēs, kādai vajadzētu būt Dieva valstībai. Nē, Dieva valstība ir šeit, šeit, šinī pašā vietā! Te, kur starp kviešiem nezāle ceļas ar visu savu indi un kur kviešiem ir ar visu savu dvēseles spēku jāturas un jāparvar šīs nezāles uzmācība. Debesu valstība ir šeit, jo atkal kāds sinepju graudiņš ir iekritis kādā sirdī, un mēs redzam – mums pretī nāk cits cilvēks, kuru mēs nepazinām tā. Debesu valstība ir šeit, jo tāpat Kristus draudzes postītāji meklē gandēt viņas dievnamus un atraut viņas kalpus un apliecinātājus, un uzdarboties uz tiem, kas ticību sevī nes. Un notiek tas brīnišķais... Patiesībā viņi ir izsvaidījuši raugu. Viņi izsvaida dzirksteles, kas aizdedzina. Un tas ir šeit, šinī pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Debesu valstība ir mūsu vidū. Lūkojamies! Mēs viņu redzēsim. Lūkojamies – jūs paši esat viņas vidū, līdzi ietverti kaut kurā no šiem veidiem un vēl dažos citos, ko Pestītājs ir ------. Tepat! Mūsu dienās, mūsu vidū, šinī pasaulē. Āmen.

            Jēzu Kristu! Tu Aiziedams Tēva godībā, solīji Saviem mācekļiem iepriecinātāju un padoma devēju Garu. Savā žēlastībā Tu to piepildīji pie viņiem, un mēs Tevi lūdzam, lai Tavs žēlastības prāts būtu piepildīts arī pie mums, jo Tu esi lūdzis ne tikai par Saviem mācekļiem, bet arī par tiem, kas caur viņiem ticēs uz Tevi. ------ šo mūsu vājo ticību, šo sirds meklējumu pēc Tevis, šo lūkošanos Tevī, un svētī to! Svētī to ar Tavu Svētā Iepriecinātāja žēlastības spēku. Un visu to, ko Tu mums esi mīlestībā darījis un pie mums piepildījis, lai mēs Tev to atdotu atpakaļ mīlestībā uz Tevi, mīlestībā, kas saista mūs savā starpā – tuviniekus un brāļus. Mēs lūdzam Tevi – svētī Savu svēto kristīgo draudzi! Atjauno viņu ticībā, atjauno viņu mīlestības dedzībā uz Tevi! Skaidro viņu no visām viņas vājībām, no cilvēku bezspēka un necienības, un vārguma, piepildi viņu ar Taviem žēlastības spēkiem un dari viņu, lai viņa plūstu pāri mīlestībā! Mēs lūdzam par mūsu mīļo garīgo māti mūsu Baznīcu dzimtenē, par visām draudzēm un ganiem, un draudzes locekļiem, un darbiniekiem, un Dieva lūdzējiem! Mēs Tevi lūdzam par visiem tiem, kas meklē gaismu un ceļu šai pasaulē, par visiem tiem, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc patiesības! Mēs lūdzam – dodi mums šo žēlastību, ka mūsu sirds atvērtos, mūsu mute liecinātu, mūsu rokas sniegtu to, kas mūsu tuvākajiem ir vajadzīgs viņu dvēselei un miesai, -----. Mēs lūdzam Tevi – svētī šo namu, šo vietu, ko Tu Savā žēlastībā esi Savai patiesībai un lūgšanai svētījis. Lai ļaunums nepiestājas pie šī nama sliekšņa! Lai Tava patiesība vienmēr viņā būtu apliecināta! Lūdzam Tevi – svētī, kas esam šeit pulcināti! Svētī tos, kam šeit vēl ir jāienāk! Svētī visus mūsu mīļos! Mīlestības saitēm sasien mūs kopā, lai Tavas valstības skaistums, spēks un godība apliecinātos Tavas draudzes vidū! Dodi Tavu žēlastību – sūti Tavu iepriecinātāju, mierinātāju, padoma devēju garu tur, kur cilvēka sirds ir izmisumā, neziņā, šaubās, maldos, nelaimēs, paciešanās, grūtumos un bēdās, kārdinājumos un vilinājumos, vajāšanās un briesmās, slimības sāpēs un sērgās, vecuma nevarībā un nespēkā, nāves pavēnī. Dodi un apgaismo arī ----!---- mūs vadītu cauri nāves tumšajai ielejai, kad mūsu dienu mērs būs pilns, ka mēs drīkstētu ieiet Tavā mūžīgajā, nebeidzamajā priekā un slavēt par (?) visiem Taviem apžēlotajiem. Pamāci mūs! Aizstāvi mūs pie Tēva mūsu lūgšanā, kā Tu to esi mums solījis

(ieraksts apraujas)