Žēlastība un
miers lai jums visiem ir no Dieva, mūsu Tēva, un mūsu Kunga un
Pestītāja Jēzus Kristus! Āmen.
Uzklausi, kristīgā
draudze, Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Mateja 14.
nodaļā!
22 Un Jēzus
tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru
malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis.
23 Un, ļaudis
atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars
metās, Viņš tur palika viens pats.
24 Bet laiva bija
jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš.
25 Bet gaiļos
Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.
26 Un, kad
mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un
sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm.
27 Bet Jēzus
tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas
esmu! Nebīstieties!”
28 Un Pēteris
Viņam atbildēja un sacīja: “ Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man
nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”
29 Un Viņš
sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens
virsu un nāca pie Jēzus.
30 Bet, lielu
vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un
sacīja: “Kungs, palīdzi man!”
31 Un tūdaļ,
roku izstiepis, Jēzus to satvēra, un Viņš sacīja: “Mazticīgais,
kāpēc tu šaubījies?”
32 Un, kad tie
iekāpa laivā, vējš tūdaļ norima.
33 Un klātesošie,
kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Patiesi,
Tu esi Dieva Dēls.”1
Āmen.
Dievs,
Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam, nāc Tavā žēlastībā un stājies
mūsu vidū ar Tavām dāvanām, ar Tavu spēku, ar Tavu gaismu!
Atdari mums Tavu patiesību, ka mēs viņā topam atspirdzināti, un,
paši viņā esam atjaunoti, kļūstam viņas apliecinātāji šajā
pasaulē. Jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība. Āmen.
Viens
no lielajiem, brīnišķajiem notikumiem, ko mums evaņģēlijs
pārstāsta. Jēzus jūras vidū, ūdeņu vidū staigādams pa
viļņiem, un Viņa māceklis, kuru Viņš izglābj no grimšanas.
Visvairāk mēs, protams, esam kavējušies pie šī notikuma
brīnišķīguma. Cilvēkus ir vienmēr saistījis tas – jā, bet
kā tas vispār ir iespējams, un vai tas vispār ir iespējams, un
vai tas vispār ir noticis un bijis. Un visvairāk taisni šīs runas
un pārrunas ir saistījušas cilvēkus tā, ka paša notikuma
dziļākais saturs kaut kā ir pagājis secen. Mēs varam šinī
brīdī, kavējoties pie šī notikuma, sākt ar šī notikuma
noslēgumu. Ar to brīdi, kad Viņa izbijušies mācekļi Viņa
priekšā krīt ceļos, apliecinot: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!”
Kaut kas tāds nav piedzīvots un nav bijis no kāda cilvēka puses!
Vispirms šī spēja iet pāri pār jūras viļņiem un tad šis
spēks pavēlēt vējam, kas norimst tai brīdī, kad Viņš ir atkal
viņu vidū. Mēs šeit sastopamies ne ar cilvēku, satopamies ar to,
kam ir kāda cita vara un spēks, un pilnvaras, nekā tas ir tikai
vienkāršam cilvēkam, un ka mācekļu vārdos ir ietverta dziļa
patiesība – “Tu esi Dieva Dēls”. Bet pār to visu mūs saista
arī Viņa māceklis. Viņa māceklis Pēteris, kas, pēc pirmajām
izbailēm attapies, redzēdams Jēzu jūras vidū, nāk ar kādu
pārdrošu vaicājumu: “Ja Tu tas esi, tad liec man nākt pār
ūdeņiem pie Tevis!” Un cik tas ir savādi, ka mēs dzirdam, ka
Jēzus uz šādu pārdrošu – pēkšņu un pārdrošu – jautājumu
izteic Savu piekrišanu: “Nāc!” Un tālākais norisinās mums,
cilvēkiem, tik ļoti cilvēcīgi saprotamā veidā – viņš sper
savus pirmos soļus, lūkodamies uz Jēzu, un tad viņš pēkšņi
attopas. Viņš ierauga sevi kādā pilnīgi neiespējamā situācijā.
Viņa veselais saprāts, kā mēs gribētu teikt, pēkšņi amostas.
Viņš ierauga sava stāvokļa neiespējamību un neglābjamību. Zem
viņa kājām nav nekā, kas viņu var (?)2
turēt. Pār viņu ir vētra un viļņi, kas viņu var kurā katrā
brīdī aizņemt (?) un gremdēt. Viņa pārgalvība ir vienā
mirklī zudusi, viņa drošība ir izgaisusi. Viņš spriež tā, kā
mēs spriestu, redzēdami sevi dzīves neiespējamā un neglābjamā
situācijā. Un tad viņš atkal sauc uz Jēzu. Jēzus viņu glābj –
Viņš izstiepj savu roku un satver viņu, un viņi iekāpj laivā.
Un ko saka Jēzus? Viņš nesaka savam māceklim līdzjūtību, ka
tas ir pārcietis lielas briesmas un ka tās nu tagad ir galā. Viņš
vēršas pret viņu ar pārmetumu, ar nosodījumu: “Mazticīgais,
kāpēc tu šaubījies!” Šinī Jēzus pārmetumā lai saklausām
visa šī notikuma dziļāko saturu!
Mēs
varētu šim notikumam paiet garām kā vienreiz notikušai lietai,
brīnišķai, bet tomēr jau sen pagātnē piemitušai (?).
Kas daļas mums gar Pēteri un kā tas ar viņu bijis? Kas daļas
mums ar šiem brīnišķīgiem notikumiem, kuri mūsu acu priekšā
nenorisinās? Un tomēr, mīļā draudze, šinī notikumā ir
ietverts kaut kas tāds, kas nepārtraukti atrod savu atkārtojumu
pie cilvēka, cilvēkiem, mūsu dzīves situācijās, mūsu
attiecībās ar Jēzu.
Kas
Viņš ir? Šis jautājums katram cilvēkam šādā vai tādā veidā
nostājas priekšā. Kāda ir mana attieksme ar Viņu, kas man daļas
gar Viņu? Nākošais jautājums, kurš ir jāatbild katram cilvēkam,
ja viņš grib savu cilvēka dzīvi pilnskanīgu, īstu, - kas Viņš
ir? Un šeit Pētera -----3Mums
tik ļoti ir saprotama un tik ļoti cilvēcīgi tuva. Pētera pēkšņā
apņemšanās uz kaut ko ārkārtīgu. Bet mēs dzirdējām arī to,
kā Pēteris uzrunā Jēzu. Vēl tikai kādus mirkļus atpakaļ viņš
kopā ar pārējiem, kas bija laivā, brēca bailēs, domādami, ka
viņu priekšā ir kāda parādība, kāds malds. Jēzus viņus
uzrunāja, un viņi Viņu pazina, un tomēr vēl palika kaut kas no
šī paša šaubu vēsuma arī Pētera sirdī. “Ja Tu tas esi,4
tad saki man, lai es pie Tevis nāku pa ūdeni.” Ja Tu tas esi!
Ticība,
kura sākas ar nosacījumu... Dievs! Ja Tu esi, tad paklausi, ko es
uz Tevi teikšu vai runāšu. Bet, ja nu tu neesi, ko tad? Tad mani
vārdi būs runāti vējā, tad viņi būs tikai reibināšanās, ar
ko es noreibinos? Ja Tu tas esi... Bet – ja nu tu tas neesi? Ar šo
divkosību, ar šo divpusību Pēteris sper savus soļus pāri
laivai, pāri laivas malai. Brīnišķīgais ir tas, ka Jēzu tas
nesamulsina, cik liela ir šī vēlēšanās, cik neparasts, cik
ārkārtīgs ir tas solis, ko Pēteris grib spert. Pie Jēzus mēs
nesastopamies ar šīm cilvēcīgajām mērauklām – iespējams,
neiespējams, cilvēcīgi saprotams, cilvēcīgi nepieņemams...
Ievērojiet to, kad jūs sekojat mūsu Pestītājam Viņa gājumā,
kā to mūsu Evaņģēlijs attēlo, tur ne tikai nav šo cilvēcīgo
mērauklu – ko var, ko drīkst no Dieva lūgt, ko var, ko drīkst
uzņemties un spēt? Viņa paša uzaicinājumi, ar kādiem Viņš nāk
pie cilvēkiem – vienmēr kaut kas tāds, kas iet pāri pār
cilvēka parastību. Kādam bagātam jauneklim Viņš saka: “Nāc
man pakaļ!” Bet pamet, pārdod, atstāj visu, kas tev ir! Jā, kas
tā par tādu ārkārtīgu prasību? Kā var uzstādīt tik lielas
prasības, kā var kaut ko tādu no cilvēka gaidīt, kas taču
patiesībā izārda visu viņa iepriekšējo dzīvi un eksistenci?
Jēzus Savās mērauklās un prasībās nav viens no mums, Viņš ir
kaut kas cits. Un arī tanīs jautājumos, ar kādiem mēs pie Viņa
nākam, Viņš neaizliek priekšā nekādus šķēršļus. Nāc!
Uzdrošinies! Nāc!
Pētera
pārgalvīgais, ārkārtīgais jautājums... Mīļā draudze! Arī
pašā šinī Pētera jautājumā es nojaušu šī jautājuma
lielumu. Jēzus! Liec man nākt pie Tevis! Vai ir tas vairāk vai
mazāk nekā staigāt pa jūras viļņiem? Mēs tūlītās teiktu –
varbūt vienam vienkārši daudz vieglāk ir iet pie Jēzus nekā iet
pa jūras viļņiem? Un tomēr – nez vai mums būs taisnība. Lai
ietu pie Jēzus, vajaga ārkārtīga pārdrošība. Kaut kāda
uzņemšanās, kaut kāda tāda --------, kuras priekšā apstājas
un izgaist cilvēka veselā prāta gudrība. Atrasties bez pamata,
kas turētu kaut kādās cilvēcīgās saistībās vai drošībās,
atrasties bez kādas sardzības pret to, kas gāžas virsū kā vētra
un viļņi, un nerēķināties ar to, būt pie Jēzus... Doties pie
Jēzus! Atbildēt uz Viņa aicinājumu ir kaut kas ļoti liels. Kas
to bija saklausījuši, kas to saņēmuši, to cilvēku vārdi bija
ierakstīti Debesīs. Cilvēku dzīve ir kļuvusi pārējo acīs
brīnums.
Jēzus.
Glābējs. Viņš arī redzēja, pa kādiem ūdeņiem ir jāiet
Pēterim un kāda ir vētra, kas viņam visapkārt. Viņš viņu ne
ar ko nesamazina – šos apstākļus, šo situācijas grūtumu. Viņš
tikai saka: “Nāc!” Un šeit kādreiz nāk šī briesmīgā
attapšanās – es palieku bez pamatiem un saistībām, es palieku
virs bezdibeņa, kas mani draud aprīt, palieku bez kādas iespējas
glābties, es esmu ārpus visām drošībām. Drausmīgi! Kad cilvēka
prāts pamostas un sāk kontrolēt mūs, mūsu rīcību, mūsu stāju,
mūsu ticību, tad mēs grimstam. Jēzus glābj. Šis izmisuma
sauciens “Palīdzi man, es grimstu!” - arī to Viņš dzird tāpat
kā mūsu drošo vēlējumu būt pie Viņa. Arī šo izmisuma mirkli.
Un arī uz to Viņš reaģē – Viņš sniedz Savu roku Savam
māceklim, Viņš viņu ceļ laivā. Un Viņš viņam sa... (ieraksts
beidzas)
Tālāk atšifrējums no kasetes 0003.2
--- piepildījums ir šī uzticības pilnība.
Ja Viņš ir teicis: “Nāc!” - tas nozīmē – es drīkstu, es varu, es spēju! Viņa
aicinājums ir spēcīgāks par pasaulīgiem apstākļiem. Mūsu sirds un mūsu gudrais,
veselais, aukstais prāts mūs gremdē. Viņš gremdē mūs tad, kad mēs stāvam šinī
lielajā uzvarā pāri visiem apstākļiem, pāri visām neiespējamībām. Palikt
nenogrimušiem, palikt šinī uzticības saistībā ar Jēzu.
Šis
notikums mums atklāj visu šo cilvēcīgās dzīves un cilvēcīgās attieksmes ar Jēzu
– visu šo gammu, kā viņa risinās mūsu
priekšā, mūsu dzīvē. Mēs stāvam kādā cīņā – cīņā ar mūsu iekšējo cilvēku par to
labprātību un drosmi Jēzus dēļ un ar Jēzu uzdrošināties. Cīņa ar to, kas mūs
velk atpakaļ. Mūsu tīri cilvēcīgais, ar kuru mēs tā dižojamies kādreiz dzejiski
un poētiski, un filosofiski. Tīri cilvēcīgais – tas mūs pazudina.
Nešaubies!
Nešaubies! Jēzus uzaicinājumā ir ne tikai atļauja mums uzdrošināties, bet arī
tas spēks, ko vajag. Būt ar Viņu! Būt ar Viņu. Jūra norimst... Viss, kas likās
ir draudējis, atkāpjas Viņa priekšā. Tikai viena lieta vēl paliek ----- nekas
----- Mūsu priekšā ir ---- Mans Kungs un mans Dievs. Patiesi, patiesi! Patiesi
Tev pieder visa vara debesīs un virs zemes, visa vara un spēks pie manis un pār
mani.
Āmen.
Kungs
Jēzu Kristu! Varenais un visuspēcīgais, mūsu Pestītājs, patvērums un spēks! Mēs
pateicamies Tev, ka Tu joprojām esi mūsu vidū un esi šodien tas pats, kas biji
vakar un būsi līdz pasaules galam -----. Mēs Tavā svētajā patvērumā esam un
lūdzam – svētī un stiprini mūs, ka mēs Tev piederam, ka mēs uzdrošināmies sevi
visu pāri pār visiem mūsu dzīves apstākļiem nodot un uzticēt Tev. Svētī, lai mēs
ar drosmi un prieku, un spēku klausām Tavam aicinājumam un saņemam no Tevis
Tavu dievišķo prātu un gribu, un Tavu dievišķo palīdzības spēku!
Lai
Tava žēlastība parādās pie Tavas draudzes visā pasaulē! Lai viņa ir ar mūsu
mīļo garīgo māti --------viņas krusta nešanā. Lai Tava žēlastība ir ar mūsu
mīļo tautu ---, sargādams viņu no visām briesmām, posta un nelaimes, un
piemeklējumiem. Piešķir Tavu garu, gudrības, taisnības, pilnības garu visiem
tiem šai pasaulē, kas vada tautu likteņus un likumus! Tava valstībā nāk, un
Tavs spēks un gods ir parādījies. Piestājies, palīdzēdams, žēlodams ------- tiem, kas ir grūtumā un bēdās, piemeklējumos
un nelaimē. Stiprini un iedrošini visus mazticīgos un šaubīgos paļāvībā un
drosmē piederēt Tev! Esi ar visiem tiem, kas ir šaubās un izmisumā, kas ir
vajāšanās un briesmās, slimības sāpēs, vecuma vārgumā un nāves priekšā.
Apžēlojies par tiem, kurus šeit, Tavā priekšā esam saukšanu vārdā ----. Un dodi
mums visiem, kad visu lietu mērs būs pilns, mūsu ---- būs pabeigtas, ka mēs
drīkstētu Tevi uzlūkot Tavā godības spožumā, lai Tev sacītu patiesību par to,
ko mēs šeit neprotam izteikt un nespējam pat aptvert. Paklausi mūs! Aizstāvi
mūs pie Tēva mūsu lūgšanās, kā Tu mums esi solījis!
Kungs
Jēzu Krist, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies!
Aizstāvi mūs pie Tēva! Tavā vārdā mēs Viņu
saucam, lūgdamies, kā mūs esi mācījis: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs
Vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs
zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā
arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī
mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi.” Āmen.
1
Profesora teiktais nedaudz atšķiras no revidētā latviešu
Bībeles 1965. gada izdevuma teksta.
|