Žēlastība un miers jums visiem no Dieva, Mūsu Tēva un Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi, Kristus draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas evaņģēlija 19. Nodaļas: “ … ” (Lk. 19: 41-48).
Dievs, Kungs Svētais Gars, nāc Savā žēlastībā un Svētī mums Tavu vārdu patiesību. Āmen.
Mūsu Svētajos Rakstos, Jaunajā Derībā, Evaņģēlijā, uz kuriem vēršam savu uzmanību un vērojam mūsu Kungu un Pestītāju, mēs divas reizes Viņu redzam raudam. Vienu reizi tas notiek pie Lācara kapa. Viņš bija atnācis apmeklēt savu mirušo draugu, kura mājā bija baudījis viņa un viņa māsu viesmīlību un sirsnību un kurš tagad dusēja kapā. Sirds aizgrābtībā Viņš raudāja tāpat kā aizgājēja māsas. Mūsu Kunga un Pestītāja jūtīgā sirds! Vajaga ļoti daudz kam būt, lai Viņa jūtīgo sirdi aizkustinātu līdz asarām.
Un otrs gadījums ir tas, ko šodien Evaņģēlijs mums vēstī, ka mūsu Kungs un Pestītājs, nākdams tuvu Jeruzalemei un uzlūkodams šo pilsētu, liekas, no Eļļas kalna augstumiem – ar templi apakšā un tempļa laukumu, un tempļa rosmi visapkārt, un tāpat cilvēku drūzmas, kas pulcējās šai, ļoti lielajā toreiz pilsētā... Jēzus raudāja.
Jēzus sirds bija dziļi, ļoti dziļi skārta. Jo Viņš redzēja, ko neviens tanī brīdī nenojauta – Viņš redzēja izpostīšanu, ka nepaliks ne akmens uz akmens šai krāšņajā, bagātajā, skaistajā pilsētā.
Mūsu dienu pasaulē, kad esam redzējuši izpostām pilsētas ar vairākiem simtiem tūkstošu iedzīvotāju, kā tas, piemēram, bija Drēzdenē, kur baismīgos uzlidojumos Otrajā pasaules karā aizgāja bojā vairāki simti tūkstošu cilvēku, vai, domājot par Varšavu, kas tāpat bija nopostīta līdz pamatu pamatiem. Jā, kas bija par iemeslu? Kāpēc Jēzus sirds bija sāpju pārņemta? To mēs redzam vēlāk, kad Viņš ir iegājis Jeruzalemē un kad Viņš no tempļa grib izraidīt visus tos, kas šo templi ir padarījuši, kā Viņš kādā vietā saka – par slepkavu bedri, lai šķīstītu šo templi. Tas bij ne vien Jeruzalemes, bet visas pasaules vienīgais, lielais svētums un svētvieta, kas pazina mūžīgā, vienīgā Dieva žēlastību un godību un zemojās tikai šī Visuspēcīgā, vienīgā Dieva priekšā. Viņš redzēja, ka arī šis dārgums – pasaules vienīgais, augstākais dārgums – pielūgšanas vieta, kurā līdz ar dziesmām pielūdza Visusvēto Dievu. Viņš redzēja šo izpostīšanu. Viņš redzēja, ka paies laiki un laikmeti un cilvēki aizmirsīs šo vietu, aizmirsīs arī to, kas tur notiek un kam tur jānotiek.
Kaut tu zinātu, kas patiesībā ir vajadzīgs. Kaut tu zinātu darboties tā, lai šis svētums netiek postīts. Līdz ar viņu lai netiek posts ienests visā lielajā pasaulē.
Pilsētas tiek celtas. Pilsētas aiziet bojā. Mēs vēl esam liecinieki atmiņās par to bojāeju. Mēs drebam un saraujamies šādu briesmu un iespējamību priekšā. Bet ne tas ir galvenais – ne pati Jeruzaleme ar saviem krāšņajiem namiem, bet gan piesitiens pie šīs pasaules sirdsapziņas un domām: Dieva bijāšana, Dieva mīlestība, Dieva taisnība un Dieva tiesa. Mūsu Kungs un Pestītājs par šo lielo svētumu, kurā Viņš pats tika svētīts pēc Savas dzimšanas, dreb. Jo ar to aizies bojā šīs pasaules lielā cerība, un paies ilgs laiks, kamēr Viņš ar Savām ciešanām un ar Savu upuri uzcels jauno un mūžīgo templi, kas netiek nopostīts un tiek paturēts. Mūsu Kungs un Pestītājs ir brīdinājuma un nopietnības pilns.
Ne tikai Viņa paceltā pātaga pret tirgoņiem templī, viņus ārā raidot, bet arī Viņa paceltā balss, kas uzrunā templī sapulcējušos ļaudis – sargājiet svētumu! Neļaujiet to sabradāt, neļaujiet tam aiziet bojā tai brīdī, kad jūs būsiet nopostījuši altāri, pie kura notiek kalpošana un pielūgšana Visu Svētā un Mūžīgā Dieva priekšā! Pretējā gadījumā jūs paši būsiet nopostīti un iesiet bojā – savos grēkos, savā apstulbībā, savā neziņā, savā pašapmierinātajā aklībā.
Un ar šiem vārdiem tagad, kad Jeruzalemes templis vairs nepastāv un tā vietā ir uzcelts jūdu pretinieku templis – muhamedāņu svētnīca, tagad, kad mums vairs nav svarīga šī tempļa vieta, kad mēs piederam jaunajam svētumam, kas ir pie Krusta parādīts un pie Augšāmcelšanās piepildīts, tagad, mēs stāvam šī paša brīdinājuma priekšā, mīļā, kristīgā draudze.
Var zaudēt pilsētas, var aiziet bojā lielpilsētas savā bagātībā. Var aiziet bojā un tikt nopostītas zemes tā, ka tur vairs neaug nekas un nekas nevar notikt. Viena lieta nedrīkst tikt postīta – svētums, Dieva svētās klātbūtnes apliecinājuma, pasludinājuma un arī Viņa atklāsmes vieta. Jaunais templis, kas uzcelts trīs dienās – ne rokām taisīts, bet uzcelts, pieceļoties no kapa ieslēgtības dievišķā godībā, šis jaunais templis savā svētumā stāv pāri pār Jeruzalemi, stāv pāri pār Jeruzalemes postu un arī pār Jeruzalemes kādreizējo godu.
Mēs stāvam Viņa priekšā kā viens pret vienu. Viņš ir nācis, uzceldams šo templi, ne ar rokām taisītu, bet cilvēku sirdī, cilvēku apziņā, un šis templis mūsu dienās dzird tos pašus vārdus, ko Pestītājs teica toreiz Jeruzalemē: "Kaut tu zinātu, ko tev vajaga pie tava miera!" Pasaule dzīvo savu dzīvi, priecādamās par sasniegumiem, pilnību un pārpilnību, kas dažā vietā parādās, un tanī pašā laikā tā stāv tukša Dieva priekšā ar saviem tvarstījumiem pēc laimes, labklājības, prieka un izdevības, un pēc varas. Pēdējā laikā mēs redzam, ka ar sevišķu spēku laužamies, kad visapkārt mākoņu, kas ceļas – tie meklē savā starpā sacensties, lai vēl to pašu, kas ir palicis, lai vēl to pašu dalītu un ņemtu.
"Kaut tu zinātu, ko tev vajaga!" Šie ir atgādinājuma vārdi, kurus toreiz Jeruzaleme nesaklausīja un nesaņēma, un aizgāja bojā baismās asinīs un ugunīs. Šis pats atgādinājums, mīļā draudze, ir teikts tai draudzei, kas ir celta uz Viņas svētās klints. Kad pasaule stāv novērsdamās, pasaule meklē sevī jaunus pamatus, jaunus ideālus, jaunus dievekļus, jaunus elkus. Bet Viņš stāv mūsu vidū ar vaicājumu: "Vai tu zini, kā tev patiesībā vajaga? Vai tu tiešām domā, ka tad, kad būsi apbruņojis savu valsti, savu zemi, kad pat mazi bērni būs iekalti dzelzīs – ar ieročiem rokā, tas tad būs tas miers? Vai tā ir laime, kas tiek nodrošināta, citam atkal kaut ko paņemot, kaut ko nodarot? Tanī pašā laikā uzdevums paliek: "Kaut tu zinātu, ko pie Tava miera vajaga! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm"."
Mūsu Kungs un Pestītājs šodien nāk to pašu ceļu pie mums, ko Viņš gāja toreiz Jeruzalemē. Viņš uzlūko kristīgo draudzi, kas Viņa vārdu nes kā apzīmējumu. Viņa sirds ir dziļu skumju pilna. Viņš iet un neatrod tos, kas Viņu gribētu uzklausīt vai paklausīt. Viņš atkārtoti uzduras uz tiem pašiem farizeju pēctečiem, kuri ļoti labi zina, kas vajadzīgs, lai būtu labi, lai būtu pareizi, lai būtu labklājība, lai ticības lietas varētu tā viegli, ērti kārtot un nokārtot. Mūsu Kungs un Pestītājs mūs redz. Viņš, uzrunādams kristīgo draudzi savā sirds sāpju noskumšanā, atkārto šo jautājumu mūsu nemiera pilnajai pasaulei, kas priecājas par progresu, par kultūru, par panākumiem. Pāri par visām šīm lietām, pāri pār tiem namiem, kas sniedzas līdz mākoņiem, pāri pār tām jūrām, kurām var pārlidot ar taurenīšu ātrumu – pāri pār visu: tas nav tas, kas tev vajadzīgs. – "Kaut tu zinātu, ko tev vajaga!"
Viņš iegāja toreiz templī, ap Viņu bija cilvēki. Ap Viņu bija tie, kas runāja pretī, tie, kas zobojās, tie, kas pat lamāja, tie, kas bija ļaunuma pilni. Mēs šodien redzam to pašu. Pret kristīgo draudzi, pret to vietu, kurā Viņš ir ienācis, vēršas pretī ar izsmieklu, ar ļaunumu, ar vēlēšanos Viņu izdzīt vai iznīcināt. Bet to nevar neviens no cilvēkiem izdarīt, jo Viņš nenāk Savā spēkā, Viņš ir Sava Tēva sūtītais, un Viņš ir nevis kara vadonis vai prātnieks, vai priesteris – Viņš ir dievišķais sūtnis, viens vienīgais. "Šis ir Mans bērns – klausiet to!" Šī balss kādreiz atskanēja tur, kur Viņš bija klāt. Šis pats vārds šodien ir teikts no Viņa mutes, atkārtots šeit – kristīgās draudzes vidū – šis ir Dieva, Visuaugstā, Dēls. Viņam mēs piederam. Viņš ir Dzīvība, Patiesība un Uzvara. Toreiz templī bij bērni un arī kādi cilvēki, kas Viņam uzgavilēja. Kristīgās draudzes lielais, svētīgais darbs un pienākums ir šī uzgavilēšana Kristum, kuram ir visa vara dota, kurš stāv pāri visām izpostīšanām un kurš stāv pāri pār visām iznīcībām un iznīcināšanām, kurš stāv pāri visiem spēkiem un zina savā laikā savaldīt, satriekt un postīt. Tāpat kā Jeruzalemi un tāpat kā vēlāk Romu, kas postīja Jeruzalemi, un tā joprojām katru vietu, kas ir turējusies Viņam pretī, kas ir iztukšota un sabrūk sevī. Bet Viņš paliek Savu ļaužu vidū. Viņš ir īstais tempļa atvērējs un tempļa pasniedzējs. Viņš runā par Savu miesu kā par templi. Kristīgā draudze to apliecina katrā dievkalpojumā, arī šodien un arī šinī dievnamā. Ne tikai apliecina, bet stāv bijībā, pateicībā un pielūgšanā, mēģinādama saprast dziļā nopietnībā, kas patiesībā ir tas, kas mums ir svarīgs, kas ir galvenais, kas mums ir patiesais un vienīgais dārgums. Ne tas, ko cēlušas rokas, ne tas, kas tīksmina mūsu acis, bet tas, ka mēs stāvam Viņa priekšā un, vērodami Viņa asinis par mums, esam dziļāk ar viņām ievainoti nekā ar šķēpiem un ieročiem, ar kuriem cilvēki meklē cits citu vainot un postīt. Ievainoti uz dzīvību un augšāmcelšanos.
Āmen.
Mīļā draudze, visa pasaule šodien vienādi pārdzīvo ārkārtīgi sāpīgo notikumu ar zemūdeni, kura nogrimusi un kuru velti meklēja pacelt un glābt tur ieslēgtos. Bojā aizgājuši vairāk nekā simts jūrnieku – negaidītā, drūmā nāves ceļā. Aizlūgdami mēs dziedam, novēlēdami Dieva mieru viņu dvēselēm, kas aizrautas negaidot un varbūt arī nesagatavotas. Mēs aizlūgdami dziedam:
“Kādā nu mierā.....”
Kungs Jēzu Kristu, Tu, Apžēlošanās Ķēniņ, mēs lūdzam Tevi, uzlūko šo bojā gājušo jūrnieku dvēseles, kas nebij gatavojušās nāves ceļam. Viņu vainas apklādams un grēkus piedodams, uzlūko žēlastībā un rodi daļu pie Taviem apžēlotiem – pēc Tava apsolījuma. Jēzus Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība.
Āmen.
Lūgsim Dievu! Kungs Jēzu Kristu, Tu, Patiesais, Dievišķais Kungs un Ķēniņ, Tev pieder visa vara debesīs un virs zemes. Dziļā nospiestībā un dziļās sāpēs mēs Tavā priekšā atzīstam savu vājību un nespēku, atzīstam to, kā mums trūkst un par ko Tu esi teicis, ka tās ir šīs nepieciešamās lietas – Tavs Svētais tuvums un Tava Svētā Patiesība, un Tava klātbūtne. Piedodi mums mūsu vājību, vājumu un nespēku, mūsu ticības nevarību un mūsu gribas nespēku, mūsu cilvēciski ierobežoto skatu, mūsu cilvēciskās taisnības un domas, vērtējumus – piedod mums to. Un liec mums redzēt to, kas ir vajadzīgs pie mūsu miera. Liec mums satvert Tavu drēbju vīli, ja Tu atļausi pieskarties Sev, kā to darīja tie, kas bij sāpju un sērgu vai nāves ēnas pārņemti – kurus Tu dziedināji. Mēs lūdzam Tevi – uzlūko tos, kas ir saukti Debesu Tēva priekšā, negaidot, necerot un arī varbūt nesagatavojoties. Esi žēlīgs viņu dvēselēm un pieņem tās Tavā apžēlošanā, dodams daļu pie Saviem apžēlotajiem. Un to mēs lūdzam visi, arī katrs par sevi līdzi, mīļais Pestītāj, piedod mums, ka mēs ne vienmēr to saprotam un satveram, ko mums vajaga pie mūsu miera, ka mēs dzenamies ar nemieru pēc lietām, kas mums nemaz nav vajadzīgas – dod mums Savu žēlastību palikt Tavā ceļā un vadi mūs visus pa Tavu ceļu. Un lai tad, kad mūsu dienu mērs būs pilns un visas lietas te būs atstājamas – mēs drīkstētu Tevi uzlūkot Tavā godībā un drīkstētu būt Tavā apžēloto pulkā.
Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva, kā Tu mums to esi solījis.
Kungs Jēzu Kristu, Tu, Kungs un Dievs, Tu, Kungs un Dievs,
paklausi, ko mēs lūdzamies!
Āmen.
