Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Autobiogrāfija | Sprediķi | Bībeles stundas | Teoloģiskie raksti | Dzeja un "dzirkstis" | Publikācijas par R.Feldmani

Kalme G. “Tā” // Svētdienas Rīts. – 2002.g. 15.jūnijs. – Nr.22 (1468).

IN MEMORIAM
Kalme G. “Tā” // Svētdienas Rīts. – 2002.g. 15.jūnijs. – Nr.22 (1468).



Profesors Roberts Feldmanis 90 gadu jubilejā Foto no “Svētdienas Rīta” arhīva.

“Tā!”
Virsmācītāju, Dr.Theol., profesoru Robertu Emīlu Feldmani (04.08.1910. Viļņa – 28.05.2002. Rīga) izvadot

Jo dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums. Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā. Un tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku, lai jūsu līksmība Kristū Jēzū pieaugtu caur mani, kad es ieradīšos atkal pie jums. Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem."
(Fil. l, 21.23-27)

Šodien esam pulcējušies, lai izvadītu pēdējā gaitā mūsu ticības vecāko brāli Robertu Feldmani. Un uzreiz pirmais jautājums, lai aptvertu viņa personības un kalpošanas lielumu ir - ar ko sākt?

Mēs varētu sākt pavisam oficiāli un nolasīt viņa biogrāfiju. Vai mēs kaut ko uzzinātu par viņu, izsekojot tās datiem? Jā, protams. Vai mēs tuvinātos viņa personībai, tās dziļumam un noslēpumam? Nedaudz.

Tad labāk sāksim savādāk. Sāksim ar svarīgo un būtisko.

    Skolnieks
Tātad - mācītājs, profesors, Dr. Theol. Edgars Rumba. Vai es nepārteicos, sacīdams "profesors Edgars Rumba"? Nē, jo Edgars Rumba bija viņa skolotājs un garīgais tēvs. Ieklausīsimies, ko pats Feldmanis saka par viņu: "Viņš bija Dieva gara pilns, un viss, ko viņš runāja, bija uguns un kvēle, un tajā pašā laikā Dieva patiesība. Viņš mācīja Svēto Rakstu nopietnību un patiesīgumu un lūgšanas nozīmīgumu. Viņš mums iemācīja vientiesīgu, sirsnīgu lūgšanu un pieķeršanos Jēzum Kristum, kas bija ne pārgudra vai samākslota, bet vienkārša un tajā pašā laikā nopietna un dziļa."1 Un: "Pie Edgara Rumbas saistīja viņa dzīvā, dziļā ticība, kas izpaudās viņa elokvencē, pārliecinoši, ar dziļu Svēto Rakstu izpratni to izteikt sarunā, sprediķī, lūgšanā, dzejā. Pretstats pret daždien piedzīvoto "runāšanu" un rituālo rutīnu bij ļoti liels. Edgara Rumbas stāja, pārliecība, izteiksmes patiesīgums, domājot par teoloģiju, vienmēr atgādināja: "tā""2

To, ko Feldmanis saka par Rumbu, mēs varam sacīt par viņu pašu. Šis Rumbas "tā (dzīvo, tici, kalpo, esi)!" kļuva par viņa dzīves devīzi un etalonu. Skolotāja lielumu mēra pēc viņa skolnieku panākumiem. Tā viņi nostājas līdzās: skolotājs Edgars Rumba - izcils mācītājs, teologs, kuram Dievs piešķīra spožu, bet īsu mūžu, kas noslēdzās martīra nāvē padomju koncentrācijas nometnē, un viņa skolnieks - Roberts Feldmanis - Baznīcas leģenda, vēl viņam dzīvam esot, kuru Dievs apveltīja ar garu, stipru un auglīgu mūžu.

    Misionārs
No Rumbas Feldmanis pārmantoja Latvijas ārmisijas darbu Indijā. Tas viņā iegravēja misionāra, Jēzus Kristus Evaņģēlija pasludināšanas degsmi, viņa paša vārdiem rezumējot: "Ārmisija savā būtībā prasa no cilvēka īpašu nostāju, sirds degšanu un nepacietību. Mēs nevaram to izturēt, paši baudīdami Evaņģēlija bagātību, svētību un žēlastību, ka ir cilvēki, kas to nepazīst un nezina. Tā ir tā svētā nepacietība, tas ir tas svētais nemiers, tā ir tā nerimšana, kāpēc cilvēki skrien pāri pār jūrām un pār kalniem, tikai lai būtu tur pie tiem melniem, brūniem, dzelteniem vai kādiem cilvēkiem, lai viņiem aiznestu Evaņģēliju. Viņi nevar to izturēt, zinādami: "Ir cilvēki, kuriem taču nav šīs lietas.""3

Misionārs nav kristīgs ekskursants, kurš aizbrauc apciemot eksotiskas zemes un kristīgi parunāties. Katrs no mums varbūt atceras savus neofīta un savas kristīgās mīlestības ar Dievu medus mēnesi, kad gribējās apkampt teju vai katru pretimnācēju un sacīt, cik ļoti Dievs viņu mīl. Kur tas ir palicis?

Feldmanis savu pirmās mīlestības degsmi nezaudēja. Un lai arī mēs varam droši sacīt, ka padomju īstenība viņam drīz piešķīra jo plašu, bet bīstamu misijas lauku tepat Latvijā, taču doma par Latvijas Baznīcas ārmisijas darba atjaunošanu viņā nerima - to viņš atkārtoja aizvien no jauna. To mēs kā Baznīca paliekam viņam parādā.

    Čekas uzmākšanas, arests un izsūtījums
Otrais pasaules karš un tam sekojošās padomju reālijas, čekas izspiegošanas un tiešas vajāšanas Robertu Feldmani panāca ātri. Kaut arī viņš centās nekā īpaši "nelēkt acīs," taču, kā lasām čekas materiālos, biežie aizlūgumi par, čekas vārdiem runājot, "padomju varas represētajiem tautas ienaidniekiem" un kāda denuncianta liecība runāja paši par sevi: "Viņš teica, ka lai katrs ticīgais paliek savā kristīgā draudzē un lai neiet stāties nekādos pulciņos un biedrībās, kas sludina un stāsta citas mācības, t.i., citiem vārdiem, lai nestājas boļševiku partijā, komjaunatnē, pionieros un neklausās viņu mācības." Un: "Savos sprediķos parasti aizplīvurotā vai divdomīgā veidā Feldmanis apstrādā ticīgos pretpadomju garā, apmelo padomju varu." Tāpat arī tādi Feldmaņa sacītie vārdi kā: 'Tagadējos tumšajos, grūtajos laikos, kas papilnam briesmu un šausmu. Asiņainos viļņos grib noslīcināt baznīcu un noslīcināt tumsā ticīgos." Kādā privātā sarunā jautāts, kādēļ padomju valdības locekļu portretus neredz viņa kancelejā, viņš sacīja: "Manā kancelejā nav vietas šo bandītu portretiem"."4

Šāda stāja ātri pievērsa čekas uzmanību. Pratināšanā jautāts, ko viņš zinot par Rīgas mācītāju sanāksmēs apspriestajiem pretpadomju pasākumiem un līdzīgiem, Feldmanis atbildēja: "Man tas nav zināms." Par liecībām, kuras dokumentējušas viņa privātās sarunas: "Es vairs neatceros." Mēģinājumi viņu savervēt par čekas ziņotāju beidzās ar tās slēdzienu, ka attiecībās ar to viņš "nodarbojas ar divkosību un dezinformāciju."5 Kādā pratināšanā viņam tika sacīts: “Tāpēc, ka tu esi mācītājs, tevi ir jāiznīcina!"6 Pēc 58-10 II d. un 58-12 "troika" bez tiesas piesprieda viņam 10 gadus ITKL (Ispravitelno trudovoi koncetracionnij lager) Arhangeļskas apgabalā, Kargopoļlagā. Feldmanis tika apcietināts 1950.gada 29.aprīlī.

Nu iesākās "studijas" "Staļina akadēmijas" "praktiskās teoloģijas" disciplīnās. Vairākkārt tikai ar Dieva brīnuma palīdzību Feldmanis tika paglābts no nāves. Vēl jo vairāk - Dieva vadība un pasargājums ir ieraugāms tajā apstāklī, ka viņš nevis iznāca no izsūtījuma, bet tajā iegāja tikai ar vienu plaušu! Par izsūtījuma pieredzes vērtību viņš sacīja: "Es nenožēloju nevienu dienu, ko tur pavadīju!" 1954.gadā pēc Staļina nāves kā invalīds viņš tika atbrīvots.

    Predikants
Kad 80.gadu vidū ienācu viņa Mežaparka draudzē, "jauniešu iesaukums" bija tikko iesācies. Padomiskā tumsa bija visā savā "brežņeviščinas" biezumā, bet mazā Mežaparka baznīciņa, kas sākotnēji bija celta kā elektrostacija, ražoja garīgo gaismu. Tik enerģiski, ka iknedēļas dievkalpojumā vajadzēja pienest klāt krēslus, svētku reizēs visiem gribētājiem vietas nepietika, tiem vajadzēja stāvēt ārpus dievnama!

Teoloģijas Seminārā mēs mīļi jokojām, ka tas ir vērtīgs pielikums pie Mežaparka draudzes - tik daudz mēs guvām no mācītāja Roberta Feldmaņa. Viņš neklāstīja nekādas ezotēriskas gudrības vai skaistas pamācības, centrā vienmēr bija Jēzus Kristus majestātiskums, diženums un pievilcība. Kad kāds no studentiem, dodamies uz savu pirmo kalpojumu, nedroši jautāja viņam, ko lai saka sprediķī, Roberts Feldmanis atbildēja vienmēr vienādi: "Pasludini Kristu!"

Man tolaik kā neofītam bija interesanti vērot viņa gatavošanos dievkalpojumam un sprediķim. Parasti tā bija neliela lapa ar dažiem īsiem teikumiem vai vārdiem, kādreiz pat tās nebija. Profesors pirms dievkalpojuma parasti stāvēja atspiedies pret sienu, galvu paslējis augšup un pa retam no viņa mutes izrāvās kāds vārds. Tapa sprediķis - Svētā Gara spēka pilns. Šodien, kad skatos video uzņēmumus vai audio ierakstus - jā, tā pati balss, tas pats cilvēks, bet ierakstā kaut kā trūkst Kāds brālis reiz tā arī sacīja: "Magnetofons neieraksta Svēto Garu."

Lūgšanā sacītie vārdi bija tik liesmaini, ka nācās lūgties, lai Dievs kaut nedaudz nogriež mazāku Svētā Gara liesmu vai arī palielina izturēt spēju - tik ļoti tā dedzināja nost vecās dzīves sārņus. Kāds mācītājs reiz sacīja par Feldmaņa sprediķošanu: "Es varu pateikt labāk un daiļrunīgāk, bet ne ar tādu spēku un tiešumu."

Pārsteidzošais viņa sprediķošanā - un ne tikai tajā, bet bieži visā viņa kalpošanā - bija tas, ka viņš pilnīgi nevadījās savā rīcībā no tā, ko sauc par pedagoģiskajām metodēm — tik elementārām kā uzmanības laika limits vai acu kontakts. Profesors beidza tad, kad viņš bija pateicis to, ko un cik uzskatīja par draudzei vai apmeklētājam vajadzīgu. Sprediķojot viņš neskatījās uz cilvēkiem, bet kaut kur pāri viņiem, šķiet, ka viņš vienkārši vārdos pārstāstīja to realitāti, kuru viņš pats redzēja un kuras līdzdalībnieks pats bija. Bet cik daudzi pēc sprediķa viņam sacīja: 'Tas bija teikts tieši man!"

    Mācītājs
Cilvēki nāca pie viņa. Bieži atnākot, vieni tikai nomainīja citus - tā bija milzīga slodze. Viņš pats parasti nemeklēja nevienu, cilvēki paši viens caur otru atrada ceļus pie viņa - tikai tādēļ, ka viņš visur meklēja tikai vienu - Kungu Jēzu Kristu. Kaut kā bija iegājies, ka viņa garīgie dēli, kurus pie pasaulīguma nekas vairs nesaistīja, savas jubilejas rīkoja pie viņa. Tad viņa nelielajā dzīvoklīti draudzīgi ietilpa pat vairāki desmiti. Jo nebija neviena cita, kas tik ļoti mīlētu un cienītu cilvēkus. Lepnos un iedomīgos pa laikam ķēra viņa vārda pātaga, ar to viņš pats riskēja zaudēt kādu dēlu vai meitu, bet viņa padoms vai pēriens vienmēr bija par svētību. Viņam piemita kāda īpaša attieksme - nekļūstot familiāram, pret katru ienācēju izturēties kā pret savējo.

Viņš bija kas sevišķs mums, kas toreiz, pirms gadiem piecpadsmit, bijām jaunieši, nākuši no padomju anticivilizācijas, un kas tikai no vecāku un vecvecāku nostāstiem, paretam kādā brīvvalsts laika grāmatā ko izlasījuši, savu pašu fragmentāro atziņu un intuīcijas vadīti, jautājām viņam pašas vienkāršākās lietas. Tas bija ievadījums uzreiz visā kristīgajā kultūrā. Pie viņa dzīvoklī esot, šķita, ka padomju un pēcpadomju laika nejēdzības ir apstājušās un beidzot visas lietas atrodas savās jēgpilnajās vietās. Tā bija garīga miera un atveldzes saliņa pasaules dinamiskās tukšības, sekluma, aplamību un muļķības jūrā.

Bija brīži, kad skaidri sajuti - te līdzās tev ir gara milzis, ārkārtīga bagātība, tikai tu pats to nespēj ne aptvert, ne saņemt, jo pašam trūkst kādas iekšējas matricas, ar ko to uztvert. Tad atlika vienkārši būt līdzās, ļaut, lai viņa sacītais pamazām izkristalizējas un iegulstas personības pamatos.

Jauniešiem iepazīties ar Robertu Feldmani bija visnotaļ riskanti - varēja ātri kļūt ticīgs un pat iesākt studijas Teoloģijas Seminārā, vēlāk Teoloģijas fakultātē vai Lutera Akadēmijā. Vienam otram tas nozīmēja atvadīties no apšaubāma dzīves veida, manierēm u.tml. Kāds no dēliem, izsakot visu domas, sacīja: "Nav iespējams aprakstīt vārdos, cik svarīga ir mācītāja Roberta Feldmaņa persona manā dzīvē!"

Vairāk nekā 80% no Teoloģijas Semināra studentiem bija viņa dēli, kuru skaitu viņš nekad precīzi nezināja, viņš tikai paraudzījās uz abu roku pirkstiem, sažņaudza tās dūrēs un sacīja: "Vairāk nekā ducis!" Atnākušie, tai brīdī "jaunākie" un "visjaunākie" dēli un meitas atrada citus tādus pat jau priekšā - ap Robertu Feldmani bieži bija pašsaprotama kristīga sadraudzība.

    Liturgs7
Viņa liturga stāja bija vienkārši cildena un pārliecinoša. Pats viņš mēdza sacīt, ka katrs liturga žests ir pasludinājums. Viņa runas izteiksme bija svinīgi nopietna, viņš nelietoja nekādus trikus vai jokus cilvēku pievilināšanai, nežestikulēja, rokas allaž atradās mierīgi uz kanceles. Visa izteiksme bija viņa stājā, balsī, sniegumā, attieksmē. Viņa liturģiskā gaume bija cēla un askētiska.

Viņš bija mūsu Baznīcas euharistiskās atjaunotnes iesācējs. Svētais Vakarēdiens katru svētdienu, vairāki lasījumi, psalmu dziedājumi, Lieldienu nakts dievkalpojumi - mums tā jau ir liturģiskā ikdiena - pateicoties viņam. Dievkalpojuma centrā viņam bija Dieva Vārda pasludinājums - Likums un Evaņģēlijs, un Sakraments. Viņa vārdi jaunam studentam, ja tu lūdz, tad lūdz, nozīmēja prasību pēc augstas liturģiskās kultūras, ne tukšas reliģiskas pļāpāšanas ar Dievu.

    Garīgais tēvs
Neviens nezina, kā tas bija iegājies uzrunāt viņu pavisam vienkārši 'Tēvs", protams, arī "profesors", un neviens to arī nekad nav vaicājis. Cildena vienkāršība ir šajā uzrunā. Tā uzmanība, sirsnība, mīlestība, ko viņš izrādīja saviem garīgajiem bērniem, mums, kas bijām izauguši padomju nekultūrā, bija mulsinoša un fascinējoša vienlaikus. Ar viņu bija iespējams runāt un komunicēt par tām dziļākajām un būtiskajām lietām, par kurām ir pieņemts domāt, ka cilvēkam ar tām ir neizbēgami jāpaliek vienam pašam. Atlika tikai kādā teikumā par to ieminēties, kad varēja pieredzēt viņa aktīvo līdzbūtni, ieklausīšanos un drīz pēc tam arī drošinājumu, mierinājumu, padomu un stiprinājumu. Viņam piemita kāda īpaša spēja izraisīt uzticību. Ikviens arī zināja, ka konfidencialitāte sarunās ar viņu ir pilnīga. "Es zinu, ka varu viņam uzticēt visu sevi, arī to, ko es nesaku pats sev. Es zinu, ka viņa sacītais - skaidrojums, padoms, rājiens, pavēle vai mierinājums, ir sacīts caur viņu no Dieva tieši man, jo viņš ir mans Tēvs. Es zinu, ka viņš mani nes savās aizlūgšanās. Es zinu, ka viņam vienmēr būs man laiks, spēks, uzmanība, interese un arī vajadzība mani sastapt. Tāpat kā es zinu, ka viņš man ir nepieciešams kā mans garīgais tēvs, tā es arī zinu, ka arī es esmu viņam nepieciešams kā viņa garīgais bērns. Mūsu savstarpējā kristīgā sirsnība, mīlestība neatceļ viņa prasību stingrumu, kad Dievs caur viņu runā uz mani. Caur viņa muti es saņemu gan Dieva Vārda apsūdzību, gan Kristus mīlestības, piedošanas un atraisīšanas vēsti. Būt par tēvu - tā ir viņa kalpošana, dāvana, izredzētība, aicinājums. Arī nasta, arī krusts. Bet es zinu, ka tā ir viegla nasta. Man kā cilvēkam ir nepieciešams redzēt kādu, kas dzīvo konsekventi kristīgu dzīvi - kā paraugs, iedrošinājums, atbalsts, atgādinājums. "M.Luters reiz sacīja, ka "mēs viens priekš otra esam "mazie kristi". Mans garīgais tēvs man tāds ir visvairāk," tā vēsta kāds no viņa dēliem.8

    Patriarhs
Viņa autoritāte, pelnīta un pamatota viņa zināšanās un ticības pieredzē, bija milzīga. Viņa garīgo bērnu vidū pietika sacīt: “Tēvs tā teica”, lai izbeigtos debates. Bet viņa ietekme sniedzās pāri pār viņa kalpojošajiem dēliem un viņu draudzēm, kādreiz mīļi kopā sauktām par "Mežaparka bīskapiju". Vajag tikai atcerēties tās spontānās lekcijas mācītāju konferencēs, kad viņu neviens neturēja pie laika reglamenta, vai viņa ieskatus Konsistorijas sēdēs.

Grāmatā "Latvijas Luterāņu dievnami šodien" uzraksts zem 246.fotogrāfijas vēstī: "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas patriarhs mācītājs R. Feldmanis pie Olaines baznīcas altāra." Patriarhs. Par viņu mēs noteikti varam sacīt - viņš bija un ir mūsu Baznīcas reprezentants, garīgais lepnums, Dieva dāvana. Lai arī viņš nebija augstos amatos daudz un ilgi, taču, ja sakām "Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca," tad mums visiem te, kas esam pulcējušies, nāk prātā Roberts Feldmanis.

    Zinātnieks

Esmu dzirdējis, ka viņa mazajā dzīvoklītī pie Reformātu baznīcas mēbeļu gandrīz nemaz nebija - visu veidojuši grāmatu krāvumi. Kad Roberts Feldmanis ar prieku tās uzdāvāja Lutera Akadēmijas bibliotēkai, viņš ar īpašu azartu skaitīja grāmatu kastes un, mani saticis, reiz sacīja: "Nu ir 60!" Nākošreiz: "Nu jau 90!" Līdz ar grāmatām viņš Lutera Akadēmijai dāvāja arī sakramenta traukus - tie pienāca reizē ar vēsti par viņa aiziešanu. Cik dziļi simboliski - tāda ir priestera un zinātnieka pēdējā dāvana Lutera Akadēmijai, par kuras dzimšanu un izaugsmi viņš priecājās vienmēr!

Kā zinātnieks viņš allaž bija korekts, bez jebkādas liekvārdības. Pēc korekta faktu izklāsta viņš nāk ar īsu, bet dziļi eklesiāli pamatotu argumentāciju9. Savā stājā viņš bija vienlīdz tālu kā no liberālisma vaļīgā un ļenkanā relatīvisma, tā arī no fundamentālistu barbarisma. Viņa akadēmiskā mīlestība un patiesā kaislība bija Baznīcas vēsture, īpaši Latvijas Baznīcas vēsture. To viņš skaitīja kā trīs vēsturu - vēstures, subvēstures un metavēstures - caurvijumu, tajā redzot ne tikai faktus un cilvēku viedokļus par notikušo, bet arī likumsakarības, jo īpaši Dieva valstības vēsturi, kas ir īstā vēsture - "Dieva audums".

Katrs, kas nokļuva pie viņa, riskēja tikt aplaimots ar spontānu lekciju Latvijas Baznīcas vēsturē - ilgu un pamatīgu. Viņš vienkārši ar to dzīvoja. Beidzamajos gados viņš ķērās pie sava Latvijas Baznīcas vēstures kursa pārstrādāšanas, jo daudz bija paguvis pārdomāt. Pēc rūpīga redaktoru darba tas parādīsies arī atklātībā. Viņa uzskati par Meinardu un Kaupo10 ierosināja viņiem attiecīgi veltītas zinātniskās konferences Meinarda dienu ietvaros.

Kā zinātnieku un teologu Robertu Feldmani raksturo tas pats motīvs, kas viņu raksturo kā mācītāju, priesteri un garīgo tēvu - "Tikai Kristus!" Viņš bieži mēdza sacīt: "Ikkatrs modernais "Kristus "pluss" galā izrādās "Kristus "mīnuss"."

Gadu desmitiem padomijā viņam nācās dzīvot gandrīz vai teoloģiskās domas vakuuma apstākļos. Roberts Feldmanis prata to izmantot kā priekšrocību - koncentrēšanos uz būtisko. Viņa devīze “Tikai Jēzus Kristus!" dara viņu radniecīgu ar Baznīcas lielajiem apustuļiem: ar Pāvilu un M.Luteru. Viņš nedevās līdzi modernajiem teoloģisko domu strāvojumiem, un līdz ar to viņš arī nekad nebūs meklējams tās domu grāvmalēs, jo allaž turējās pie Tā, kurš pats ir Ceļš. Tādēļ arī viņš nevēlējās būt pieskaitīts nevienam no virzieniem vai "-ismiem", bet būt piederīgs vienīgi Jēzum Kristum pašam. Viņa teiciens bija: "Paliksim pie dabīgā, vienkāršā, nepieciešamā un svarīgā." Šī turēšanās pie kristīgās ticības pamatiem un aksiomām nodrošināja to, ka, tīši necenzdamies būt moderns, viņa sacītais vārds allaž bija un arī būs konsekvents, saturīgs un jēgpilns. Viņš neizplūda viedokļošanā, bija neuzpērkams ar virspusību, aktualitātēm un novitātēm. Vienīgā teoloģija, kuru viņš atzina par savējo, bija "Theologia Orans" - salikto roku un locīto ceļu teoloģija.

Citi Teoloģijas Semināra pasniedzēji ir sarakstījuši vērtīgus mācību līdzekļus, daži pat vairākus. Profesors bija ļoti kritisks pret visu, ko rakstīja, tādēļ viņa rakstiskais mantojums ir neliels.11 Taču viņš rakstīja - ja ne tik daudz uz papīra lapām, tad uz savu studentu siržu plāksnēm gan! Zīmīgi ir tas, ka zinātnieks viņā nenomāca dievlūdzēju un priesteri - gluži otrādi, kritiskais prāts dzīvoja harmonijā ar ticīgu sirdi.

Ieklausīsimies vēl beidzamo reizi viņā pašā par Jāņa evaņģēlija l4.nodaļas vārdiem: "Ja kas Mani mīl.., tam Es parādīšos." Jņ.14,18-23) - "Gadu simti un paaudžu paaudzes ir mēģinājušas Viņu saskatīt, pētot un apsverot ik rindiņu atstātajās Evaņģēlija lappusēs, mēģinot sev priekšstatīt Viņu, Viņa dzīves gājumu, Viņa izskatu, Viņa darbošanos. Taču cik savādi - jo rūpīgāka šī pētīšana un vaicāšana, jo tālāks un bālāks, un netveramāks Viņš kļūst cilvēkiem, izgaisdams šaubīgo pētītāju un ziņkārīgo meklētāju priekšā kā nekad nebijis, kā iedomu tēls.

Mēs paejam garām Viņa nosacījumam. Mēs nevaram ieraudzīt Jēzu, ja gribam to kā ziņkārīgi skatītāji vērot un redzēt uz pasaules drūzmīgās skatuves pildām kādu lomu.

"Ja kas Mani mīl..."

Tas Kungs ir tuvu. Diskusiju un pētniecības krēslā nepamanīts un nepazīts. Viņš iziet tai cauri, lai arī šodien noliektos mīlestībā starojošu seju pār tiem, kas paši mīlestības pilni, lūgšanas kvēlē sauc Viņa vārdu. Mīlestība ir gudrība. Mīlestība ir gaišredze. Tā atsedz un atslēdz jau cilvēku dzīvē un attiecībās izpratnes un patiesības dziļumu. Mīlestība ir kāpnes, pa kurām Jēzus dodas lejup satikties ar cilvēka dvēseli, kas izsalkusi pēc patiesības un ilgojas pēc pestīšanas, un pa kurām augšup dodoties, mēs gara acīm redzam Viņa godību, mīlestībā mums pievērsto Dieva vaigu Viņā. "Kas Mani mīl.., To Mans Tēvs mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu."

Šī Viņa ienākšana, Viņa vaiga atsegšana mums ir tā atbilde, kurā mums atklājas Viņa Vārda patiesība, ka Viņš ir mūsu ceļš cauri visai neziņai, baismām un nāves tumsībai, vadīdams mūs tajā dzīvībā, kas piešķir mūsu dzīvei tās īsto, skaidroto pilnskanību un vainago beidzot to ar mūžību un pilnību. "12

Nebūs pārspīlējums arī sacīt, ka viņš pats bija dzīvi iemiesota Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca - tik ļoti tai viņš piederēja ar savu prātu, sirdi un dvēseli.

    Feldmanis — vēl un vēl
Mēs varētu vēl runāt par Robertu Feldmani - ekumenistu. Patieso ekumeni viņš redzēja izaugam uz Dieva Vārda un patiesas Sakramentu izpratnes, ne uz savstarpējām sarunām un vienošanos. Mēs varētu sacīt sajūsmas vārdus par dendrologu Robertu Feldmani - bet tā vietā mēs katrs varam iziet tepat laukā, dārzā ap Katlakalna baznīcu un pārliecināties, par ko viņa rokas un talants ir pārvērtušas reiz smilšainu pauguru.

Ja kāds šaubās par Robertu Feldmani kā par baznīcas arhitektu, lai aizbrauc aplūkot Olaines dievnama interjeru.

Roberts Feldmanis, dievnamu un draudžu atjaunotājs un rosinātājs - vēl viena tēma. Vēl daudzus viņa talantus mēs varētu minēt

    Viņa noslēpums — personība?
Šķiet, ir pienācis laiks saprast viņa noslēpumu. Ir daudz labu sprediķotāju, bet tikai viens Feldmanis. Ir daudz zinātnieku, bet tikai viens kā viņš; ir daudz liturgu, bet viņš ir klase par sevi.

Kas ir viņa noslēpuma atslēga? Mēs varētu ķerties pie beidzamā salmiņa un teikt - viņa personība! Arēji neliela auguma askētiski veidotā ķermenī slēpās milzīga enerģija. Pavisam nesen kāda mana draudzes locekle sacīja par viņu: "Pavisam nedaudz matērijas un ļoti daudz brīnuma!" Mēs, jaunie, apbrīnojām viņa fizisko izturību kalpošanā. Viņā varēja ieraudzīt to, kā garīgā enerģija un ticības spēks pārspēja viņa cilvēciskumu, tā fizisko vājumu un vecuma nespēku. Viņš bija dziļas kultūras cilvēks, iejūtīgs, smalkjūtīgs, džentlmenis. Bagāta, ļoti izkopta valoda; bija brīži, kad piepeši sarunās viņš no galvas sāka citēt dzejas gargabalus angliski, vāciski, krieviski, latīniski.

Viņš, kaut arī visnotaļ vienkāršas izcelsmes, bija gara aristokrāts. Gara un stājas neprovinciālisms, labas manieres, kuras cenšas ieaudzināt dižciltīgo ģimenēs, viņam, šķiet, piemita kaut kā dabiski. Vienmēr pieklājīgs, galants, pat izsmalcināts, bet, ja kāds runāja pretim vai tikai šķērsu Jēzum Kristum, ticībai, Evaņģēlijam, Baznīcai - dabūja trūkties. Cieņa pret augstu amatu vai stāvokli viņam netraucēja izteikt savu stāju arī nopietnos vārdos.

Viņam piemita ne tikai dziļas kristīgo lietu zināšanas un izpratne, bet jau gadu desmitos izstrādājusies intuitīva redze un maņa ieraudzīt dziļi, konsekventi, nopietni to, kam mēs pārējie skrienam pāri. Milzīga garīga kapacitāte, profētisks lietu skatījums. Bija brīži, kad, viņam līdzās atrodoties, varēja redzēt, ka viņš, ieejot sevī, pieskaras kādiem lieliem dziļumiem, par kuriem viņš nemēdza runāt.

Viņa klātbūtnē kā nesvarīgi paši no sevis atkrita iepriekš izdomātie jautājumi - Dievs bija runājis caur viņu, pat ja viņš bija tikai klusējis vai runājis par kaut ko citu. Toties radās daudz svarīgāki jautājumi, un tika jautāts pēc plašākiem horizontiem un dziļākas izpratnes, lielākas nopietnības un atbildības.

Nevēlos izplūst tālākos superlatīvos, bet tādu garīgo potenciālu kā viņam neesmu redzējis vēl nevienam - ne citās zemēs, ne citās Baznīcās. Viņš ir priesterības etalons - "viens Feldmanis", visi citi - tikai daļa no viņa. Viņš ir mūsu nepelnītā privilēģija. Dāvana no Dieva.

Viņa klātbūtnē Dieva tuvums bija kaut kā īpaši piedzīvojams un sajūtams. Šodien, kad visas Baznīcas domā par to, kā piesaistīt jaunatni, atcerēsimies, ar ko piesaistīja viņš, Roberts Feldmanis? Ar savu personību, kura savukārt ar tās nedalīto nodošanos Kungam Jēzum Kristum. Vai tiešām tik vienkārši? Vajag taču kādu programmu, metožu kopumu, kā ierunāt Baznīcā jaunatni, kā viņus pārliecināt!

Par tādām lietām Roberts Feldmanis nebija pārliecināms. Viņa kalpošana nebija nedz pašizpausme, nedz pašapliecināšanās. Tāpēc, ka visa viņa dzīve bija kalpošana, viņam nebija pretrunu starp privāto dzīvi un mācītāja amatu. Varētu vēl jautāt: "Vai viņš bija labs profesionālis savā arodā?" Tikpat aplami būtu jautāt, vai kāds no apustuļiem tāds bija. Roberts Feldmanis nebija profesionāls mācītājs, jo viņš dzīvoja mācītāja un priestera dzīvi.

Kādreiz viņa dēli par viņu mīļi jokoja, ka viņu vajadzētu kanonizēt kā svēto, uz ko kādi formālisti ar skubu atcerēsies vēl kādu viņa talantu - kulināra prasmi. Bet, ja mēs, sekojot Jēzum Kristum, Pāvilam, Luteram un Robertam Feldmanim, par askētisma kritēriju neņemsim vis, ko un kad ēst un dzert, bet koncentrēšanos uz Dievu, pilnīgu nodošanos Viņam, tad atzīsim, ka Robertam Feldmanim piemita askēze kā konsekventi kristīgs dzīves veids. Ne velti viens no viņa programmatiskajiem referātiem tā arī saucās "Luteriskais askētisms", kurā par askēzi viņš saka, ka tā ir "koncentrēšanās uz būtisko, koncentrēšanās uz aicinājumu"13, un prasot "savaldību, atturību no visa tā, kas kavē, izklaidē, novirza."14

Kad viņš bija kļuvis akls, viņš sev mēdza sacīt: “Tagad - tā!", kas nozīmēja: “Tagad iemācies dzīvot un kalpot šādi - arī kā akls un nevarīgs."

    Brīvība, vientulība un pazemība
Dažādas kustības, strāvojumi un reiz pat kāda politiskā partija centās viņu satvert, jo viņš bija lielums par sevi. Bet viņš gribēja un tāpēc arī palika viņš pats - nesaistīts un brīvs. Bet tieši tāpēc, ka viņš palika viņš pats, bija brīži, kad viņš bija arī viens pats - kad līdzās nebija viņa "kalibra" cilvēku.

Garīgais lielums un drosme viņā apvienojās ar nevēlēšanos nekādi eksponēties. Viņam nevajadzēja arhibīskapa godu, arī ordeni ne. Tā nebija poza. Viņam neko nevarēja iedot, jo viņam viss jau bija. Viņu nebija iespējams apbalvot, jo garīgi un morāli viņš bija pārāks par katru no potenciālajiem apbalvotājiem.

Viņš bija nemietpilsonisks, brīžam līdz nepraktiskumam, tomēr prata dzīvot pieticīgi.

Mēs varētu vēl un vēl uzskaitīt viņa īpašības un minētās izvērst. Bet ko viņš pats par sevi saka? -"Mana dzīve bija tikai vienkārša mācītāja dzīve. Mans darbs bija tikai vienkāršs mācītāja darbs, kurš nevar atzīmēt nekādus augstus sasniegumus Baznīcas īpašajos sarīkojumos un notikumos."

Ja tam var piekrist, tad tikai ar piebildi, ka viņš pats ir bijis īpašs Dieva sarīkojums un notikums ne vien mūsu Baznīcā, bet arī tautā un Dzimtenē.

    Kalpošana Trijotnei
Jā, kur tad ir Feldmaņa noslēpums? Dedzīgiem meklētājiem nepaliks apslēpts fakts, ka viņš bija arhibīskapa T. Grīnberga ordinēts, tātad formāli viņam nebija arī apustuliskās sukcesijas. Tas tikai vēl un vēl izceļ to, ko mēdz sacīt par Vecās Derības priesteriem - viņam bija svaidījums no paša Dieva.

Mēs varam mēģināt iztēlē izjaukt viņa mūžu un kalpošanu pa daļām, pastorālajām funkcijām, iedziļināties viņa personībā, un tomēr - viņa noslēpums mums nekļūs daudz skaidrāks. Jo viņa lielums, diženums, cēlums ir ārpus viņa. Tas ir tajā trijotnē, kurai viņš sevi pilnīgi bija veltījis - Jēzus Kristus, Evaņģēlijs, Baznīca tās luteriskajā veidā.

Ja kāds gribētu man pārmest, jautājot, kāpēc nemitīgi skan "Feldmanis, Feldmanis", bet kur tad Jēzus Kristus, tad es atbildēšu, ka mācītāja Feldmaņa dzīve bija Dieva Dēla, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus, dzīve un kalpošana Viņā un caur Viņu.

Kungs Jēzus bija Roberta Feldmaņa dzīves avots, jēga, piepildījums, motīvs, vērtība, kodols, būtība - kādos vārdos lai vēl izsaka viņa kalpošanas kristocentriskumu?

    Viņa ieguvums
Nu viņš ir ar to, Kuram bija nedalīti sevi veltījis -" ...mirt - ieguvums."

Mēs varbūt šo ticības atziņu pieņemam šai brīdī ar šķiršanās sāpēm. Taču nebūsim egoisti. Dievs pagarināja viņa dzīvi vairākkārt, mums par labu un par celsmi, pēdējos gados jau acīmredzami uz viņa izturības un panesības rēķina. Viņam "mirt - ieguvums" ir ne tikai atraisījums no ciešanām, akluma un vecuma nespēka. Daudz lielāks ieguvums ir viņa sastapšanās ar Savu Kungu un Pestītāju. Tas, Kuram Roberts Feldmanis kalpoja visu savu mūžu, nu ir pieejams viņam ne vairs ticībā, bet jau skatīšanā. Reiz Roberts Feldmanis sacīja: “Tur mēs redzēsim un varēsim aprunāties arī ar apustuli Pāvilu."

Vēstulē ebrejiem lasām: "Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!" (Ebr.13,7) Pirmajā brīdī šķiet, tas ir aicinājums rūpīgi vērot un pārdomāt cilvēka beidzamos mūža brīžus. Tas ir neiepriecinoši - redzēt tādu cilvēku ārēji izsīkstam, sadrumstalojamies, zaudējam vienu spēju pēc otras ...

Vai tas ir tas, ko Pāvils liek mums skatīt? Nē. 8.pantā lasām turpinājumu kā atslēgu: "Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi." Roberta Feldmaņa, tāpat kā apustuļa Pāvila, tāpat kā visu mūsu mūža gals ir Jēzū Kristū - tas ir Gals, Kurš mums jāskata, Kura griba un mīlestība jāīsteno savā dzīvē.

    Mūsu mantojums
Līdzjūtības apliecinājumos Roberta Feldmaņa garīgajiem bērniem divas reizes pavīdēja arī jauns eklesiāls termins, apliecinot līdzjūtību "viņa garīgajiem mazbērniem" - tātad tiem, kuri caur viņa garīgo bērnu kalpošanu un sludināšanu ir nākuši pie ticības. To skaitu es neuzdrošinos pat minēt.

Robertam Feldmanim mūža lielāko daļu nācās kalpot padomijas iztukšotās baznīcās, bet šodien redzam viņa dievnamu pilnu. Viņš būtu priecīgi pārsteigts, to redzot.
 
Tagad, pazemībā noliecoties viņa mūža un tā devuma priekšā, nākas pārdomāt, kā pārņemt viņa mantojumu.
Protams, mēs nespējam aptvert viņa personības lielumu, un tas ir pozitīvs izaicinājums mums pašiem un mūsu nerimtīgai garīgai izaugsmei. Mums nav jācenšas viņu kopēt un atdarināt. "No pagātnes ir jāņem nevis pīšļi, bet uguns," reiz sacīja kāds domātājs. Tātad viņa, Roberta Feldmaņa, gara uguns.

Roberts Feldmanis neļāva sevi īpaši cildināt un godināt. Tāpēc, zinot to, cik daudziem viņš ir bijis par ceļa rādītāju, mēs vislabāk pagodināsim viņu, ja ņemsim vērā viņa iemīļotā apustuļa Pāvila aicinājumu: "Sekojiet man kā es Jēzum Kristum." Nebūs pārspīlējums to pārfrāzēt un sacīt: "Sekosim Robertam Feldmanim kā viņš - Savam Pestītājam."
Virsmācītājs. Teoloģijas doktors. Profesors. Priesteris. Liturgs. Garīgais tēvs. Patriarhs. Askēts. Gara bruņinieks - Roberts Feldmanis. Tēvs. TĒVS no Debesu Tēva.

Roberts Feldmanis — ECCE PASTOR, PASTOR VERUS!15

Kad ienācu viņa draudzē, es biju "jaunākais dēls." Šo vārdu esmu saglabājis septiņpadsmit gadus, kopš viņu pazinu. Tāpēc vēl beidzamo reizi no viņa atvadoties, tā arī parakstos - Jaunākais dēls (Guntis Kalme).

 



1 Dieva audums: Intervija ar mācītāju, profesoru R. Feldmani // Latvijas Luterānis. - 2000. - 15.jūl.
2 Ķiploks E. "Nāc Man līdz!": Liecības par to, kā šis Pestītāja aicinājums īstenots. – LELBA Apgāds, 1990. - 45.1pp.
3 Roberts Feldmanis un ārmisija // Svētdienas Rīts. - 2000. - 5.aug.
4 Citāti no: Kļaviņa I. Latvijas PSR Valsts Drošības Ministrijas iestāžu represijas pret mācītāju Robertu Feldmani. Bakalaura darbs. R.: LU Teoloģijas fakultāte, 1996. 44., 47., 49. 1pp.
5 Turpat, 5.1pp.
6 Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie: Latviešu mācītāji ciešanu ceļā. - LELBA, 1993. - 189.lpp.
7 Sk. viņa manuskriptus "Evaņģēliski luteriskā Baznīca un dievkalpojums" un "Credo".
8 Garīgais Tēvs // Svētdienas Rīts. - 2000. - 5.aug.
9 Sk., piem., referātu "Bīskaps Kārlis Irbe - Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pirmais bīskaps (1861-1934)".
10 Sk. viņa referātus "Ķēniņš Kaups" un "Bīskaps Meinards".
11 Bez jau atsaucēs minētajiem ir vēl sekojošie: studiju darbs "Apvienošanās iespējas mūsdienu protestantismā", LU Teoloģijas fakultāte, 1935.; raksti žurnālā "Ārmisija"; licenciāta darbs "Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas attīstība un novērtējums", LU Teoloģijas fakultāte, 1940.; referāti manuskriptos “Teoloģijas fakultātes 75 gadi", "Draudzes darbinieku amati Jaunajā Derībā"; sprediķu cikls manuskriptā "Jo visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā", 1985.; raksti Baznīcas kalendārā: "Mirušo piemiņas dienā" 1973., "Annu Irbi pieminot" 1974., "Mārtiņa Lutera Mazā Katķisma 450 gadi" 1980,, "Dieva žēlastības brīnums" 1982., "Mārtiņš Luters" 1983., "Dvēseles valodas grāmata" 1987.
12 Feldmanis R. "Kas Mani mīl.., tam Es parādīšos" // Latvijas ev. lut. Baznīcas Kalendārs 1986.gadam. - 118.-119.lpp.
13 Feldmanis R. Luteriskais askētisms. Manuskripts. R, Teoloģijas Seminārs, 1986. - 4.lpp.
14 Turpat, 9.1pp.
15 "Lūk mācītājs, patiess mācītājs!" (lat.)