Profesors Roberts Feldmanis 90 gadu jubilejā Foto no “Svētdienas Rīta” arhīva.
“Tā!”
Virsmācītāju, Dr.Theol., profesoru Robertu Emīlu Feldmani (04.08.1910. Viļņa – 28.05.2002. Rīga) izvadot
“Jo dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums.
Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu,
kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā. Un
tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu
un ticības prieku, lai jūsu līksmība Kristū Jēzū pieaugtu caur mani,
kad es ieradīšos atkal pie jums. Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus
evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom
būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā
cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku
draudiem."
(Fil. l, 21.23-27)
Šodien esam pulcējušies, lai
izvadītu pēdējā gaitā mūsu ticības vecāko brāli Robertu Feldmani. Un
uzreiz pirmais jautājums, lai aptvertu viņa personības un kalpošanas
lielumu ir - ar ko sākt?
Mēs varētu sākt pavisam oficiāli un nolasīt viņa
biogrāfiju. Vai mēs kaut ko uzzinātu par viņu, izsekojot tās datiem?
Jā, protams. Vai mēs tuvinātos viņa personībai, tās dziļumam un
noslēpumam? Nedaudz.
Tad labāk sāksim savādāk. Sāksim ar svarīgo un būtisko.
Skolnieks
Tātad - mācītājs,
profesors, Dr. Theol. Edgars Rumba. Vai es nepārteicos, sacīdams
"profesors Edgars Rumba"? Nē, jo Edgars Rumba bija viņa skolotājs un
garīgais tēvs. Ieklausīsimies, ko pats Feldmanis saka par viņu: "Viņš
bija Dieva gara pilns, un viss, ko viņš runāja, bija uguns un kvēle, un
tajā pašā laikā Dieva patiesība. Viņš mācīja Svēto Rakstu nopietnību un
patiesīgumu un lūgšanas nozīmīgumu. Viņš mums iemācīja vientiesīgu,
sirsnīgu lūgšanu un pieķeršanos Jēzum Kristum, kas bija ne pārgudra vai
samākslota, bet vienkārša un tajā pašā laikā nopietna un dziļa."1 Un:
"Pie Edgara Rumbas saistīja viņa dzīvā, dziļā ticība, kas izpaudās viņa
elokvencē, pārliecinoši, ar dziļu Svēto Rakstu izpratni to izteikt
sarunā, sprediķī, lūgšanā, dzejā. Pretstats pret daždien piedzīvoto
"runāšanu" un rituālo rutīnu bij ļoti liels. Edgara Rumbas stāja,
pārliecība, izteiksmes patiesīgums, domājot par teoloģiju, vienmēr
atgādināja: "tā""2
To, ko Feldmanis saka par Rumbu, mēs varam sacīt par
viņu pašu. Šis Rumbas "tā (dzīvo, tici, kalpo, esi)!" kļuva par viņa
dzīves devīzi un etalonu. Skolotāja lielumu mēra pēc viņa skolnieku
panākumiem. Tā viņi nostājas līdzās: skolotājs Edgars Rumba - izcils
mācītājs, teologs, kuram Dievs piešķīra spožu, bet īsu mūžu, kas
noslēdzās martīra nāvē padomju koncentrācijas nometnē, un viņa
skolnieks - Roberts Feldmanis - Baznīcas leģenda, vēl viņam dzīvam
esot, kuru Dievs apveltīja ar garu, stipru un auglīgu mūžu.
Misionārs
No Rumbas Feldmanis
pārmantoja Latvijas ārmisijas darbu Indijā. Tas viņā iegravēja
misionāra, Jēzus Kristus Evaņģēlija pasludināšanas degsmi, viņa paša
vārdiem rezumējot: "Ārmisija savā būtībā prasa no cilvēka īpašu
nostāju, sirds degšanu un nepacietību. Mēs nevaram to izturēt, paši
baudīdami Evaņģēlija bagātību, svētību un žēlastību, ka ir cilvēki, kas
to nepazīst un nezina. Tā ir tā svētā nepacietība, tas ir tas svētais
nemiers, tā ir tā nerimšana, kāpēc cilvēki skrien pāri pār jūrām un pār
kalniem, tikai lai būtu tur pie tiem melniem, brūniem, dzelteniem vai
kādiem cilvēkiem, lai viņiem aiznestu Evaņģēliju. Viņi nevar to
izturēt, zinādami: "Ir cilvēki, kuriem taču nav šīs lietas.""3
Misionārs nav kristīgs ekskursants, kurš aizbrauc
apciemot eksotiskas zemes un kristīgi parunāties. Katrs no mums varbūt
atceras savus neofīta un savas kristīgās mīlestības ar Dievu medus
mēnesi, kad gribējās apkampt teju vai katru pretimnācēju un sacīt, cik
ļoti Dievs viņu mīl. Kur tas ir palicis?
Feldmanis savu pirmās mīlestības degsmi nezaudēja.
Un lai arī mēs varam droši sacīt, ka padomju īstenība viņam drīz
piešķīra jo plašu, bet bīstamu misijas lauku tepat Latvijā, taču doma
par Latvijas Baznīcas ārmisijas darba atjaunošanu viņā nerima - to viņš
atkārtoja aizvien no jauna. To mēs kā Baznīca paliekam viņam parādā.
Čekas uzmākšanas, arests un izsūtījums
Otrais
pasaules karš un tam sekojošās padomju reālijas, čekas izspiegošanas un
tiešas vajāšanas Robertu Feldmani panāca ātri. Kaut arī viņš centās
nekā īpaši "nelēkt acīs," taču, kā lasām čekas materiālos, biežie
aizlūgumi par, čekas vārdiem runājot, "padomju varas represētajiem
tautas ienaidniekiem" un kāda denuncianta liecība runāja paši par sevi:
"Viņš teica, ka lai katrs ticīgais paliek savā kristīgā draudzē un lai
neiet stāties nekādos pulciņos un biedrībās, kas sludina un stāsta
citas mācības, t.i., citiem vārdiem, lai nestājas boļševiku partijā,
komjaunatnē, pionieros un neklausās viņu mācības." Un: "Savos sprediķos
parasti aizplīvurotā vai divdomīgā veidā Feldmanis apstrādā ticīgos
pretpadomju garā, apmelo padomju varu." Tāpat arī tādi Feldmaņa sacītie
vārdi kā: 'Tagadējos tumšajos, grūtajos laikos, kas papilnam briesmu un
šausmu. Asiņainos viļņos grib noslīcināt baznīcu un noslīcināt tumsā
ticīgos." Kādā privātā sarunā jautāts, kādēļ padomju valdības locekļu
portretus neredz viņa kancelejā, viņš sacīja: "Manā kancelejā nav
vietas šo bandītu portretiem"."4
Šāda stāja ātri pievērsa čekas uzmanību. Pratināšanā
jautāts, ko viņš zinot par Rīgas mācītāju sanāksmēs apspriestajiem
pretpadomju pasākumiem un līdzīgiem, Feldmanis atbildēja: "Man tas nav
zināms." Par liecībām, kuras dokumentējušas viņa privātās sarunas: "Es
vairs neatceros." Mēģinājumi viņu savervēt par čekas ziņotāju beidzās
ar tās slēdzienu, ka attiecībās ar to viņš "nodarbojas ar divkosību un
dezinformāciju."5 Kādā pratināšanā viņam tika sacīts: “Tāpēc, ka tu esi mācītājs, tevi ir jāiznīcina!"6
Pēc 58-10 II d. un 58-12 "troika" bez tiesas piesprieda viņam 10 gadus
ITKL (Ispravitelno trudovoi koncetracionnij lager) Arhangeļskas
apgabalā, Kargopoļlagā. Feldmanis tika apcietināts 1950.gada 29.aprīlī.
Nu iesākās "studijas" "Staļina akadēmijas"
"praktiskās teoloģijas" disciplīnās. Vairākkārt tikai ar Dieva brīnuma
palīdzību Feldmanis tika paglābts no nāves. Vēl jo vairāk - Dieva
vadība un pasargājums ir ieraugāms tajā apstāklī, ka viņš nevis iznāca
no izsūtījuma, bet tajā iegāja tikai ar vienu plaušu! Par izsūtījuma
pieredzes vērtību viņš sacīja: "Es nenožēloju nevienu dienu, ko tur
pavadīju!" 1954.gadā pēc Staļina nāves kā invalīds viņš tika atbrīvots.
Predikants
Kad 80.gadu vidū ienācu
viņa Mežaparka draudzē, "jauniešu iesaukums" bija tikko iesācies.
Padomiskā tumsa bija visā savā "brežņeviščinas" biezumā, bet mazā
Mežaparka baznīciņa, kas sākotnēji bija celta kā elektrostacija, ražoja
garīgo gaismu. Tik enerģiski, ka iknedēļas dievkalpojumā vajadzēja
pienest klāt krēslus, svētku reizēs visiem gribētājiem vietas
nepietika, tiem vajadzēja stāvēt ārpus dievnama!
Teoloģijas Seminārā mēs mīļi jokojām, ka tas ir
vērtīgs pielikums pie Mežaparka draudzes - tik daudz mēs guvām no
mācītāja Roberta Feldmaņa. Viņš neklāstīja nekādas ezotēriskas gudrības
vai skaistas pamācības, centrā vienmēr bija Jēzus Kristus
majestātiskums, diženums un pievilcība. Kad kāds no studentiem,
dodamies uz savu pirmo kalpojumu, nedroši jautāja viņam, ko lai saka
sprediķī, Roberts Feldmanis atbildēja vienmēr vienādi: "Pasludini
Kristu!"
Man tolaik kā neofītam bija interesanti vērot viņa
gatavošanos dievkalpojumam un sprediķim. Parasti tā bija neliela lapa
ar dažiem īsiem teikumiem vai vārdiem, kādreiz pat tās nebija.
Profesors pirms dievkalpojuma parasti stāvēja atspiedies pret sienu,
galvu paslējis augšup un pa retam no viņa mutes izrāvās kāds vārds.
Tapa sprediķis - Svētā Gara spēka pilns. Šodien, kad skatos video
uzņēmumus vai audio ierakstus - jā, tā pati balss, tas pats cilvēks,
bet ierakstā kaut kā trūkst Kāds brālis reiz tā arī sacīja:
"Magnetofons neieraksta Svēto Garu."
Lūgšanā sacītie vārdi bija tik liesmaini, ka nācās
lūgties, lai Dievs kaut nedaudz nogriež mazāku Svētā Gara liesmu vai
arī palielina izturēt spēju - tik ļoti tā dedzināja nost vecās dzīves
sārņus. Kāds mācītājs reiz sacīja par Feldmaņa sprediķošanu: "Es varu
pateikt labāk un daiļrunīgāk, bet ne ar tādu spēku un tiešumu."
Pārsteidzošais viņa sprediķošanā - un ne tikai tajā,
bet bieži visā viņa kalpošanā - bija tas, ka viņš pilnīgi nevadījās
savā rīcībā no tā, ko sauc par pedagoģiskajām metodēm — tik elementārām
kā uzmanības laika limits vai acu kontakts. Profesors beidza tad, kad
viņš bija pateicis to, ko un cik uzskatīja par draudzei vai
apmeklētājam vajadzīgu. Sprediķojot viņš neskatījās uz cilvēkiem, bet
kaut kur pāri viņiem, šķiet, ka viņš vienkārši vārdos pārstāstīja to
realitāti, kuru viņš pats redzēja un kuras līdzdalībnieks pats bija.
Bet cik daudzi pēc sprediķa viņam sacīja: 'Tas bija teikts tieši man!"
Mācītājs
Cilvēki nāca pie viņa. Bieži
atnākot, vieni tikai nomainīja citus - tā bija milzīga slodze. Viņš
pats parasti nemeklēja nevienu, cilvēki paši viens caur otru atrada
ceļus pie viņa - tikai tādēļ, ka viņš visur meklēja tikai vienu - Kungu
Jēzu Kristu. Kaut kā bija iegājies, ka viņa garīgie dēli, kurus pie
pasaulīguma nekas vairs nesaistīja, savas jubilejas rīkoja pie viņa.
Tad viņa nelielajā dzīvoklīti draudzīgi ietilpa pat vairāki desmiti. Jo
nebija neviena cita, kas tik ļoti mīlētu un cienītu cilvēkus. Lepnos un
iedomīgos pa laikam ķēra viņa vārda pātaga, ar to viņš pats riskēja
zaudēt kādu dēlu vai meitu, bet viņa padoms vai pēriens vienmēr bija
par svētību. Viņam piemita kāda īpaša attieksme - nekļūstot familiāram,
pret katru ienācēju izturēties kā pret savējo.
Viņš bija kas sevišķs mums, kas toreiz, pirms gadiem
piecpadsmit, bijām jaunieši, nākuši no padomju anticivilizācijas, un
kas tikai no vecāku un vecvecāku nostāstiem, paretam kādā brīvvalsts
laika grāmatā ko izlasījuši, savu pašu fragmentāro atziņu un intuīcijas
vadīti, jautājām viņam pašas vienkāršākās lietas. Tas bija ievadījums
uzreiz visā kristīgajā kultūrā. Pie viņa dzīvoklī esot, šķita, ka
padomju un pēcpadomju laika nejēdzības ir apstājušās un beidzot visas
lietas atrodas savās jēgpilnajās vietās. Tā bija garīga miera un
atveldzes saliņa pasaules dinamiskās tukšības, sekluma, aplamību un
muļķības jūrā.
Bija brīži, kad skaidri sajuti - te līdzās tev ir
gara milzis, ārkārtīga bagātība, tikai tu pats to nespēj ne aptvert, ne
saņemt, jo pašam trūkst kādas iekšējas matricas, ar ko to uztvert. Tad
atlika vienkārši būt līdzās, ļaut, lai viņa sacītais pamazām
izkristalizējas un iegulstas personības pamatos.
Jauniešiem iepazīties ar Robertu Feldmani bija
visnotaļ riskanti - varēja ātri kļūt ticīgs un pat iesākt studijas
Teoloģijas Seminārā, vēlāk Teoloģijas fakultātē vai Lutera Akadēmijā.
Vienam otram tas nozīmēja atvadīties no apšaubāma dzīves veida,
manierēm u.tml. Kāds no dēliem, izsakot visu domas, sacīja: "Nav
iespējams aprakstīt vārdos, cik svarīga ir mācītāja Roberta Feldmaņa
persona manā dzīvē!"
Vairāk nekā 80% no Teoloģijas Semināra studentiem
bija viņa dēli, kuru skaitu viņš nekad precīzi nezināja, viņš tikai
paraudzījās uz abu roku pirkstiem, sažņaudza tās dūrēs un sacīja:
"Vairāk nekā ducis!" Atnākušie, tai brīdī "jaunākie" un "visjaunākie"
dēli un meitas atrada citus tādus pat jau priekšā - ap Robertu Feldmani
bieži bija pašsaprotama kristīga sadraudzība.
Liturgs7
Viņa
liturga stāja bija vienkārši cildena un pārliecinoša. Pats viņš mēdza
sacīt, ka katrs liturga žests ir pasludinājums. Viņa runas izteiksme
bija svinīgi nopietna, viņš nelietoja nekādus trikus vai jokus cilvēku
pievilināšanai, nežestikulēja, rokas allaž atradās mierīgi uz kanceles.
Visa izteiksme bija viņa stājā, balsī, sniegumā, attieksmē. Viņa
liturģiskā gaume bija cēla un askētiska.
Viņš bija mūsu Baznīcas euharistiskās atjaunotnes
iesācējs. Svētais Vakarēdiens katru svētdienu, vairāki lasījumi, psalmu
dziedājumi, Lieldienu nakts dievkalpojumi - mums tā jau ir liturģiskā
ikdiena - pateicoties viņam. Dievkalpojuma centrā viņam bija Dieva
Vārda pasludinājums - Likums un Evaņģēlijs, un Sakraments. Viņa vārdi
jaunam studentam, ja tu lūdz, tad lūdz, nozīmēja prasību pēc augstas
liturģiskās kultūras, ne tukšas reliģiskas pļāpāšanas ar Dievu.
Garīgais tēvs
Neviens nezina, kā tas
bija iegājies uzrunāt viņu pavisam vienkārši 'Tēvs", protams, arī
"profesors", un neviens to arī nekad nav vaicājis. Cildena vienkāršība
ir šajā uzrunā. Tā uzmanība, sirsnība, mīlestība, ko viņš izrādīja
saviem garīgajiem bērniem, mums, kas bijām izauguši padomju nekultūrā,
bija mulsinoša un fascinējoša vienlaikus. Ar viņu bija iespējams runāt
un komunicēt par tām dziļākajām un būtiskajām lietām, par kurām ir
pieņemts domāt, ka cilvēkam ar tām ir neizbēgami jāpaliek vienam pašam.
Atlika tikai kādā teikumā par to ieminēties, kad varēja pieredzēt viņa
aktīvo līdzbūtni, ieklausīšanos un drīz pēc tam arī drošinājumu,
mierinājumu, padomu un stiprinājumu. Viņam piemita kāda īpaša spēja
izraisīt uzticību. Ikviens arī zināja, ka konfidencialitāte sarunās ar
viņu ir pilnīga. "Es zinu, ka varu viņam uzticēt visu sevi, arī to, ko
es nesaku pats sev. Es zinu, ka viņa sacītais - skaidrojums, padoms,
rājiens, pavēle vai mierinājums, ir sacīts caur viņu no Dieva tieši
man, jo viņš ir mans Tēvs. Es zinu, ka viņš mani nes savās aizlūgšanās.
Es zinu, ka viņam vienmēr būs man laiks, spēks, uzmanība, interese un
arī vajadzība mani sastapt. Tāpat kā es zinu, ka viņš man ir
nepieciešams kā mans garīgais tēvs, tā es arī zinu, ka arī es esmu
viņam nepieciešams kā viņa garīgais bērns. Mūsu savstarpējā kristīgā
sirsnība, mīlestība neatceļ viņa prasību stingrumu, kad Dievs caur viņu
runā uz mani. Caur viņa muti es saņemu gan Dieva Vārda apsūdzību, gan
Kristus mīlestības, piedošanas un atraisīšanas vēsti. Būt par tēvu - tā
ir viņa kalpošana, dāvana, izredzētība, aicinājums. Arī nasta, arī
krusts. Bet es zinu, ka tā ir viegla nasta. Man kā cilvēkam ir
nepieciešams redzēt kādu, kas dzīvo konsekventi kristīgu dzīvi - kā
paraugs, iedrošinājums, atbalsts, atgādinājums. "M.Luters reiz sacīja,
ka "mēs viens priekš otra esam "mazie kristi". Mans garīgais tēvs man
tāds ir visvairāk," tā vēsta kāds no viņa dēliem.8
Patriarhs
Viņa autoritāte, pelnīta un
pamatota viņa zināšanās un ticības pieredzē, bija milzīga. Viņa garīgo
bērnu vidū pietika sacīt: “Tēvs tā teica”, lai izbeigtos debates. Bet
viņa ietekme sniedzās pāri pār viņa kalpojošajiem dēliem un viņu
draudzēm, kādreiz mīļi kopā sauktām par "Mežaparka bīskapiju". Vajag
tikai atcerēties tās spontānās lekcijas mācītāju konferencēs, kad viņu
neviens neturēja pie laika reglamenta, vai viņa ieskatus Konsistorijas
sēdēs.
Grāmatā "Latvijas Luterāņu dievnami šodien" uzraksts
zem 246.fotogrāfijas vēstī: "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas
patriarhs mācītājs R. Feldmanis pie Olaines baznīcas altāra."
Patriarhs. Par viņu mēs noteikti varam sacīt - viņš bija un ir mūsu
Baznīcas reprezentants, garīgais lepnums, Dieva dāvana. Lai arī viņš
nebija augstos amatos daudz un ilgi, taču, ja sakām "Latvijas
evaņģēliski luteriskā Baznīca," tad mums visiem te, kas esam
pulcējušies, nāk prātā Roberts Feldmanis.
Zinātnieks
Esmu dzirdējis, ka viņa mazajā dzīvoklītī pie
Reformātu baznīcas mēbeļu gandrīz nemaz nebija - visu veidojuši grāmatu
krāvumi. Kad Roberts Feldmanis ar prieku tās uzdāvāja Lutera Akadēmijas
bibliotēkai, viņš ar īpašu azartu skaitīja grāmatu kastes un, mani
saticis, reiz sacīja: "Nu ir 60!" Nākošreiz: "Nu jau 90!" Līdz ar
grāmatām viņš Lutera Akadēmijai dāvāja arī sakramenta traukus - tie
pienāca reizē ar vēsti par viņa aiziešanu. Cik dziļi simboliski - tāda
ir priestera un zinātnieka pēdējā dāvana Lutera Akadēmijai, par kuras
dzimšanu un izaugsmi viņš priecājās vienmēr!
Kā zinātnieks viņš allaž bija korekts, bez jebkādas
liekvārdības. Pēc korekta faktu izklāsta viņš nāk ar īsu, bet dziļi
eklesiāli pamatotu argumentāciju9.
Savā stājā viņš bija vienlīdz tālu kā no liberālisma vaļīgā un ļenkanā
relatīvisma, tā arī no fundamentālistu barbarisma. Viņa akadēmiskā
mīlestība un patiesā kaislība bija Baznīcas vēsture, īpaši Latvijas
Baznīcas vēsture. To viņš skaitīja kā trīs vēsturu - vēstures,
subvēstures un metavēstures - caurvijumu, tajā redzot ne tikai faktus
un cilvēku viedokļus par notikušo, bet arī likumsakarības, jo īpaši
Dieva valstības vēsturi, kas ir īstā vēsture - "Dieva audums".
Katrs, kas nokļuva pie viņa, riskēja tikt aplaimots
ar spontānu lekciju Latvijas Baznīcas vēsturē - ilgu un pamatīgu. Viņš
vienkārši ar to dzīvoja. Beidzamajos gados viņš ķērās pie sava Latvijas
Baznīcas vēstures kursa pārstrādāšanas, jo daudz bija paguvis pārdomāt.
Pēc rūpīga redaktoru darba tas parādīsies arī atklātībā. Viņa uzskati
par Meinardu un Kaupo10 ierosināja viņiem attiecīgi veltītas zinātniskās konferences Meinarda dienu ietvaros.
Kā zinātnieku un teologu Robertu Feldmani raksturo
tas pats motīvs, kas viņu raksturo kā mācītāju, priesteri un garīgo
tēvu - "Tikai Kristus!" Viņš bieži mēdza sacīt: "Ikkatrs modernais
"Kristus "pluss" galā izrādās "Kristus "mīnuss"."
Gadu desmitiem padomijā viņam nācās dzīvot gandrīz
vai teoloģiskās domas vakuuma apstākļos. Roberts Feldmanis prata to
izmantot kā priekšrocību - koncentrēšanos uz būtisko. Viņa devīze
“Tikai Jēzus Kristus!" dara viņu radniecīgu ar Baznīcas lielajiem
apustuļiem: ar Pāvilu un M.Luteru. Viņš nedevās līdzi modernajiem
teoloģisko domu strāvojumiem, un līdz ar to viņš arī nekad nebūs
meklējams tās domu grāvmalēs, jo allaž turējās pie Tā, kurš pats ir
Ceļš. Tādēļ arī viņš nevēlējās būt pieskaitīts nevienam no virzieniem
vai "-ismiem", bet būt piederīgs vienīgi Jēzum Kristum pašam. Viņa
teiciens bija: "Paliksim pie dabīgā, vienkāršā, nepieciešamā un
svarīgā." Šī turēšanās pie kristīgās ticības pamatiem un aksiomām
nodrošināja to, ka, tīši necenzdamies būt moderns, viņa sacītais vārds
allaž bija un arī būs konsekvents, saturīgs un jēgpilns. Viņš neizplūda
viedokļošanā, bija neuzpērkams ar virspusību, aktualitātēm un
novitātēm. Vienīgā teoloģija, kuru viņš atzina par savējo, bija
"Theologia Orans" - salikto roku un locīto ceļu teoloģija.
Citi Teoloģijas Semināra pasniedzēji ir sarakstījuši
vērtīgus mācību līdzekļus, daži pat vairākus. Profesors bija ļoti
kritisks pret visu, ko rakstīja, tādēļ viņa rakstiskais mantojums ir
neliels.11 Taču viņš rakstīja - ja ne
tik daudz uz papīra lapām, tad uz savu studentu siržu plāksnēm gan!
Zīmīgi ir tas, ka zinātnieks viņā nenomāca dievlūdzēju un priesteri -
gluži otrādi, kritiskais prāts dzīvoja harmonijā ar ticīgu sirdi.
Ieklausīsimies vēl beidzamo reizi viņā pašā par Jāņa
evaņģēlija l4.nodaļas vārdiem: "Ja kas Mani mīl.., tam Es parādīšos."
Jņ.14,18-23) - "Gadu simti un paaudžu paaudzes ir mēģinājušas Viņu
saskatīt, pētot un apsverot ik rindiņu atstātajās Evaņģēlija lappusēs,
mēģinot sev priekšstatīt Viņu, Viņa dzīves gājumu, Viņa izskatu, Viņa
darbošanos. Taču cik savādi - jo rūpīgāka šī pētīšana un vaicāšana, jo
tālāks un bālāks, un netveramāks Viņš kļūst cilvēkiem, izgaisdams
šaubīgo pētītāju un ziņkārīgo meklētāju priekšā kā nekad nebijis, kā
iedomu tēls.
Mēs paejam garām Viņa nosacījumam. Mēs nevaram
ieraudzīt Jēzu, ja gribam to kā ziņkārīgi skatītāji vērot un redzēt uz
pasaules drūzmīgās skatuves pildām kādu lomu.
"Ja kas Mani mīl..."
Tas Kungs ir tuvu. Diskusiju un pētniecības krēslā
nepamanīts un nepazīts. Viņš iziet tai cauri, lai arī šodien noliektos
mīlestībā starojošu seju pār tiem, kas paši mīlestības pilni, lūgšanas
kvēlē sauc Viņa vārdu. Mīlestība ir gudrība. Mīlestība ir gaišredze. Tā
atsedz un atslēdz jau cilvēku dzīvē un attiecībās izpratnes un
patiesības dziļumu. Mīlestība ir kāpnes, pa kurām Jēzus dodas lejup
satikties ar cilvēka dvēseli, kas izsalkusi pēc patiesības un ilgojas
pēc pestīšanas, un pa kurām augšup dodoties, mēs gara acīm redzam Viņa
godību, mīlestībā mums pievērsto Dieva vaigu Viņā. "Kas Mani mīl.., To
Mans Tēvs mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas
vietu."
Šī Viņa ienākšana, Viņa vaiga atsegšana mums ir tā
atbilde, kurā mums atklājas Viņa Vārda patiesība, ka Viņš ir mūsu ceļš
cauri visai neziņai, baismām un nāves tumsībai, vadīdams mūs tajā
dzīvībā, kas piešķir mūsu dzīvei tās īsto, skaidroto pilnskanību un
vainago beidzot to ar mūžību un pilnību. "12
Nebūs pārspīlējums arī sacīt, ka viņš pats bija
dzīvi iemiesota Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca - tik ļoti tai
viņš piederēja ar savu prātu, sirdi un dvēseli.
Feldmanis — vēl un vēl
Mēs varētu vēl
runāt par Robertu Feldmani - ekumenistu. Patieso ekumeni viņš redzēja
izaugam uz Dieva Vārda un patiesas Sakramentu izpratnes, ne uz
savstarpējām sarunām un vienošanos. Mēs varētu sacīt sajūsmas vārdus
par dendrologu Robertu Feldmani - bet tā vietā mēs katrs varam iziet
tepat laukā, dārzā ap Katlakalna baznīcu un pārliecināties, par ko viņa
rokas un talants ir pārvērtušas reiz smilšainu pauguru.
Ja kāds šaubās par Robertu Feldmani kā par baznīcas arhitektu, lai aizbrauc aplūkot Olaines dievnama interjeru.
Roberts Feldmanis, dievnamu un draudžu atjaunotājs un rosinātājs - vēl viena tēma. Vēl daudzus viņa talantus mēs varētu minēt
Viņa noslēpums — personība?
Šķiet, ir
pienācis laiks saprast viņa noslēpumu. Ir daudz labu sprediķotāju, bet
tikai viens Feldmanis. Ir daudz zinātnieku, bet tikai viens kā viņš; ir
daudz liturgu, bet viņš ir klase par sevi.
Kas ir viņa noslēpuma atslēga? Mēs varētu ķerties
pie beidzamā salmiņa un teikt - viņa personība! Arēji neliela auguma
askētiski veidotā ķermenī slēpās milzīga enerģija. Pavisam nesen kāda
mana draudzes locekle sacīja par viņu: "Pavisam nedaudz matērijas un
ļoti daudz brīnuma!" Mēs, jaunie, apbrīnojām viņa fizisko izturību
kalpošanā. Viņā varēja ieraudzīt to, kā garīgā enerģija un ticības
spēks pārspēja viņa cilvēciskumu, tā fizisko vājumu un vecuma nespēku.
Viņš bija dziļas kultūras cilvēks, iejūtīgs, smalkjūtīgs, džentlmenis.
Bagāta, ļoti izkopta valoda; bija brīži, kad piepeši sarunās viņš no
galvas sāka citēt dzejas gargabalus angliski, vāciski, krieviski,
latīniski.
Viņš, kaut arī visnotaļ vienkāršas izcelsmes, bija
gara aristokrāts. Gara un stājas neprovinciālisms, labas manieres,
kuras cenšas ieaudzināt dižciltīgo ģimenēs, viņam, šķiet, piemita kaut
kā dabiski. Vienmēr pieklājīgs, galants, pat izsmalcināts, bet, ja kāds
runāja pretim vai tikai šķērsu Jēzum Kristum, ticībai, Evaņģēlijam,
Baznīcai - dabūja trūkties. Cieņa pret augstu amatu vai stāvokli viņam
netraucēja izteikt savu stāju arī nopietnos vārdos.
Viņam piemita ne tikai dziļas kristīgo lietu
zināšanas un izpratne, bet jau gadu desmitos izstrādājusies intuitīva
redze un maņa ieraudzīt dziļi, konsekventi, nopietni to, kam mēs
pārējie skrienam pāri. Milzīga garīga kapacitāte, profētisks lietu
skatījums. Bija brīži, kad, viņam līdzās atrodoties, varēja redzēt, ka
viņš, ieejot sevī, pieskaras kādiem lieliem dziļumiem, par kuriem viņš
nemēdza runāt.
Viņa klātbūtnē kā nesvarīgi paši no sevis atkrita
iepriekš izdomātie jautājumi - Dievs bija runājis caur viņu, pat ja
viņš bija tikai klusējis vai runājis par kaut ko citu. Toties radās
daudz svarīgāki jautājumi, un tika jautāts pēc plašākiem horizontiem un
dziļākas izpratnes, lielākas nopietnības un atbildības.
Nevēlos izplūst tālākos superlatīvos, bet tādu
garīgo potenciālu kā viņam neesmu redzējis vēl nevienam - ne citās
zemēs, ne citās Baznīcās. Viņš ir priesterības etalons - "viens
Feldmanis", visi citi - tikai daļa no viņa. Viņš ir mūsu nepelnītā
privilēģija. Dāvana no Dieva.
Viņa klātbūtnē Dieva tuvums bija kaut kā īpaši
piedzīvojams un sajūtams. Šodien, kad visas Baznīcas domā par to, kā
piesaistīt jaunatni, atcerēsimies, ar ko piesaistīja viņš, Roberts
Feldmanis? Ar savu personību, kura savukārt ar tās nedalīto nodošanos
Kungam Jēzum Kristum. Vai tiešām tik vienkārši? Vajag taču kādu
programmu, metožu kopumu, kā ierunāt Baznīcā jaunatni, kā viņus
pārliecināt!
Par tādām lietām Roberts Feldmanis nebija
pārliecināms. Viņa kalpošana nebija nedz pašizpausme, nedz
pašapliecināšanās. Tāpēc, ka visa viņa dzīve bija kalpošana, viņam
nebija pretrunu starp privāto dzīvi un mācītāja amatu. Varētu vēl
jautāt: "Vai viņš bija labs profesionālis savā arodā?" Tikpat aplami
būtu jautāt, vai kāds no apustuļiem tāds bija. Roberts Feldmanis nebija
profesionāls mācītājs, jo viņš dzīvoja mācītāja un priestera dzīvi.
Kādreiz viņa dēli par viņu mīļi jokoja, ka viņu
vajadzētu kanonizēt kā svēto, uz ko kādi formālisti ar skubu atcerēsies
vēl kādu viņa talantu - kulināra prasmi. Bet, ja mēs, sekojot Jēzum
Kristum, Pāvilam, Luteram un Robertam Feldmanim, par askētisma
kritēriju neņemsim vis, ko un kad ēst un dzert, bet koncentrēšanos uz
Dievu, pilnīgu nodošanos Viņam, tad atzīsim, ka Robertam Feldmanim
piemita askēze kā konsekventi kristīgs dzīves veids. Ne velti viens no
viņa programmatiskajiem referātiem tā arī saucās "Luteriskais
askētisms", kurā par askēzi viņš saka, ka tā ir "koncentrēšanās uz
būtisko, koncentrēšanās uz aicinājumu"13, un prasot "savaldību, atturību no visa tā, kas kavē, izklaidē, novirza."14
Kad viņš bija kļuvis akls, viņš sev mēdza sacīt:
“Tagad - tā!", kas nozīmēja: “Tagad iemācies dzīvot un kalpot šādi -
arī kā akls un nevarīgs."
Brīvība, vientulība un pazemība
Dažādas
kustības, strāvojumi un reiz pat kāda politiskā partija centās viņu
satvert, jo viņš bija lielums par sevi. Bet viņš gribēja un tāpēc arī
palika viņš pats - nesaistīts un brīvs. Bet tieši tāpēc, ka viņš palika
viņš pats, bija brīži, kad viņš bija arī viens pats - kad līdzās nebija
viņa "kalibra" cilvēku.
Garīgais lielums un drosme viņā apvienojās ar
nevēlēšanos nekādi eksponēties. Viņam nevajadzēja arhibīskapa godu, arī
ordeni ne. Tā nebija poza. Viņam neko nevarēja iedot, jo viņam viss jau
bija. Viņu nebija iespējams apbalvot, jo garīgi un morāli viņš bija
pārāks par katru no potenciālajiem apbalvotājiem.
Viņš bija nemietpilsonisks, brīžam līdz nepraktiskumam, tomēr prata dzīvot pieticīgi.
Mēs varētu vēl un vēl uzskaitīt viņa īpašības un
minētās izvērst. Bet ko viņš pats par sevi saka? -"Mana dzīve bija
tikai vienkārša mācītāja dzīve. Mans darbs bija tikai vienkāršs
mācītāja darbs, kurš nevar atzīmēt nekādus augstus sasniegumus Baznīcas
īpašajos sarīkojumos un notikumos."
Ja tam var piekrist, tad tikai ar piebildi, ka viņš
pats ir bijis īpašs Dieva sarīkojums un notikums ne vien mūsu Baznīcā,
bet arī tautā un Dzimtenē.
Kalpošana Trijotnei
Jā, kur tad ir
Feldmaņa noslēpums? Dedzīgiem meklētājiem nepaliks apslēpts fakts, ka
viņš bija arhibīskapa T. Grīnberga ordinēts, tātad formāli viņam nebija
arī apustuliskās sukcesijas. Tas tikai vēl un vēl izceļ to, ko mēdz
sacīt par Vecās Derības priesteriem - viņam bija svaidījums no paša
Dieva.
Mēs varam mēģināt iztēlē izjaukt viņa mūžu un
kalpošanu pa daļām, pastorālajām funkcijām, iedziļināties viņa
personībā, un tomēr - viņa noslēpums mums nekļūs daudz skaidrāks. Jo
viņa lielums, diženums, cēlums ir ārpus viņa. Tas ir tajā trijotnē,
kurai viņš sevi pilnīgi bija veltījis - Jēzus Kristus, Evaņģēlijs,
Baznīca tās luteriskajā veidā.
Ja kāds gribētu man pārmest, jautājot, kāpēc
nemitīgi skan "Feldmanis, Feldmanis", bet kur tad Jēzus Kristus, tad es
atbildēšu, ka mācītāja Feldmaņa dzīve bija Dieva Dēla, mūsu Kunga un
Pestītāja Jēzus Kristus, dzīve un kalpošana Viņā un caur Viņu.
Kungs Jēzus bija Roberta Feldmaņa dzīves avots,
jēga, piepildījums, motīvs, vērtība, kodols, būtība - kādos vārdos lai
vēl izsaka viņa kalpošanas kristocentriskumu?
Viņa ieguvums
Nu viņš ir ar to, Kuram bija nedalīti sevi veltījis -" ...mirt - ieguvums."
Mēs varbūt šo ticības atziņu pieņemam šai brīdī ar
šķiršanās sāpēm. Taču nebūsim egoisti. Dievs pagarināja viņa dzīvi
vairākkārt, mums par labu un par celsmi, pēdējos gados jau acīmredzami
uz viņa izturības un panesības rēķina. Viņam "mirt - ieguvums" ir ne
tikai atraisījums no ciešanām, akluma un vecuma nespēka. Daudz lielāks
ieguvums ir viņa sastapšanās ar Savu Kungu un Pestītāju. Tas, Kuram
Roberts Feldmanis kalpoja visu savu mūžu, nu ir pieejams viņam ne vairs
ticībā, bet jau skatīšanā. Reiz Roberts Feldmanis sacīja: “Tur mēs
redzēsim un varēsim aprunāties arī ar apustuli Pāvilu."
Vēstulē ebrejiem lasām: "Pieminiet savus vadītājus,
kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu
ticībai!" (Ebr.13,7) Pirmajā brīdī šķiet, tas ir aicinājums rūpīgi
vērot un pārdomāt cilvēka beidzamos mūža brīžus. Tas ir neiepriecinoši
- redzēt tādu cilvēku ārēji izsīkstam, sadrumstalojamies, zaudējam
vienu spēju pēc otras ...
Vai tas ir tas, ko Pāvils liek mums skatīt? Nē.
8.pantā lasām turpinājumu kā atslēgu: "Jēzus Kristus vakar un šodien
tas pats un mūžīgi." Roberta Feldmaņa, tāpat kā apustuļa Pāvila, tāpat
kā visu mūsu mūža gals ir Jēzū Kristū - tas ir Gals, Kurš mums jāskata,
Kura griba un mīlestība jāīsteno savā dzīvē.
Mūsu mantojums
Līdzjūtības
apliecinājumos Roberta Feldmaņa garīgajiem bērniem divas reizes
pavīdēja arī jauns eklesiāls termins, apliecinot līdzjūtību "viņa
garīgajiem mazbērniem" - tātad tiem, kuri caur viņa garīgo bērnu
kalpošanu un sludināšanu ir nākuši pie ticības. To skaitu es
neuzdrošinos pat minēt.
Robertam Feldmanim mūža lielāko daļu nācās kalpot
padomijas iztukšotās baznīcās, bet šodien redzam viņa dievnamu pilnu.
Viņš būtu priecīgi pārsteigts, to redzot.
Tagad, pazemībā noliecoties viņa mūža un tā devuma priekšā, nākas pārdomāt, kā pārņemt viņa mantojumu.
Protams,
mēs nespējam aptvert viņa personības lielumu, un tas ir pozitīvs
izaicinājums mums pašiem un mūsu nerimtīgai garīgai izaugsmei. Mums nav
jācenšas viņu kopēt un atdarināt. "No pagātnes ir jāņem nevis pīšļi,
bet uguns," reiz sacīja kāds domātājs. Tātad viņa, Roberta Feldmaņa,
gara uguns.
Roberts Feldmanis neļāva sevi īpaši cildināt un
godināt. Tāpēc, zinot to, cik daudziem viņš ir bijis par ceļa rādītāju,
mēs vislabāk pagodināsim viņu, ja ņemsim vērā viņa iemīļotā apustuļa
Pāvila aicinājumu: "Sekojiet man kā es Jēzum Kristum." Nebūs
pārspīlējums to pārfrāzēt un sacīt: "Sekosim Robertam Feldmanim kā viņš
- Savam Pestītājam."
Virsmācītājs. Teoloģijas doktors. Profesors.
Priesteris. Liturgs. Garīgais tēvs. Patriarhs. Askēts. Gara bruņinieks
- Roberts Feldmanis. Tēvs. TĒVS no Debesu Tēva.
Roberts Feldmanis — ECCE PASTOR, PASTOR VERUS!15
Kad ienācu viņa draudzē, es biju "jaunākais dēls."
Šo vārdu esmu saglabājis septiņpadsmit gadus, kopš viņu pazinu. Tāpēc
vēl beidzamo reizi no viņa atvadoties, tā arī parakstos - Jaunākais
dēls (Guntis Kalme).
1 Dieva audums: Intervija ar mācītāju, profesoru R. Feldmani // Latvijas Luterānis. - 2000. - 15.jūl.
2 Ķiploks E. "Nāc Man līdz!": Liecības par to, kā šis Pestītāja aicinājums īstenots. – LELBA Apgāds, 1990. - 45.1pp.
3 Roberts Feldmanis un ārmisija // Svētdienas Rīts. - 2000. - 5.aug.
4
Citāti no: Kļaviņa I. Latvijas PSR Valsts Drošības Ministrijas iestāžu
represijas pret mācītāju Robertu Feldmani. Bakalaura darbs. R.: LU
Teoloģijas fakultāte, 1996. 44., 47., 49. 1pp.
5 Turpat, 5.1pp.
6 Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie: Latviešu mācītāji ciešanu ceļā. - LELBA, 1993. - 189.lpp.
7 Sk. viņa manuskriptus "Evaņģēliski luteriskā Baznīca un dievkalpojums" un "Credo".
8 Garīgais Tēvs // Svētdienas Rīts. - 2000. - 5.aug.
9 Sk., piem., referātu "Bīskaps Kārlis Irbe - Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pirmais bīskaps (1861-1934)".
10 Sk. viņa referātus "Ķēniņš Kaups" un "Bīskaps Meinards".
11
Bez jau atsaucēs minētajiem ir vēl sekojošie: studiju darbs
"Apvienošanās iespējas mūsdienu protestantismā", LU Teoloģijas
fakultāte, 1935.; raksti žurnālā "Ārmisija"; licenciāta darbs
"Dienvidindijas baznīcu apvienības idejas attīstība un novērtējums", LU
Teoloģijas fakultāte, 1940.; referāti manuskriptos “Teoloģijas
fakultātes 75 gadi", "Draudzes darbinieku amati Jaunajā Derībā";
sprediķu cikls manuskriptā "Jo visiem jāparādās Kristus soģa krēsla
priekšā", 1985.; raksti Baznīcas kalendārā: "Mirušo piemiņas dienā"
1973., "Annu Irbi pieminot" 1974., "Mārtiņa Lutera Mazā Katķisma 450
gadi" 1980,, "Dieva žēlastības brīnums" 1982., "Mārtiņš Luters" 1983.,
"Dvēseles valodas grāmata" 1987.
12 Feldmanis R. "Kas Mani mīl.., tam Es parādīšos" // Latvijas ev. lut. Baznīcas Kalendārs 1986.gadam. - 118.-119.lpp.
13 Feldmanis R. Luteriskais askētisms. Manuskripts. R, Teoloģijas Seminārs, 1986. - 4.lpp.
14 Turpat, 9.1pp.
15 "Lūk mācītājs, patiess mācītājs!" (lat.)
