Māc G. Kalmes uzruna māc., profesora, Dr. Roberta Feldmaņa atcerē Katlakalna baznīcā 28.05.2007.
Aiz kadra
Kad tiek runāts par kāda
misionāra kalpošanu, tad galvenā uzmanība pašsaprotami tiek pievērsta
viņa darbībai un tās augļiem, misijas lauka īpatnībām utml. „Aiz kadra”
tad parasti paliek konkrētā misionāra „aizmugure” – Baznīca, kas par
savu uzdevumu, par savu kalpošanas daļu Kungam Kristum uzskatījusi par
vajadzīgu sūtīt šo misionāru sludināt Evaņģēliju citas tautas
piederīgiem. No sūtošās Baznīcas atbalsta, - aizlūgšanām un materiālās
palīdzības ir atkarīga pati misionāra kalpošanas iespēja kā tāda.
Misijas darbs pats par sevi ir caur un caur nesavtīgs, jo misionāru
sūtošā Baznīca no tā sev negūst nekādu tiešu materiālu, sociālu vai
cita veida taustāmu labumu. Bet kristīgā Baznīca vienmēr ir bijusi
misionējoša, Kristus pestīšanas vēsti pasaulē nesoša, jo to nosaka paša
Trīsvienīgā Dieva darbība: Tēvs sūta pasaulē savu Vienpiedzimušo Dēlu
Jēzu, Kurš saka saviem mācekļiem: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas
tautas” (Mt 28, 19). Viņš tiem apsola: „Būsit Mani liecinieki kā
Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."
(Ap d. 1, 8).
Konkrētais skatījums
Bet šis sacītais vēl
ir visai abstrakts lietu tvērums. Baznīca vienmēr ir konkrēti cilvēki,
kuri Jēzus vēsts mudināti izšķiras par vienu vai otru noteiktu rīcību,
kalpošanas veidu. Baznīcas amatpersonas ar saviem lēmumiem, aktivitātēm
un uzņēmību nosaka Baznīcas kalpošanas konkrētos veidus, citu Baznīcas
darbinieku kalpošanas principiālās un praktiskās iespējas. Tieši šādā
nozīmē un aspektā mums arī jāskata Latvijas ev. lut. Baznīcas Ārmisijas
sekretāra mācītāja Roberta E. Feldmaņa (1910. – 2002.) darbība.
Mantojums
Misionāra degsmi un skatu viņš
bija guvis garīgā mantojumā no sava garīgā tēva mācītāja Edgara Rumbas
(1904. – 1942.). Skolotājs savā māceklī bija uzpūtis tur esošo ticības
dzirksti līdz tādai liesmai, kas dega ar vēlmi iegūto patiesības gaismu
dalīt pēc iespējas tālāk. Feldmanis vēlāk sacīja: „Ārmisija savā
būtībā prasa no cilvēka īpašu nostāju, sirds degšanu un nepacietību.
Mēs nevaram to izturēt, paši baudīdami Evaņģēlija bagātību, svētību un
žēlastību, ka ir cilvēki, kas to nepazīst un nezina. Tā ir tā svētā
nepacietība, tas ir tas svētais nemiers, tā ir tā nerimšana, kāpēc
cilvēki skrien pāri pār jūrām un pār kalniem, tikai lai būtu tur pie
tiem melniem, brūniem, dzelteniem vai kādiem cilvēkiem, lai viņiem
aiznestu Evaņģēliju. Viņi nevar to izturēt, zinādami: "Ir cilvēki,
kuriem taču nav šīs lietas.""( Stalte G. Roberts Feldmanis un ārmisija // Svētdienas Rīts. – 2000. Nr. 29. – 6. lpp.)
Darbības lauks
Formāli Roberts Feldmanis
pats nebija misionārs, kas būtu darbojies mūsu Baznīcas misijas laukā.
Indijā kā misionāre Karaganarupri („Visžēlīgā Dieva mājvieta” – tamilu
val.) ciemā darbojās Feldmaņa ļoti augsti vērtēta Anna Irbe (1890. –
1973.). Ja Irbes uzdevums bija šī ciema un tā tuvējās apkārtnes
kristīgā aprūpe un diakonijas darbs, tad Feldmaņa darbības lauks bija
visa Latvijas Baznīca. Par savu svarīgāko uzdevumu Feldmanis uzskatīja
tās principiālu izveidi par misionējošu Baznīcu. Tai būtu jāspēj
aicināt, motivēt, apmācīt, sūtīt kalpošanā misijas laukā un atbalstīt
misionārus no savas pašas tautas vidus.
Grūtākais materiāls
Pateikts tas izklausās
vienkārši, lakoniski un katram vidusmēra kristietim pašsaprotami. Bet
dzīvē tas nozīmēja iesākt darbu ar visgrūtāko materiālu, proti,
cilvēku domāšanu un uztveri. Feldmanim nenogurstoši nācās atbildēt uz
vārdos izteiktu vai neizteiktu jautājumu: „Kādēļ gan mums, Latvijas
kristiešiem, ir jāpalīdz Indijas kristiešiem un jārūpējas par to, lai
indiešu pagāni iegūtu pestīšanu, ja tepat uz vietas Latvijā ir tik
daudz darba?”
Ārmisija kā garīgās dzīvības izpausme
Pēc
R. Feldmaņa domām, Baznīcas misijas aicinājuma apzināšanās un
īstenošana ir ne tikai tās gara cēluma izpausme, bet, runājot „garīgi
piezemētākā” valodā, faktiski ir tās garīgās vitalitātes rādītājs: „Misijas
darbs ir vienmēr nemaldīga mēraukla kādas Baznīcas garīgajai dzīvībai
un modrībai. Atkarībā no tā, vai kāda Baznīca strādā misijas darbu vai
nē, stāv viņas īstā vērtība un viņas dzīvības spēki. .. Misijas darba
sekmēšana ir mūsu dzimtenes Baznīcas garīgās dzīvības jautājums.” (Roberta Feldmaņa bibliotekas ārmisijas materiāli. Mape Nr. 1.) Misija
ir Baznīcas esamības veids, bez tās tai trūkst Kristus Viņa Baznīcai
uzdotā kalpošanas plašuma „līdz pasaules galam”. Tad tā faktiski ir
tikai sevi lokāli un/vai nacionāli pašapkalpojoša Baznīca, pati vien
baudīdama tai sniegtās Dieva Dēla dāvanas, nedaloties ar tām pāri par
savām teritoriālajām vai etniskajām robežām.
Ārmisija – līdzdaļa Kristus miesā
Feldmaņa
skatījumā misija ir kas vairāk kā tikai misionāru sūtīšana kalpot. Tā
ir Baznīcas būtisks raksturlielums, tā ir Baznīcas katolicitātes, tās
vienotā un vispārējā rakstura īstenošana. Baznīcas devumu nosaka „tas,
vai tā atrodas Kristus svētās Miesas – Viņa kopējās Kristīgās Baznīcas
vienībā, un vai tā ir līdzdalīga pie šīs Kristus miesas ciešanām un
prieka. Šī kopība ir dota misijas darbā. Šai pasaulē arī nemaz
neeksistē kāda Latvijas vai Amerikas vai Indijas Baznīcas par sevi – ir
tikai viena pati Kristus miesa, ir tikai viens pats kopīgs darbs –
Kristus ķēniņa valsts celšana visā pasaulē, un pie tā mums jābūt
līdzdalīgiem. Norobežošanās uz savām lokālajām interesēm nenovēršami
noved pie sakaru pārtrūkšanas ar kopējo Jēzus vīna stāda dzīvības avotu
un tālāk pie garīga sastinguma un nāves.”
Svētības avots Baznīcai
Misionējoša
Baznīca ir Dieva svētīta Baznīca. Visupirms tā ir svētīta jau ar šī
svarīgā uzdevuma nepieciešamības apziņu, bet tūdaļ pēc tam, un tieši šī
paša iemesla dēļ, tā saņem svētību arī kā paša misijas darba noteiktu
ciešu saikni ar Pestītāju un Viņa Miesu: „Nekur citur, kā Kristus
prieka vēsts nešanā tiem, kas vēl tumsā, mēs nestāvam tik tieši un tik
tuvu Pestītājam Viņa neatvairāmībā un norīkojumā, kur Viņš liek iet pa
visu pasauli un visiem pasludināt Prieka vēsti. Tas liek mums vispirms
palikt nepārtrauktā lūgšanas un pielūgšanas kopībā ar Viņu. Tas ir
pirmais un neatliekamais misijas darba pamats.”( Feldmanis R. Autobiogrāfija // Manuskripts. R.,– 1990–1995. – 26. lpp.) Un: „Strādājot
misijas darbu nozīmē atrasties ciešā vienībā ne tikai ar Kristus
pavēli, bet arī ar Viņa svēto Miesu – Viņa Baznīcu zemes virsū un
debesīs”. (Roberta Feldmaņa bibliotekas ārmisijas materiāli. Mape Nr. 1.)
... un arī tautai
Feldmaņā garīgais skats
sniedzās vēl tālāk. Misionējoša Baznīca gūst svētību ne tikai sev, bet
arī savai tautai, jo tā ir savu vārdu pasaules vēsturē ierakstījusi
nevis ar varmācību, bet gan ar Kristus mīlestības motivētu darbošanos: „Tautas,
kas strādā misijas darbu, ieiet pasaules vēsturē un viņu vārdi tur ar
mīlestību rakstīti paliek gaišākā piemiņā, nekā lielu ķēniņu vai varenu
karavadoņu vārdi.” (Feldmanis R. Tautas un tēvijas gods un ārmisijas darbs // Ārmisija. – 1939. – Nr. 11. – 4. lpp.) Tāpēc LELB ārmisijas veikums Feldmaņa acīs ir kļuvis par latviešu tautas nacionāla lepnuma avotu: „Mums
ir prieks un gandarījums, ka ārzemēs daudzina mūsu tautas skaistos
tērpus un daiļās dziesmas, vai mūsu jauniešu vingrumu. Bet mums nevar
būt nesvarīgi, ja svešas tautas sāk daudzināt mūsu tautas kristīgo
garu, upuru nešanas prieku un kalpošanas nopietnību. Šai ziņā mazais
Karunagarapuri ciemats un Latvijas vārdā viņā veiktais darbs Kristus
Evaņģēlija pasludināšanā ir jau paguvis nodibināt spožu slavu mūsu
dzimtenei un tautai arī tālajā Indijā, pie tam, ne vien indiešu starpā
vien, bet arī angļu, zviedru, dāņu, amerikāņu un citu tautu starpā,
kuru kristīgie darbinieki mērojuši garus papildus ceļus, lai tikai
cienībā un apbrīnā nolūkotos uz tur veikto darbu.” (Feldmanis R. Tautas un tēvijas gods un ārmisijas darbs // Ārmisija. – 1939. – Nr. 11. – 4. lpp.)
Ārmisija un patriotisms
Ārmisijas darbs
Feldmaņa skatījumā iziet ārpus Baznīcas robežām, sevī saistot kristīgās
un savas dzimtenes mīlestības vērtības. Feldmanis uzrunā latviešu tautu
kristīga patriotisma garā, sacīdams: „Ikviens dievbijīgs latvietis,
svinēdams mūsu patstāvīgās, atjaunotās un Dieva svētītās valsts augsto
goda dienu, pateicībā un priekā piemin Dieva lielos darbus un liecina
līdz ar Dieva Vārdiem: „Šī ir diena, ko tas Kungs ir darījis,
priecāsimies un līksmosimies par to!” Bet lielas priekšrocības vienmēr
saistās arī ar svarīgiem uzdevumiem. Mūsu tauta ir aicināta vairot
garīgās vērtības un strādāt darbus, kas neiznīkst līdz ar aiztecējušiem
gadiem un aizejošām paaudzēm. Mūsu spēks nav ne mūsu tautas
skaitliskais lielums, nedz vareni cietokšņi vai liels daudzums spēcīgu
kara ieroču. Mūsu spēkam jābūt Dieva bijībai un darbam, kas saskan ar
Viņa prātu. Savai tautai labu vēlot, viņas godu un labklājību ceļot,
mums ir no Dieva puses likti svarīgi uzdevumi un sasniedzami augsti
mērķi. Lai tos panāktu mums ir spēcīgi jādarbojas kristīgās
dzīves un uzdevumu virzienā. .. Šai laikā mēs ar pateicību Dieva
priekšā pieminam, ka ir pagājuši jau 15 gadi, kopš no latviešu tautas,
viņas evaņģēliskās Baznīcas uzdevumā ir izgājusi misijas darba laukā
Indijas dienvidos pirmā misijas darbiniece latviete brīvās Latvijas
pastāvēšanas laikā. Ir aiztecējuši jau gandrīz septiņi gadi, kopš
Indijas dienvidos, pagānisma tumšākajos apvidos, ir ar Latvijas
evaņģēlisko draudžu locekļu mīlestības dāvanām un aizlūgšanām uzcelts
nelielais Karunagarapuri ciemats, ko mūsu misijas darba mīļotāji sauc
mīļā un nozīmīgā vārdā par „Latvijas ciemu”, jo šeit latviešu tautas
uzdevumā atskan Kristus Priecas vēsts Indijas nekristīgajiem, saucot
viņus priecāties tai gaišumā, kas tik vareni ir priecinājis,
apgaismojis un sildījis latviešu tautu viņas grūtajās dienās un devis
viņai garīgo spēku veikt lielus uzdevumus un pastāvēt pārbaudījumos.” (Feldmanis R. Tautas un tēvijas gods un ārmisijas darbs // Ārmisija. – 1939. – Nr. 11. – 2. lpp.)
Guvums
Nesavtīgi citiem sniegtais
atgriežas kā svētība, kā Sv. Raksti saka, „svētīgāk ir dot, nekā ņemt”
(Ap.d 20:35). Feldmanis kā lielu garīgu ieguvumu latviešu tautai
uzskata tās ārmisijas izveidotā Karunagarapuri ciema kristiešu
aizlūgšanas par mūsu tautu: „Tas ir svētības avots mūsu tautai” (Feldmanis R. Tautas un tēvijas gods un ārmisijas darbs // Ārmisija. – 1939. – Nr. 11. – 5. lpp.).
Esam sūtījuši
Feldmanis pats arī pētīja
Latvijas Baznīcas misijas darbu un līdz ar manuskriptu par mūsu zemes
ārmisijas vēsturi (Feldmanis R. Ārmisijas darba sākumi Kurzemes ev. –
lut. Baznīcā // Manuskripts. R., – 1955–1970. (Roberta Feldmaņa
bibliotekas ārmisijas materiāli. Mape Nr. 10.) ir atstājis mums vēl
apgūstamu mantojumu – apziņu, ka mēs kā kristīgās Baznīcas daļa esam
sūtījuši Kristus vēstnešus pasaulē jau vairākus gadsimtus (!) pirms
mūsu pašu nacionālās Baznīcas izveides. Feldmaņa veiktais izpētes darbs
ļāva viņam datēt Latvijas Baznīcas misijas darbu jau ar 1655. gadu.
Pirmais
Feldmaņa amata nosaukums bija
visai necils: „ārmisijas sekretārs”. Tas ir tehnisks nomenklatūras
apzīmējums un kā tāds neizsaka gandrīz neko. Tikai iepazīstoties ar
Feldmaņa darbību, atklājas, ka viņš nebija rakstāmgalda, kabineta
darbinieks, bet gan ar tālredzīgu skatu apveltīts rīcības cilvēks,
tātad, - praktisks stratēģis. Lai arī pirmie LELB ārmisijas darbinieki
– bīskaps Kārlis Irbe (1861. – 1934.), kurš šo darbu iesāka, un
mācītājs Edgars Rumba, kurš izveidoja misijas darba struktūru,
neapšaubāmi bija tās vērtīgs sākums, taču tieši ar Feldmani tā sāk
iegūt plašumu, dziļumu un būtisku saturu vienlaikus. Tāpēc nebūs
nepareizi viņu saukt arī par pirmo mūsu Baznīcas ārmisijas stratēģi.
Patstāvīgi un pastāvīgi
Ar Feldmaņa
darbības sākumu ārmisijas darbs mūsu Baznīcā pēc svarīguma tika
novietots līdzās citiem Baznīcai būtiskajiem uzdevumiem. Pēc Feldmaņa
uzskata, mūsu Baznīcai ir jābūt pašam savam misijas laukam ar saviem
darbiniekiem un nepieciešamiem līdzekļiem tā uzturēšanai. Sākuma
stāvoklis, kad Zviedrijas baznīca apmaksā lielu daļu no mūsu misijas
lauka izdevumiem ir vērtējams tikai kā pagaidu. Lai taptu par
patstāvīgi un pastāvīgi misionējošu Baznīcu, Feldmanis iesāka plašu
informācijas un līdzekļu vākšanas darbu. Viņš organizēja ārmisijas
interesentu grupas draudzēs, kas uz vietas popularizēja ārmisijas
darbu, noturēja īpašas ārmisijas dienas draudzēs un prāvestu iecirkņos
(līdz par 4 dienām), kurās ar priekšlasījumiem piedalījās Latvijas
Baznīcas mācītāji un misionāri no ārvalstīm. Feldmanis izdeva žurnālu
„Ārmisija” ar Svēto Rakstu lasījumiem un aizlūgšanām par ārmisijas
darbu un A. Irbes ziņojumiem no misijas lauka. Informācija, ko R.
Feldmanis sniedza ar „Ārmisijas” žurnāla starpniecību, veidoja un
uzturēja saites starp Ārmisijas padomi un konkrēto draudzes locekli,
kuru R. Feldmanis tiecās sasniegt pēc iespējas vairāk un dažādos
veidos.
Efekts
Visiem šiem minētajiem un daudziem
citiem līdzīgiem ārmisiju popularizējošiem, atbalstošiem un veicinošiem
pasākumiem bija kumulatīvs efekts - tie kopā sāka veidot Latvijas
Baznīcu par misionējošu Baznīcu, proti, par tādu, kas vārda burtiskā
nozīmē kalpo ne tikai „savam tuvākajam” – Latvijas iedzīvotājam, bet
arī „savam tālākajam” – Karuganarupuri ciemata tamilu tautības
indiešiem – cilvēkiem, kurus visticamākais, neviens no Latvijas
Baznīcas draudžu locekļiem nekad savā dzīvē tā arī neredzēja.
Iespēja un piemērs
Tikai karš un tam
sekojošā padomju okupācija neļāva piepildīties viņa nodomiem. Nu šī
baisā vēstures lappuse ir aizšķirta. Ir pagājuši 16 gadi, kopš
neatkarības atgūšanas, un pirms 5 gadiem ir aizgājis arī pats
Feldmanis. Aiz liela cilvēka paliek lieli darbi – pabeigti un
nepabeigti. Ir iesākta apzināt viņa garīgā mantojuma homilētiskā,
vēsturiskā, liturģiskā, akadēmiskā daļa.
Bet Feldmaņa paveiktais Latvijas Baznīcas ārmisijā
ir mantojums ar savādāku raksturu. Kā var mantot viņa ārmisijas
veikumu? Tikai un vienīgi, ja mēs turpinām to. Iespējams, ka šodien
mums nāksies kādas lietas jaunos apstākļos iesākt gluži no jauna. Bet
lai mūs tas nesatrauc. Kā piemēru, ko var izdarīt viens cilvēks –
augsti motivēts Svētā Gara vadīts Kristus kalps – mēs varam uzlūkot
viņu – misionāru, mūsu Baznīcas ārmisijas pirmo stratēģi – Robertu
Feldmani.
