Dzimis 1910. gada 4. augustā Viļņā, Pirmā pasaules
kara laikā bēgļu gaitās nonācis Piemaskavā, 1922. gadā atgriezās
Latvijā, beidza pamatskolu un mācījās Jelgavas Skolotāju institūtā.
1930. gadā Jelgavas mācītāja Edgara Rumbas (vēlākais Dr.Theol., prof.)
ietekmē iestājās Teoloģijas fakultātē; 1935. gadā uzrakstīts studiju
darbs "Apvienošanās iespējas mūsdienu protestantismā". Ordinēts 1935.
gadā. No 1936. gada līdz 1940. gadam Ārmisijas vadītājs un žurnāla
"Ārmisija" redaktors, L/c. TheoL darbs 1940. gadā: "Dienvidindijas
baznīcu apvienības idejas attīstība un novērtējums" (1993. gadā LU tika
nostrificēts par Dr. TheoL). 1950. gadā čekas nopratināšanas protokolā
lasām: "Nedeva nekādus materiālus par viņam zināmo personu pret-padomju
darbību un, nostājies uz divkosības un dezinformācijas ceļa, slēpa
viņam zināmo noziedzīgo garīdzniecības un citu naidīgu elementu
darbību/7 Pēc 58-10 II d. un 58-12 panta R. Feldmanim bez tiesas
piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē -Arhangeļskas apgabalā,
Kargopoļlagā. 1954. gadā pēc Staļina nāves kā invalīds atbrīvots.
Paralēli darbam Olaines, Katlakalna un Mežaparka
draudzēs Roberts Emīls Feldmanis vadīja Baznīcas vēstures katedru
Teoloģijas seminārā, docēja Vispārējās un Latvijas baznīcas vēsturē, kā
arī Ārmisijas un Iekšmisijas disciplīnās. Kad Teoloģijas seminārs 1989.
gadā tika pārveidots par LU Teoloģijas Fakultāti, R. Feldmanis docēja
Latvijas baznīcas vēsturi.
Būdams ārkārtīgi kritisks pret paša rakstīto vārdu,
viņš ir atstājis maz rakstu uz papīra. Bet viņš daudz rakstīja uz savu
studentu sirds plāksnēm.
Lekciju kursu Vispārējās vai Latvijas Baznīcas
vēsturē viņš sāka ar ievērojamā Baznīcas vēsturnieka Ādolfa fon Harnaka
(1851-1930) vārdiem: "Was Ich gelernt habe, habe Ich an der
Kirchengeschichte gelernt, und wenn es mir vergönnt gewesen ist, über
ihre Grenzen hinauszuchreiten, so hat sie mir die Wege gewiesen, denn
nichts Menschlisches ist ihr fremd." (''Ko esmu mācījies, esmu mācījies
no Baznīcas vēstures, un, ja man ir bijis vēlēts sniegties pāri tās
robežām, viņa ir bijusi tā, kas man rādījusi ceļus, jo nekas cilvēcīgs
nav viņai svešs”.) Katra viņa lekcija vai uzstāšanās bija notikums
tiem, kuri spēja novērtēt viņa personības lielumu. Viņa tradicionālā
akadēmiskā, bet tai pat laikā cildenā uzruna studentiem bija:
"Komilitoņi!" ("līdzcīnītāji"). Tā bija lekcijas pieteikums, bet
vienlaikus arī uzruna, aicinājums, izaicinājums viņa iespējamajiem
nākotnes kolēģiem. Viņš mazāk izklāstīja sausus faktus, vairāk - mācīja
domāt plašās vēsturiskās kategorijās, redzēt kopainu, notikumu
kopsakarības un to jēgu.
Viņš bija netipisks un "nesterils" zinātnieks, S.
Averinceva vārdiem runājot, viņš bija vienlīdz tālu gan no teoloģiskā
liberālisma patvaļīguma, gan ari no fundamentālistu barbarisma.
Kritiskais prāts viņā harmonēja ar priestera dievbijīgo sirdi. Ticība
netraucēja, tieši otrādi - jo vairāk mudināja skatīt vēstures norisas
vienlaikus vairākos plānos.
Viņaprāt, vēsture ir vēsturnieku, hronistu un
oficiozu vēlāk bieži ideoloģiski kanonizētais viedoklis, no kura
patiesību var izlobīt, tikai salīdzinot vairākus avotus. Subvēsture ir
valstvīru, politiķu un līdzīgu darbinieku lēmumi un ietekme, kas nosaka
vēstures aktuālo gaitu, bet nespēj izskaidrot pašas vēstures galamērķi
un jēgu. Metavēsture ar tās pamatfaktu - Dieva inkarnāciju Kristū -
liek meklēt Dieva valstības īstenošanos gan kristīgās Baznīcas, gan ari
laicīgajās izpausmēs. Inkarnācijas fakts un tā apliecinājums Baznīcas
pasludinājumā ir augstākais kritērijs, ar kuru tiek mērīti visi citi
notikumi, laikmeti un to nozīme.
Dr. R. Feldmanis ļoti noteikti iestājās par jēdziena
"Latvijas Baznīcas vēsture" lietojumu iepretim "Dzimtenes Baznīcas
vēsture" (L. Adamovičs) vai "Latvju Baznīcas vēsture", kas būtu tās
sašaurinājumi. Latvijas Baznīcas vēsture noskaidro latviešu tautas
kristianizāciju, tās nostiprināšanos un iespaidu tās dzīvē, vienlaikus
paliekot Latvijas vispārējās vēstures ietvaros un saistībā ar pasaules
kristīgās Baznīcas vēsturi.
Viņa Latvijas skatījums bija neprovinciāls,
uzsverot, ka tās vēsturē ir bijuši notikumi, kas būtiski ietekmējuši
ari pasaules vēstures notikumu gaitu, piemēram, Latvijas
kristianizācija novilka robežu starp Austrumiem un Rietumiem reliģiskā,
kulturālā, politiskā un militārā nozīmē. Pirmā pasaules kara laikā
Daugava tapa par "otro Marnu", un tamlīdzīgi.
Dr. R. Feldmanis bija ar plašu, dziļu un ļoti
kritisku skatu. Viņš bieži norādīja uz, viņaprāt, latviešu ahistorisko
un provinciālo mentalitāti un tās saknēm - piemēram, uz rakstības
trūkumu mūsu senvēstures laikos, kas mūsu vēstures likteni pakļāva
iekarotāju tautu interpretācijai (tai vēlāk kulminējot šādos terminos,
piemēram, "Ostzeiskij kraij", "Okraini Rosiji" vai "Provinz der
Deutschland") vai uz nacionālromantiķu uzburto populistisko Latvijas
senvēstures idillisko ainu, kuru iznīcinājuši krustneši. Nenoliedzot,
nemazinot un neatvainojot Romas katoļu Baznīcas toreiz īstenoto
agresīvo kristianizācijas un Ordeņa kolonizācijas ("Drang nach Osten")
stratēģiju, viņš norādīja, ka objektīvi tā ir mūsu tautu ievedusi
Rietumeiropas kristietības un kultūras apritē, uz visiem laikiem pa
Latvijas austrumu robežu novelkot arī Rietumu-Austrumu kultūru un
ticību šķirtni. Bez tam vēsturiski evaņģēliju pagāniem aizvien ir
nesuši jau kristianizētie cittautu vēstneši. Dr. R, Feldmaņa ieskati
Latvijas Baznīcas vēsturē ierosināja attiecīgas zinātniskas konferences
Meinarda dienu ietvaros, kurās viņš uzstājās ar centrālajiem referātiem
("Ķēniņš Kaups", "Bīskaps Meinards" u.c.).
Dr. Roberta Emīla Feldmaņa mūža darbs "Latvijas
Baznīcas vēsture" šobrīd top rediģēts un, cerams, drīz ieraudzīs
dienasgaismu. Diemžēl pats autors to vairs nepiedzīvos, bet viņš dzīvos
tālāk savos darbos, savos studentos un Latvijas ev. Lut. Baznīcas
piemiņā.
Mācītājs
Guntis Kalme
Lutera Akadēmijas
prorektors
