Kalme G. Konfrontācija // Svētdienas Rīts. - 2005.- 20.augusts. - Nr. 30 (1620)

Moto: „Svētos var turēt piemiņā, lai ņemtu priekšzīmi no viņu ticības un labiem darbiem.” (Augsburgas ticības apliecība, 21. artikuls)

Svētais
Mācītājs Roberts Feldmanis mums ir ne tikai mīļš un dārgs cilvēks, par kura piemiņas saglabāšanu mēs gribētu rūpēties savu sirsnības jūtu vadīti. Viņš ir arī kas vairāk kā Baznīcas vēsturiska vērtība un sava laika liecība vien. Jaunās Derības izpratnē mēs viņu droši varam dēvēt par mūsu Baznīcas svēto, no kura varam ņemt sev ticības priekšzīmi, un augstāk citētais teikums no Augsburgas ticības apliecības to apstiprina. Viņš bija un ir liels cilvēks, no kura garīgā potenciāla un mantojuma mēs joprojām varam smelt, jo īpaši brīžos, kad viņa paša tik ļoti pietrūkst līdzās. Tāpēc mūsu šodienas apcere ir nevis par to, kā viņš turpina dzīvot, kad jau ir aizgājis, bet
par vienu (tikai vienu!) viņa personības lieluma avotu.

Lielums
Tieši viņa personības dižuma dēļ mēs vēl ilgi nepāraugsim viņu, viņa personības lielums mums jo ilgi būs svarīgs un nozīmīgs; no viņa kā no garīga avota mēs varēsim smelt vēl un vēl. Tāpēc, lai arī aizgājis no šīs dzīves, viņš joprojām ir mūsu – viņa garīgo bērnu un visas mūsu Baznīcas skolotājs, mācītājs un garīgais tēvs.

Nav formulas
Šķiet neiespējami atrast, piemeklēt kādu atslēgu viņa personības garīgajam potenciālam. Mums nav nekādas receptes, koda vai šifra, ar kuru varētu atminēt viņa personības noslēpumu. Nav nekādas intelektuālas „Feldmaņa formulas”, kuru iemācoties varētu ar mierīgu sirdsapziņu pēc tam distancēties no viņa, kā pāršķirot nākošo askētikas mācību grāmatas lappusi.

Klausīties viņā
Kā par viņu runāt, domāt tagad, kad viņa paša miesīgi nav klāt? - Tāpat kā toreiz, kad viņš bija līdzās – uzmanīgi un dziļi klausoties viņā. Norimt pašam un tapt par vērīgu dzirdi. Lasīt un uzklausīt viņa sacīto un gaidīt, kamēr piedzims dzirdēto un lasīto lietu garīga izpratne tevī. Tai nevajag būt ziņkārīgai intervētāja attieksmei, kurš sekotu viņam ik uz soļa ar mikrofonu, jautājot: “Kādēļ Tu domā, dari vai saki šo vai to?” Vienkārši būt viņam līdzās, klausīties, un ļaut viņam uzrunāt sevi nopietni un dziļi.

Tiešums
Ko vēl mēs varētu sev ieteikt? Vēl mēs varētu sevi mudināt dzīvot ar to un tā, kā dzīvoja mācītājs pats. Ar ko tad viņš dzīvoja? Pēc atbildes uz šo jautājumu nav tālu jādodas. Mēs visi zinām, ka viņš dzīvoja ar savu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Otrs jautājums, kas izriet no šī pirmā, ir: „kā tad mācītājs Feldmanis dzīvoja ar savu Kungu?” Profesors, runājot par garīgajām realitātēm, vienmēr uzsvēra tiešumu, nepārprotami personisko iesaisti, līdzdaļu tajās, vai, kā viņš pats sacīja, konfrontāciju. Šādās attiecībās nav kur novērsties, izvairīties, pamukt malā vai sānis. Nav iespējams distancēties, atrasties drošā attālumā, patverties no iespējamām tiešās iesaistes sekām. Ja tās ir attiecības ar Debesu Tēvu, Jēzu Kristu, un Dievu Svēto Garu, tad mēs saņemam pilnu dievišķās Trīsvienības iedarbes devu kā svētību, šķīstīšanu, pamudinājumu, garīgo spēku vai iedvesmu. Tā ir konfrontācija viens pret vienu. Jēzus Kristus un es. Es un Viņš. Tikai vārdos tas izklausās vienkārši un pašsaprotami. Atcerēsimies kaut vai Sīmaņa, vēlākā apustuļa Pētera, pirmo tikšanos ar Jēzu Kristu (Lk 5, 1-11). Sīmanis, Jēzus dievišķuma, svētuma, un garīgā lieluma pārsteigts, varēja tikai izsaukties: “aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” – jo tik ļoti neizturama bija Pestītāja patiesības un mīlestības degsme. Vārda vistiešākajā nozīmē paldies Dievam, ka Jēzus šo Sīmaņa lūgšanu neuzklausīja, bet aicināja viņu par savu mācekli. Tā Sīmanis kļuva par Pēteri.

Mēs nezinām daudz par Roberta Feldmaņa personiskajām garīgajām pieredzēm, taču mēs redzējām to sekas – ticības dziļumu, Gara svētītu gudrību un nopietnību, kas izpaudās rakstura cēlumā, pazemībā, savaldībā un iekšējā mierā.

Mēs nekļūdīsimies, ja sacīsim, ka viens no mācītāja Feldmaņa personības lieluma izaugsmes nosacījumiem bija viņa apzinātā un uzņēmīgā tiešā attieksme, drosmīgā konfrontācija ar visu, ar ko viņš saskārās. Vai tā bija saskarsme ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu, vai ar saviem amatbrāļiem, dēliem un meitām, vai pat ar tumsas kunga kalpiem, kā toreiz mēdza sacīt, - ar “tiem no stūra mājas”, – mācītājs vienmēr bija tiešs, nepārprotams, un, kas nav mazāk svarīgi - viņš pats. Tā vienmēr bija tieša konfrontācija ar to un tiem, kas vai kuri atradās viņa priekšā.

Par savu garīgās tiešamības pieredzi, konfrontāciju ar Pestītāju Feldmanis nemēdza daudz un bieži runāt, bet, kad viņš runājot vai sprediķojot pieskārās tai, vārdos sacītais bija ticības kaismes apgarots. Citreiz, runājot par konfrontāciju ar garīgās tumsas īstenību, viņš par to varēja vēstīt ar pārsteidzošu, teju vai biedējošu ledainu mieru. Viņa ieskats pievērsa klausītāja uzmanību agrāk nezināmām dzīlēm, kurām viņš savā neziņā vai vieglprātībā bija gājis garām, neapzinoties iespējamās sekas. Pie tam, un kas ir svarīgākais, - tas parasti notika ar Kristus sekotāja, Viņa mācekļa-uzvarētāja atskatu uz notikušo konfrontāciju ar velnišķo realitāti.

Palikt uzticīgam
Šodien apstāsimies tikai pie vienas no šīm garīgajām cīņām, kura bija ļoti nozīmīga viņa mācītāja mūžā. Tā bija cīņa par palikšanu uzticīgam savam Kungam un Pestītājam padomju režīma apstākļos. Padomju otrai okupācijai iesākoties, Baznīca bija jau zaudējusi daudz no saviem mācītājiem pirmajā padomju okupācijas deportācijā un kara bēgļu gaitās. Jaunveidotā Baznīcas Virsvalde izstrādāja trīs posmu vadību, kur katram nākošajam posmam vajadzētu pārņemt vadību, ja iepriekšējais tiktu deportēts, kompromitēts vai iznīcināts. Pēc pirmā posma - Irbes-Grosbaha-Siļķes aresta un deportācijas izrādījās, ka nākošie posmi jau ir paguvuši sairt. Kādu laiku Baznīca bija palikusi bez vadības un bez plānotas un saskaņotas aizsardzības. Katram mācītājam pašam uz savu risku un atbildību vajadzēja pastāvēt lielajos ticības un morāles pārbaudījumos. Kad un kā katrs mācītājs un aktīvs lajs tiks izspiegots, mēģināts savervēt, denuncēt, vai deportēt bija vairs tikai laika un žanra jautājums.

Izvēle
Šādos apstākļos mācītāja Feldmaņa izvēle nebija plaša. Smagākajos ticības pārbaudījumos, kurus viņam sagādāja, kā viņš pats sacīja, “velna biktstēvi”, šī izvēle reducējās līdz visnotaļ vienkāršai, bet briesmu pilnai – izturēt un tā tapt par ticības varoni un svēto vai arī pieņemt čekas piedāvājumus, pakļauties tās draudiem un palikt par līdēju, sadarboni, vai, kā Feldmanis sacīja, par “lokāmo divdabi”. Abos gadījumos izvēles cena bija augsta – dvēseļu gana paša dvēsele un viņa kalpošana. Mēs redzējām tikai pirmās alternatīvas augļus – kā mācītāja Feldmaņa gara un ticības spēku, viņa rakstura neatkarību.

Aizdomu atmosfēra
Šai cīņā nebija nekādas romantikas. Mācītājs liecina: „nelietība auga augumā. Velna biktstēvi sauca uz ‘parunāšanos’ - ar draudiem un vilinājumiem mēģinādami piedabūt uz izspiegošanu un denunciāciju. . . . ne visi spēja izturēt un nepakļauties. Tas iesēja – un ne bez pamata – neuzticību un vairīšanos no cilvēkiem. Arī mācītāju saimē.”¹ Kristīgās ticības pamatbauslis ir: „mīli Dievu un savu tuvāko.” Kā lai mīl savu tuvāko aizvien pieaugošu aizdomu apstākļos? Katru ienācēju nācās iekšēji izvērtēt: „pēc kā esi atnācis? – pēc atbalsta vai atbalstu sniegt? Vai arī esi nācis izspiegot vai izprovocēt uz kādu pušplēstu vārdu, kuru pēcāk varētu nodot ‘piekritīgajām iestādēm’? Varbūt šodien vēl esam savstarpēji uzticami brāļi Kristū, bet jau rīt pratināšanā Tu neizturēsi un salūzīsi – no noguruma, varbūt tiksi mērķtiecīgi nokausēts vai palēnām samalts.” Bija grūti, gandrīz neiespējami saglabāt kristīgu attiecību tiešumu šādos apstākļos.

Liecība
Katram mācītājam pašam vajadzēja saprast sociālisma reālijas, sākot ar to, ka viņa draudze ir infiltrēta, ka viņš tiek novērots, ka par viņu tiek vākts kompromats. Kā lai šādos apstākļos pasargā vairs ne sevi, bet savu ganāmo pulku? Arī šeit mācītājs Feldmanis saglabāja savu tiešo stāju un runu. Kādā denunciācijā lasām:
„Feldmanis savos sprediķos aicina ticīgos, īpaši jaunatni, nestāties nekādās biedrībās, pulciņos. Viņš teica, lai katrs ticīgais paliek savā kristīgā draudzē un nestājas nekādos pulciņos un biedrībās, kas sludina par citām mācībām, t.i., lai ticīgie nestājas boļševiku partijā, komjaunatnē, pionieros un lai neklausās viņu mācībās.”² Tā nav izlekšana, bet gan liecība un pamācības savai draudzei, - palieciet, kas esat!

Kāds cits ziņotājs raksta čekai, ka mācītājs savai draudzei bez kādiem aplinkiem, vienkārši un tieši liecinājis sekojošo: „tagadējie laiki ir tumši, briesmu un vardarbību pilni. Asiņainos viļņos grib noslīcināt baznīcu un svētās Kristus draudzes. Neticīgie savā augstprātībā grib izskalot Kristu no ļaužu apziņas un noslīcināt tumsā visus ticīgos.”³ Cits pienestais ziņojums citē Feldmani šādi: „Kad cilvēks aizmirst par Dievu, tajā iemiesojas sātans un tādi cilvēki, pat veselas tautas ir ļaunāki par visplēsīgāko zvēru, sliktāki par šausmīgu mēri. Visur, kur viņi iet pāri, viņi nes ciešanas un mokas simtiem un tūkstošiem nevainīgu ļaužu.”⁴

Stāja
Skaidrs, ka šāda tieša un nepārprotama attieksme un liecināšana visai drīz pievērsa čekas uzmanību. Tāpat kā citi savam aicinājumam uzticīgi mācītāji, Feldmanis tika saukts uz nebeidzamām, stundām ilgām pratināšanām, lai tiktu čekistu nokausēts, nogurdināts un vienalga kādā veidā piedabūts sadarboties. Nopratināšanas protokolos redzam psiholoģisko spiedienu nemitīgas tincināšanas un iebiedēšanas veidā: „pastāstiet par to! Pastāstiet patiesību! Laiks beigt jaukšanos un sākt sniegt liecības par saviem noziegumiem! Jūs turpināt slēpt. Iesaku jums pastāstīt patiesību par aizskarto jautājumu,” utt., utjpr. Feldmanis par to raksta: „ļoti ilgas, garlaicīgi atkārtotas frāzes, cenšanās atrast ‘vainu’ un cenšanās pārliecināt par ‘nepieciešamību’ aktīvi līdzdarboties ar patreizējās varas iestādēm, lai atklātu kaitētājus un veicinātu padomju varas stiprināšanu.” (Kad vairākus gadu desmitus vēlāk Feldmanis reiz sprediķoja par Mt 4, 1-11 par velna uzmākšanās tiešumu, viņš sacīja:
„ļaunums grābstās ap dvēseli, meklēdams to satvert un sagūstīt.” Mācītājs nepārprotami to runāja no savas pieredzes.) Mācītājs secināja: „Lieta nu bij skaidra, bet skaidra bij arī stāja – nē un nekad ...”⁵

Prieks
Par tālāko notikuma gaitu mācītājs vēsta: „kad izmeklēšana bija pabeigta, piedzīvoju lielu gandarījuma prieku.” Izmeklētājs bija sacījis: „Tāpēc, ka esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina.” Feldmanis par to vēlāk rakstīja: „Pateicos savā sirdī Dievam par šo spriedumu; tas deva skaidrību visās lietās, - kā personīgā dzīvē, tā pāri tai.”⁶ Tā nav stāja „gatavs uz visu,” kur „viss” parasti ietver visai plašu diapazonu no visai maigas, it kā nekaitīgas pierunāšanas līdz pat izpildītiem draudiem dzīvībai. Te šis „līdz” ir ticis jau nepārprotami pieteikts un deklarēts. Atlika tikai soda izpilde, - ilgstoša un mokoša atrašanās lēģeros. (Nebija svarīgi, ka viņam bija piespriests toreiz salīdzinoši neliels termiņš – „tikai” 10 gadi. Gana bieži nežēlīgajos lēģeru apstākļos cilvēki mira daudz ātrāk kā beidzās viņu termiņš.) Mācītājs vēlāk par tālāko notikumu gaitu sacīja: „arestu uzņēmu kā atvieglojumu.”

Atzīme
Šāds spiedums: „tāpēc, ka esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina” bija augstākā čekas atzīme. Čekisti bija pārliecinājušies – Roberts Feldmanis bija garīdznieks, - ne tikai pēc sava eklesiālā statusa, bet pēc aicinājuma un pēc savas stājas. Viņiem nācās atzīt savu sakāvi, - to, ka Feldmani nebija spējuši iebiedēt, pierunāt, piedabūt sadarboties, tāpēc atlika tikai viens ceļš – viņu iznīcināt. Gulags tam arī bija domāts.

Svinam viņa tiešamību
Ko varam secināt no mācītāja Feldmaņa ticības mūža gājuma? Viņa ticības un personības stājas tiešamība bieži sagādāja viņam nopietnas nepatikšanas. Viņš būtu varējis iet bojā Gulagā un vairākkārt arī bija tuvu nāvei. Bet šī tiešamība, šī viens pret viens konfrontācija ar visu, kas vien nāca viņa priekšā padarīja viņu par to, kas viņš bija un ko mēs šodien svinam: priesteris, Kristus kalps, un mūsu Baznīcas garīgais tēvs. 

---

¹ Ķiploks E. Ticības dēļ vajātie. - Latviešu ev. luteriskā Baznīca Amerikā, 1993. - 188.lpp.

² Kompromats šeit un turpmāk citēts pēc Ievas kļaviņas bakalaura darba "Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iestāžu represijas pret mācītāju Robertu Feldmani". R., 1996. - 6. lpp.

³ Turpat, 45. lpp.

⁴ Turpat, 42. lpp.

⁵ Virsmācītāja profesora Dr. theol. Roberta Emīla Feldmaņa autobiogrāfija. Manuskripts. [R., 2000.] 45. lpp.

⁶ Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie. - 189. lpp.