Māc G. Kalmes uzruna māc., profesora, Dr. Roberta Feldmaņa atcerē Katlakalna baznīcā 15.08.06.

Kā mantot māc. R. Feldmani?

Šodienas jautājums ir jebkura piemiņas brīža tradicionālais jautājums, mūsu gadījumā – ar ko māc., profesors Dr. Roberts Feldmanis bija un joprojām ir mums nozīmīgs? Tas ir svarīgs jautājums, kas palīdz nenogrimt bezdomu formālismā un rituālismā. Tas nozīmē viņa piemiņu nevis iekonservēt, bet apjēgt to kā mantojumu, ko viņš mums atstājis. Tas nozīmē arī atrast kādus nozīmīgus atskaites punktus, kas palīdzētu pareizi un adekvāti izprast viņa ieguldījumu mūsu Baznīcā un ikvienā no mums.

 Tekstuālā „Feldmanistika”
Vārds „Feldmanistika” kā profesora Dr. Roberta Feldmaņa rakstītā un runātā tekstu apzināšana, redakcija un sagatavošana publicēšanai faktiski ir jau kļuvis par terminus technicus - tehnisku terminu Latvijas Baznīcas vēstures disciplīnā. To pastiprina māc. Ilmāra Rubeņa maģistra darbs „Roberts Feldmanis – LELB Ārmisijas darba veicinātājs” un viņa topošais doktora darbs „Roberts Feldmanis - Latvijas Baznīcas vēsturnieks”.

Profesors bija gana kritisks pret rakstīto vārdu, īpaši pret savējo. Tāpēc viņš nav atstājis daudz rakstītā teksta. Savu „Latvijas Baznīcas vēsturi” viņš nemitīgi pārrakstīja, laboja, jo pastāvīgi meklēja un atrada jaunus, svarīgus aspektus un sakarības vēsturē. Darbs palika nepabeigts. Savā ziņā tas ir simboliski, - vēsture ir ne tikai zinātne vien, bet arī paša vēsturnieka māksla, proti, prasme radoši apjēgt pagātni. Tāpēc vēsture nevar būt noslēgta, tā vienmēr ir procesā. Tas kaitina brīžos, kad vēlies viennozīmīgas un galīgas atbildes, bet izaicina, kad ieraugi notikušā daudzdimensionalitāti. Tas liek no jauna domāt, meklēt, un pārvērtēt. Tas arī notika ar vēsturnieku Feldmani.

Viņa homilētiskais mantojums ir vēl plašāks. Viņa mājas lapā jau ir apkopoti ap duci sprediķu un ap 30 Bībeles stundu materiālu, un vēl daudz vairāk gaida savu kārtu.

Tekstuālā „Feldmanistika” kā profesora rakstītā mantojuma apguve nesagādā principiālas dabas problēmas. Tas ir tikai laika, pacietīga darba un profesionalitātes jautājums.
 

Personiskā „Feldmanistika”
Katrs uzmanīgs Profesora vērotājs pamanīja, ka viņa personība pārsniedza kā viņa rakstīto, tā arī runāto vārdu. Pat tad, kad viņa personību „dala” ar akadēmisko, homilētisko, pastorālo un liturģisko devumu, vienmēr paliek kāds „personības atlikums”, kas nepakļaujas racionālai analīzei. Tiem, kas nepazina Profesoru personiski, šodien, lasot viņa rakstisko mantojuma daļu, var vietumis rasties vilšanās sajūta, jo formāli ne visas lekcijas vai sprediķi bija labāko akadēmisko un retorisko standartu līmenī. Tas ir tāpēc, ka nedz ar kompjūteru, nedz ar magnetofonu pierakstītais vārds nesatur Sv. Gara klātesmi, kas bija vai teju fiziski sajūtama, kad Profesors pats izrunāja savus vārdus no kanceles, altāra, pults vai sacīja tos pie bikts.

Šī iemesla dēļ personiskā „Feldmanistika” kā Latvijas Baznīcas šodiena vēl tikai top. Tās jautājums ir jau uzdotais – ko viņš mums joprojām nozīmē, kā viņš dzīvo mūsos un vēl vairāk – caur mums kā cilvēkiem, - mācītājiem un lajiem? Jo „Feldmanistika” kā tā garīgā mantojuma daļu, kas joprojām nav fiksēta dokumentos, bet atrodas mūsos pašos kā atmiņas, personiski iespaidi un kaut kas tāds, kas nemaz lāgā neļaujas izteikties vārdos, ir tikai dzimšanas posmā.

Kas tad ir šīs personiskās „Feldmanistikas” mantojums? Īsi to varētu izteiktā kā: ne vairāk, ne mazāk kā viņš pats, viņa personība, viņa kalpošana Kristum, Evaņģēlijam, luteriskai Baznīcai.

Viņš atstāja aiz sevis pats sevi. Ir viegli to konstatēt, bet kā lai apgūst šādu mantojumu? Viņa rakstītos darbus var izlasīt, ierakstītos sprediķus var noklausīties, viņa darbu pie Katlakalna baznīcas apkārtnes var baudīt, viņa veidoto Olaines baznīcas interjeru katrs var aplūkot. Bet ko lai iesāk ar viņa personību kā viņa mantojuma daļu?

Katrā jomā, kurā viņš darbojās var lietot tādus vārdus kā „ievērojams”, „izcils” uc. cildinājumus. Tie būs pelnīti vārdi, bet dīvainā kārtā maz ko izsakoši. Tiem, kuri viņu pazina personiski tie būs patukši, tiem, kuri nepazina – abstrakti. Bez tam, mēs nevēlamies viņu noslīcināt superlatīvos. Tas radītu nepārvaramu sienu starp viņu un mums, padarot viņu par reliģisku pārcilvēku. Mums nevajag viņu padarīt par elku. Tad ir iespējams tikai apbrīnot un sajūsmināties, bet ne iemantot. Viņam nepatika glaimi un lišķi. Reiz dzirdēju, kā viņš kādam tādam daudzinātājam atrauca: „Tu nelaizi mani!” Garīga mantošana nav slavēšanas konkurss.
 

Fotogrāfija?
Arī pretējā tendence, - mēģināt radīt hiperreālistisku viņa personības ainu, gluži vai garīgu fotoattēlu, kas detalizēti precīzi fiksētu viņa sīksīku tikumu un trūkumu katalogu, arī ir nolemta neveiksmei. Mums ir svarīga viņa personības dominante, tas, ar ko viņš mums ir nozīmīgs, nevis piektās šķiras sīkumi. Pretējā gadījumā perfekts attēls pārmāktu saturu un jēgu.

Jautājums
Viņš sevi ieguldīja cilvēkos. Apmēram četri desmiti (ja ne vairāk!) mācītāji un vēl vairāk laju pamatoti lepojās ar viņu kā savu garīgo tēvu, un vēl vairāk viņu pazina kā savu garīgo atbalstu un palīgu nepieciešamības brīžos. Šodiena visvairāk ir jautājums tieši viņiem. Tas nozīmē no virspusējām fragmentārām atmiņām un iespaidiem izfiltrēt pašu svarīgāko, būtisko un ļaut tam pasacīties, noformulēties cik vien daudz tas ir iespējams. Tas ir jautājums par to, ko viņš gribēja mums sniegt un kā mēs esam iemantojuši viņa personību. Šis jautājums ir ļoti konkrēts un praktisks, piem., ko esmu spējis no viņa personības kristocentrisma, ticības degsmes, Sv. Gara vadītas gudrības, kalpošanas uzņēmības un čakluma, garīgas drosmes, luteriskās Baznīcas patriotisma uc. saņemt un iestrādāt savā personībā? Ko un kur es pats to lietoju, un sniedzu tālāk citiem savā kalpošanā?

Arhitekts
Šis nebūt nav vingrinājums kristīgā psihoanalīzē, bet gan nepieciešamība iekšēji fiksēt to, kas citādi dabiski laikam ejot, aizslīd nebūtībā. Profesora iespaids uz saviem garīgajiem bērniem diez vai būs kāda viena vai dažas atsevišķas kristīgas vai vienkārši tikumiskas īpašības, kāds no Gal. 5, 22 minētajiem Sv. Gara augļiem. Drīzāk tā ir visas personības struktūra, tās arhitektūra kopumā, jo no padomju anticivilizācijas produktiem viņš veidoja kristīgas personības.

 „Viņa iespaids manā mūžā ir nepārvērtējams”, reiz sacīja kāds no viņa dēliem. Tā nav vienkārši frāze, bet gan personiski svarīga fakta konstatējums un vienlaikus arī augstākās vērtības piešķīrums. To varētu sacīt ne viens vien no viņa garīgajiem dēliem un meitām. Viņam ir bijusi izšķiroša loma daudzu tapšanā par kristiešiem un mācītājiem.

Māceklības paraugs
„Augsburgas ticības apliecības 21. artikuls runā par to, ka svētie ir mūsu ticības paraugs. Es lūdzos, lai viņa piemērs un paraugs pamudina jūsu un arī manu baznīcu uz tādu pašu ticības apliecināšanu, kādu sniedza viņš”, kādā no Profesora piemiņas dienām sacīja Dr. Roberts Kolbs.

Sava mūža lielāko daļu viņš bija spiests kalpot padomju režīma apstākļos. Viņš ir māceklības paraugs ne tikai kā izdzīvot, bet arī kā dzīvot pilnasinīgu kristīgu dzīvi ticībai ārēji naidīgos apstākļos. Mēs šodien dzīvojam pieaugošas nominālkristietības apstākļos un tajā ko nosacīti varētu dēvēt par kristīgās ticības maigu kultūrvajāšanu vidi. Arī tajā viņa paraugs ir un paliek nozīmīgs.

Mantojam izaicinājumu
Mēs mantojam viņu pašu, viņa personību. Kā devumu un uzdevumu, aicinājumu un izaicinājumu vienlaikus. Man prātā nāk viņa bieži pamudinoši sacītais: „nu kas tad ir, ko?” brīžos, kad vajadzēja izšķirties par ko svarīgu dzīvē un kalpošanā. Bieži tas bija izaicinājums uz ko lielāku un vairāk, nekā pats domāji, ka spēj un vari.

Marijas daļa
Šodien mēs joprojām atrodamies viņa personības lieluma un tātad, tā izaicinājuma priekšā. Līdzīgi tam kā kādreiz Marta un Marija atradās Jēzus klātbūtnē. Marta centās daudz darīt, paveikt, organizēt, bet tieši Marijai tika labākā daļa, - Kristus klātbūtne. Marta bez Marijas ir darbošanās bez dziļāka satura un jēgas, darbošanās tikai darbošanās vai sevis apliecināšanas pēc.

Šodien pasaule ir teju vai apsēsta ar aktīvismu: „kaut kas ir jādara!”. Un tā kā bieži vien neviens lāgā nezina, kas īsti, tad dara „kaut ko”, kas jau nu iznāk. Tas ienāk arī Baznīcā. Tāds pasākums, šāda akcija, vēl kāda programma. Pēc tam, kad tas ir norimis, kas ir ieguvums ticībai, dvēselei un garam?

Ir gana daudz nestandarta gadījumu kā pasaulē, tā Baznīcā, kuros nezinām ko un kā darīt. Bet visticamākais, ka tas ir tādēļ, ka nezinām kā vienkārši būt. Kristietim tas vispirms nozīmē būt klusam sava Kunga priekšā, jo ne velti saka, ka „Dievs klusumā runā”, klausīties Viņā, norimstot no savas pašizdomātās rosmes un pasaules izprovocētās kņadas. Ļaut, lai Jēzus uzrunā Tevi, ļaut Viņa vārdiem notikties Tevī un veidot Tevi. Tas nav dialogs, bet Kristus monologs uz Tevi. Reiz kādā ļoti saspringtā baznīcas situācijā, kad izšķīrās svarīgu lietu „būt vai nebūt” un mēs, klātesošie, bijām satraukti par to, ko īsti darīt, viņš neko neteicis piecēlās un devās pie altāra, lai lūgtu Dievu.  Nebija iespējams viņam nesekot.

Kā tad mums viņu mantot? Šodien tas nozīmētu, pirmkārt katram ieklausīties savās paša ļoti personiskās atmiņās, iedziļināties tajās līdz tam, ko uzskatā par svarīgāko Tēva devumu sev, tad izrunāt to, ko iespējams izteikt vārdos, un kaut kā censties to komunicēt pārējo. Otrkārt, rūpīgi ieklausīties cita brāļa, māsas atmiņās, tā papildinot savu priekšstatu par Profesoru. Un treškārt, ieklausīties radītajā koptēlā, uzņemt sevī Marijas, t.i., labāko daļu.