2002. gada 28. maijā pārstāja pukstēt profesora Roberta Feldmaņa sirds. Viņš strādāja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē no tās atjaunošanas 1990. g. līdz aiziešanai pensijā 1996.g. R. Feldmanis bija Baznīcas vēstures katedras vadītājs, un vēsturiskā teoloģija viņam bija veids, kā raudzīties uz pasauli. Sekulārie vēsturnieki labākajā gadījumā lūkojas cilvēces vēsturē kā filozofi, turpretim R. Feldmanis vēsturi uzlūkoja kā veidu, kādā Dievs atklājas cilvēcei. Viņš rūpīgi vāca faktus, bet nekad nekļuva par vēstures priekšmetu "grāmatvedi". Ikvienam vēstures notikumam viņa acīs bija vērtība, ikvienam no tiem bija dziļāks sakars ar laikmetu un tā kontekstu, neatkarīgi no tā, vai runa bija par teoloģiju vai sekulārās dzīves notikumiem. Vēsture R. Feldmanim bija teoloģija pati par sevi. Okupācijas vara liedza viņam rakstīt, tādēļ tikai atjaunotās valstiskās neatkarības apstākļos R. Feldmanis atsāka regulāru darbu pie Latvijas Baznīcas izpētes. Būdams kritiski ievirzīts pret paša veiktajiem pētījumiem, profesors gadiem vilcinājās ar publikācijām, lūkodams tās papildināt, pārbaudīt un izvērtēt. Šajā "Ceļa" laidienā publicējam īsu profesora sagatavotu, bet līdz šim nepublicētu materiālu "Ķēniņš Kaups".