Kad nesen saņēmu ziņu par profesora Roberta Feldmaņa
aiziešanu Dieva mierā, mani pārņēma dziļas sēras, pat zaudējuma sāpes.
Kaut esmu viņu satikusi tikai divas reizes mūžā, atrodu, ka viņš ir
atstājis paliekošu iespaidu manā dzīvē.
Abās tikšanās reizēs, pirms trim gadiem un pirms
gada, kopā pavadījām vairākas stundas. Es pati pie viņa pieteicos, jo
es gribēju viņu satikt daļēji savu studiju dēļ, bet, daļēji, garīgās un
cilvēciskās intereses dēļ. Viņš mani nepazina. Es arī neteicu, ka esmu
mācītāja. Es viņam biju kundze no Kanādas, kas nākusi parunāties.
Roberts Feldmanis ir noteikti ietekmējis Latvijas
Ev. Luterisko Baznīcu Latvijā - ar savu stingro stāju, ar savām
plašajām Baznīcas vēstures zināšanām un ilggadīgo pastorālo darbu.
Liels ir bijis viņa iespaids daudzu vidējās un jaunākās paaudzes
mācītāju sagatavošanā, kas ir tagad un būs vēl ilgi sastopams
teoloģiskajās atziņās un pastorālā darbā.
Mums runājoties, man bija iespaids, ka profesors
Feldmanis ar mani spēja dalīties it brīvi un ka šīs sarunas viņam deva
iespēju vēlreiz pārstaigāt svarīgākos dzīves notikumus - atskaties uz
savu dzīvi. Domāju, ka tādā veidā Dievs mani spēja lietot.
Pirmā tikšanās ar veco sirmo profesoru man notika
1999. gada 6. jūlijā viņa dzīvoklī Mežaparkā. Biju ieradusies agrāk
nekā bija norunāts. Man likās, ka viņam tas nebūs tik svarīgi. Viņš
mani ieveda savā dzīvojamā istabā, kur man tomēr viņš bija jāgaida.
Viņš atvainojās un teica, ka mani bija gaidījis vēlāk. Tad es sapratu,
ka viņa laiks ir tikpat dārgs un nozīmīgs kā manējais.
Jau sākumā nācu pie atziņas, ka man ir darīšana ar
noteiktu un nosvērtu cilvēku. Tikāmies vēlā pēcpusdienā, vienā no
karstākajām Latvijas dienām. Ar latvisku viesmīlību viņš man piedāvāja
vēsu sulu; pats viņš teica, ka ir pārmērīgi karsts, lai pats to
baudītu.
Kaut es nekā nebiju atnesusi līdzi un, skatoties apkārt,
vēroju samērā trūcīgu, neremontētu dzīvokli, bija skaidrs, ka šis
cilvēks ir gatavs dalīties ar to mazumu, kas viņam ir.
Mans pirmais jautājums viņam bija par teoloģiskiem
virzieniem teoloģijas fakultātē. Viņš pakavējās pie apstākļiem
okupācijas laikā, ko varēja un nevarēja mācīt. Profesors pieredzēja
trīs okupācijas laikus. Pirmā bija padomju okupācija, kas sākās 1940.
gadā; tad vācu okupācija un atkal padomju okupācija līdz Latvijas atkal
tapšanai 1991. gadā.
Okupācijas laikos Latvijas teologu saime tika turēta
stingros grožos. Deportācijas bija pilnīgi negaidītas. Tika deportēts
profesors Edgars Rumba, pēc Feldmaņa domām ļoti izcils gars — izglītots
un kulturāls. Profesors Rumba aizgāja nāvē izsūtījumā kā martīrs.
Runājot
par deportācijām Feldmanis atklāja, ka saraksti tika sastādīti caur to,
ka labie draugi nodeva savus draugus. Pirmās deportācijas notika
1940./41. gadā. Mācītāji tika apcietināti, Baznīca ļoti cieta.
Sekoja vācu laiks. Kad vācieši atkāpās, Feldmanim
pašam piedāvāja aizvešanu uz Vāciju. Tanī laikā 60% mācītāju aizbēga.
Tie ir Feldmaņa vārdi: mācītāji aizbēga. *
Kad Feldmanis to teica, viņš smagi nopūtās. Likās,
ka viņš bija dziļi iegrimis domās. Abi jutāmies, ka atstājam vietu un
laiku un it kā pārceļamies uz okupācijas laikiem. Viņš tomēr lūkoja būt
ļoti uzmanīgs iepretim visiem tiem mācītājiem, kas atstāja dzimteni.
Tie mācītāji, kuri palika, uzņēmās milzīgu slodzi.
Draudzes bija atstātas bez garīdzniekiem. Palikušajiem bija jāpārņem
tukšās vietas. Pats it kā sarunādamies ar sevi, viņš prasīja
jautājumus: Vai viņiem vajadzēja atstāt dzimteni? Vai viņi domāja par
mums, kas palikām? Vai viņi vispār aptvēra, kas mums, palicējiem, bija
jāuzņemas un jādara?
Viņš saprata, ka tie bija norūpējušies par sevi un
savām ģimenēm. Viņš atzina, ka arī bēgļu gaitām līdzi gāja lielas rūpes
un neziņa. Viņiem noteikti nebija zināma nākotne un, par to domājot,
viņus varētu pārņemt bailes un izmisums.
Vēroju, ka viņš arī domāja teoloģiski. Viņš runāja
par taisnību un netaisnību, par patiesību un nepatiesību. Kuriem bija
taisnība? Kuriem bija patiesība? Dievs vien var tiesāt. Dieva domas ir
tik daudz augstākas par mūsu domām un Viņa ceļi ir neizprotami.
Vai vispār varam runāt par morālo taisnību un vai
īsta taisnība bija vienā vai otrā pusē? Profesors Feldmanis atzina, ka
prasa grūtus, kaut svarīgus, jautājumus. Pēc daudziem gadiem un dziļām
pārdomām, viņš pats spēja pieņemt, ja ne saprast, visu, kas bija
noticis. Viss tomēr Dieva rokās - taisnība, netaisnība, patiesība,
nepatiesība, morālitāte, ētika. Katram reiz būs jāatbild Dievam par
saviem nedarbiem.
Feldmanis ļoti atzinīgi izteicās par mācītāju un
docentu Edgaru Ķiploku. Ar savām spējām viņš būtu varējis daudz darīt
dzimtenes Baznīcas labā; dzīvojot svešā zemē tas viņam nebija
iespējams. Kaut atzīdams Ķiploka lielo devumu latviešu Baznīcai trimdā,
varēju just, ka, pēc Feldmaņa domām, Ķiploks būtu varējis kalpot vēl
nozīmīgāk, ja viņš būtu palicis dzimtenē.
Bija trīs iemesli, kāpēc tautas liela daļa atstāja
Latviju: ar kara laiku saistītās apcietināšanas, bēgšana trimdā un
pēdējais - emigrācija.
Rīga kara laikā tika izslepkavota. Kara beigās tikai tautas ceturtā dala palika Latvijā.
Profesors Feldmanis pats tika apcietināts un
deportēts uz Sibīriju 1950. gadā. Tur bija ārkārtīgi grūti apstākļi.
Viņam tur bija jāstrādā meža darbi. Viņš teica, ka meži bija
jāapstrādā. Šis fiziskais darbs bija tik grūts, ka viņš sabojāja savu
veselību un tādēļ tika ievietots invalīdu grupā.
Uzturs izsūtījumā bija ļoti trūcīgs. Parasti zupa un
sālīta zivs. Cilvēki mocījās ar pelagru, badu un slimībām. Viņš bija
kopā ar izsūtītajiem politiskiem, represētiem un kriminālajiem. Nebija
nekādas atšķirības.
Vēl jautāju: kā Baznīca varēja pastāvēt, kad 60% tās
mācītāju bija draudzes atstājuši? Viņš atbildēja, ka baznīcu durvis
bija vaļā. Vismaz tās bija simboliski vaļā. Rīgā lielās baznīcas tika
turētas vaļā, bet bieži pašiem mācītājiem nebija padoma, ko darīt. Tik
daudz darāmā, maz līdzekļu un pretestība liela.
Feldmanis atceras, kā dega Jāņa baznīcas tornis.
Baznīcās patvērumu meklēja bēgļi, karavīri zaga, ko varēja. Rīgā bija
neticams posts. Tomēr viņš, un citi amatbrāļi noturēja dievkalpojumus,
pat, ja tos apmeklēja 3 - 4 vecas māmuļas.
Tika postītas baznīcas. Pie tā Feldmanis nevainoja
tikai okupantus. Latvijas Baznīca ļoti cieta, bet vairāk no latviešiem
nekā no krieviem. Atkārtoju, ka šie bija Feldmaņa vārdi. Baznīcu mūri
tika nojaukti. Latvieši parādīja lielu rijību. Tika prasīti lieli
nodokļi, ko vietējās draudzes nespēja samaksāt, kaut dievkalpojumus
bija atļauts turēt. Paši latvieši slēdza baznīcas. Rīgas Doms tika
nodots krieviem. Redziet, kā tika apgānītas baznīcas! To liecināja
prof. Feldmanis.
Feldmanis kavējās atmiņās par laiku, kad viņš
atgriezās no izsūtījuma. Pats archibīskaps G. Tūrs viņu sagaidīja ar
atplēstām rokām, kad Feldmanis bija aizgājis pie viņa uz Jāņa baznīcu.
Pēc Feldmaņa domām Tūrs bija archibīskaps, kas tiešām mēģināja palīdzēt
amata brāļiem. Kad prasīju par archibīskapa G. Tūra apzīmējumu šai pusē
„sarkanais archibīskaps", tad Feldmanis pretojās un atkārtoja, ka viņš
daudz ir palīdzējis Luteriskajai baznīcai Latvijā. Tūrs Feldmani
intervēja Vecās Gertrūdes, Katlakalna un Olaines draudžu darbam.
Feldmanis skaidroja, ka Tursam bija jābrauc uz miera
konferencēm un jāaizstāv Padomju Savienības viedokļi. Bet tad viņš
pārliecināti apgalvoja, ka nezin, ka pie Tūra rokām būtu jel viens
cilvēka līķis. Viņš daudz uzņēmās uz saviem pleciem. Viņš meklēja
baznīcām pērminderus, lūkoja uzsākt teoloģijas semināru. Viņam izdevās
nodibināt teoloģijas kursus, kas notika trīs reizes mēnesī. Tos vadīja
viņš un konsistorija.
Beidzot seminārs tika atļauts pie Baznīcas. Sešdesmitajos gados Tūrs tur strādāja kā mācībspēks; rektors bija R. Akmentiņš.
Archibīskaps G. Tūrs cīnījās par Valsts svētkiem un
viņš rīkoja vizitācijas augstiem baznīcu pārstāvjiem. Vēlreiz Feldmanis
apgalvoja: Nezinu nevienu gadījumu, kur Tūrs būtu negatīvi iespaidojis
kāda cilvēka likteni. Viņam bija jādarbojas ārkārtīgi grūtā laikā, jo
baznīcas bija atstātas, izpostītas. Viņam bija jābūt diplomātam, lai
nesanaidotos ar vadošiem valsts vīriem.
Tad vecais garīdznieks atkal nopūtās un teica: mēs
atdevām baznīcas. Mācītāji paši tās atdeva, tās atstādami. Viņi lika
savu cerību tikai uz tālam brīvām zemēm. Tiem acis vērsās uz Ameriku,
Zviedriju. Un mēs nekā nedzirdējām no viņiem.
