Dr. Jouko Talonens, Helsinku universitātes Somijas
un Skandināvijas Baznīcas vēstures docents, grāmatas "Baznīca
staļinisma žņaugos" autors
Profesora Roberta Feldmaņa dzimšanas dienā prātā nāk
daudz atmiņu. Es atceros to 1986.gada ziemas dienu, kad sastapu viņu
Tallinas autoostā. Redzu — man pretī nāk stud. theol. Ēriks Jēkabsons
ar vecu vīru zem rokas. Pirmais iespaids — viņš ļoti labi runā
angliski, ir ļoti izglītots cilvēks, no inteliģences aprindām. Tajā
laikā es nezināju, kāda personība viņš īstenībā bija. Pirms padomju
okupācijas viņš bija daudz ceļojis pa Somiju, Zviedriju, Indiju, Vāciju
un citām zemēm.
Man ir ari dažādas atmiņas no mana pētījumu posma
Latvijā. Kad no 1993. līdz 1994.gadam dzīvoju Rīgā, es aktīvi
piedalījos profesora Bībeles stundās piektdienas vakaros. Pirms desmit
gadiem bija garīgi rosīgs laiks — viņa dzīvoklis bija jauniešu pilns,
bija ari mācītāji un teoloģijas studenti. Tas bija īsts Baznīcas
vēstures notikums. Man, skatot to caur ārzemnieka brillēm, jāsaka, ka
tas bija īpašs laiks Latvijas Baznīcā - rosības un atmodas laikmets.
Pēdējo reizi mēs tikāmies trīs mēnešus 2001.gada
rudenī. Viņš jau bija kļuvis akls, bet domāšana vēl bija skaidra. Viņš
runāja par jaunības laikiem, dalījās atmiņās par savu garīgo skolotāju
mācītāju Dr. theol. Edgaru Rumbu, par viņa pēdējām gaitām padomju
koncentrācijas nometnē.
Pārdomājot profesora devumu Baznīcai, nāk prātā
saruna ar kādu somu mācītāju, kurš kādu iemeslu dēļ sūkstījās par
situāciju Igaunijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Viņš secināja:
"Viņiem nav Feldmaņa!"
Profesors Feldmanis bija garīdznieks, teologs,
sludinātājs, dvēseles kopējs, kultūras un dabas cilvēks. Viņš bija ari
mans kolēģis Baznīcas vēstures Metas. Mēs daudz runājām par tām, es
viņu vairākkārt intervēju. Viņš bija enciklopēdija. Ļoti žēl, ka viņam
pietrūka laika rakstīt par to, ko zināja.
Domāju, ka Latvijas Baznīcas vēstures rakstīšanas
vēsturē ir trīs nozīmīgi cilvēki. Sākumā Latvijas Baznīcas vēsture bija
rakstīta vāciešiem un vācbaltiešiem, t.i., dominēja viņu skatījums. Tas
bija ārzemnieku, sveštautiešu viedoklis. Ludvigs Adamovičs iesāka
Latvijas Baznīcas vēstures rakstīšanu latviskā veidā, un viņa darbu
turpināja Edgars Ķiploks trimdā un profesors Feldmanis te. Tādējādi šie
tris — Ludvigs Adamovičs, Edgars Ķiploks un Roberts Feldmanis — ir
lielākās personības Latvijas Baznīcas vēstures rakstīšanā.
Es domāju, ka, rakstot Latvijas Baznīcas vēsturi
pēckara laikā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viena no
vissvarīgākajām personībām bija profesors Feldmanis. Viņa ietekme bija
ļoti daudzpusīga — gan Baznīcas, gan sabiedriskajā dzīvē.
Domāju, ka profesors pats visvairāk uzmanības un
laika veltīja audzināšanai, ar to es domāju viņa garīgos dēlus. Viņš
atradās savdabīgā situācijā, lai ari viņam nebija savas ģimenes, viņam
bija savi "dēli" un pat "mazdēli", kas taču ir ģimenes stāvoklis.
Nāk prātā viņa teoloģijas divi principi, kas ir
vienkārši un tomēr ļoti pamācoši visai luteriskajai Baznīcai pasaulē.
Pirmkārt, Jēzus Kristus ir "tas pats vakar, šodien un mūžīgi". Viņš ir
mūsu žēlastība. Otrkārt, Dieva Vārds un Bībele ir patiesība mūžīgi
mūžos. Mums nav cita avota dogmai, cita avota Baznīcai kā vien Dieva
Vārds, Dieva atklāsme Bībele.
Atceros, cik nozīmīga profesoram bija Bībeles
autoritāte īpaši viņa pēdējos mūža gados. Viņš bija, protams, izglītots
Latvijas laikā, un Bībeles zināšanas toreiz bija mazliet citādākas, bet
padomju laikā Baznīca nevarēja pastāvēt bez Bībeles autoritātes.
Mēs šodien varam pateikties Dievam, mūsu Kungam, ka
mūsu vidū ir bijis tāds cilvēks, kāds bija mācītājs, teologs, profesors
Roberts Feldmanis. SR
