Roberts Feldmanis
Dzimis 1910. gadā, beidzis
teoloģijas studijas Latvijas universitāte, ārmisijas inspektors.
Latvijas okupācijas laikā vikārs Rīgas Sv. Jāņa draudzē, mācītājs Jēzus
draudzē, komunistu apcietināts un notiesāts spaidu darbos, pēc
atbrīvošanas mācītājs Katlakalna, Olaines, Meža parka (Rīgā), Biķeru un
Krimuldas draudzēs, mācību spēks teoloģijas seminārā un jauno mācītāju
audzinātājs, no viņa mazās Mežaparka draudzes nākuši 30 jauni mācītāji,
konsistorijas loceklis.
No māc. R. Feldmaņa autobiogrāfijas (rokraksts
Latvijas baznīcas vēstures archīvā) zinām, ka viņš dzimis Viļņā, kur
viņa tēvs (zemgalietis) strādājis kā dzelzceļa ierēdnis, māte — no
Bārtas (ar radiniekiem Rītprūsijā, kas runājuši kursenieku valodu).
Pirmo pasaules karu ģimene pavadījusi Maskavas tuvumā, 1919. g.
Feldmaņi bijuši ceļā uz Latviju, bet nokļuvuši tikai līdz Viļņai, kur
Roberts gājis poļu skolā - valodu apguvis nemanot. Latvijā ģimene
varējusi atgriezies tikai 1921. g. septembrī. Par savām skolas gaitām
un pievēršanos teoloģijai Feldmanis pastāsta:
Bija neparasta, īpati pacilāta sajūta pēkšņi
atrasties latviešu skolā un latviešu grāmatu vidū. Īpats pārdzīvojums
bija turēt rokās Freidenfelda „Gaismas avotu".
Te pieminams kāds īpats apstāklis, zīmējoties uz
ticības mācībām mūsu pamatskolā. Visās klasēs ticības mācību mācīja
pati skolas priekšniece, visu ļoti cienīta Elizabete Kleinberga. V un
VI klasē ticības mācībās viņa mums turēja īstas lekcijas, ne vienkārši
uzdodot no grāmatas iemācīties un atsacīt. Bija jāraksta īpaši mājas
darbi. Atceros, ka reiz bij uzdevums aiziet uz kādu no baznīcām, rūpīgi
apskatīt visu un būt klāt dievkalpojumā un to visu mājās aprakstīt. Pēc
tam šos mājas darbus iztirzāja, izskaidrojot, kas vērotājam nebij
saprotams. Pie mana apraksta par gleznojumiem Sv. Annas baznīcā
priekšniece sniedza plašāku paskaidrojumu par to saturu un izcelšanos.
Bez tam ticības mācībās mums bij jāraksta arī klases darbi. Pēc
daudzajām dzīves perturbācijām atradu papīros saglabājušos kādu
burtnīcas lapu ar klases darbu VI pamatskolas klasē: ,,Apustulis Pāvils
kā pagānu misionārs." Aizkustina vēl tagad ne jau piecnieks zem
sacerējuma, bet nu jau mirušās skolas priekšnieces ticības audzināšanas
dziļgudrība. Un reizē arī it kā priekšparedze par uzdevumiem nākotnē.
Pēc pamatskolas beigšanas, 1925. g. rudenī iestājos Jelgavas Skolotāju
Institūtā. Kara - īpaši Bermonta laikā ļoti postītā Jelgava vēl nebij
spējusi atjaunot visas nodedzinātās skolas ēkas. Pirmajā mācību gadā
bijām ,,vakarnieki" vietējās arodskolas telpās, otrajā gadā — gan jau
paši savā, vēl līdz galam neizbūvētajā Institūta ēkā - arī kā vakara
klases. Institūtā jau pašā sākumā bij pamodusies un arvien vairāk
nostiprinājusies doma, ka skolotāja darbā nepalikšu, bet uzsākšu
teoloģijas studijas Universitātē. Pavisam noteikti to “zināju" jau
otrajā mācību gadā. Īpati sāpīgi un ar kauna sajūtu (uztvēru (red.))
- īpaši pretī stipri ,,kreisi" noskaņotiem klases biedriem - t.s.
,,Reliģijas - ētikas" stundu ,,veidu". Jaunais mācītājs bieži tikai
lika kādai skolniecei palasīt priekšā ,,kaut ko no literatūras". Klase,
protams darīja ,,savas" lietas. Visu pārējo mācību līmenis bij ļoti
augsts, skolotāju augstas kvalifikācijas dēļ. To starpā bij
Universitātes mācības spēki.
Mana izšķiršanas par teoloģijas studijām saņēma
spēcīgu impulsu, kad iepazinos ar Edgaru Rumbu, kurš vēl pirms savas
ordinācijas, 1928./29. g. bij prāvesta Jāņa Reinharda adjunkts pie
Jelgavas pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā. Viņa garīgais iespaids
visā Jelgavā bij ļoti liels. Iestājoties 1929. g. Nikolaja draudzes
jaunatnes pulciņā, kuru Edgars Rumba bij dibinājis un to vadīja,
turēdams Bībeles un lūgšanas stundas, iepazinu viņu tuvāk. Viņa
personība, kā tas bij ar daudziem, atstāja lielu iespaidu, un deva
manai apņēmībai kļūt par teologu spēcīgu impulsu. Pie Edgara Rumbas
saistīja viņa dziļā, dzīvā ticība, kas izpaudās viņa elokvencē,
pārliecinoši, ar dziļu Svēto Rakstu izpratni to izteikt sarunā,
sprediķī, lūgšanā, dzejā. Liturģiskā stājā reizē pietisks siltums un
liturģiskās izjūtas dziļums un patoss. Pretstats pret daždien
piedzīvoto ,,runāšanu" un rituālo rutīnu bij ļoti liels. Edgara Rumbas
stāja, pārliecība, izteiksmes patiesīgums, domājot par teoloģiju,
vienmēr atgādināja ,,t ā".
Dzīves apstākļiem sarežģoties, kad tēvu pensionēja,
bija jāstājas patstāvīgā peļņas darbā. 1929. g. pavasarī izstājos no
Institūta priekšpēdējās klases un kļuvu par ierēdni Dzelzceļa Materiālu
apgādes IV rajona kancelejā, Jelgavā. Institūta vadība gribēja pierunāt
palikt skolā un pabeigt vēl beidzamo klasi, apsolot apstākļu
atvieglojumus, bet es šo ,,katastrofu” sajutu kā Dieva pašķirto tiešo
ceļu uz studijām un iekšķīgi gavilēju. Visu vasaru cītīgi nodarbojos ar
latīņu valodu, lai, rudenī iestājoties Jelgavas Vakara ģimnāzijas
pēdējā klasē, to varētu pabeigt ar absolvētu latīņu valodas kursu. -
Nebija viegli, jo slodze bij liela. Rīti un diena aizgāja iestādes
darbā, mācības ģimnāzijā sākās 6 vakarā un ilga līdz 10. Ar pateicību
pieminu savus darba kollēgas, kuri, zinādami manus centienus, izturējās
ar lielu simpātiju un atvieglinājumiem, kur vien iespējams. Tas īpaši
bija svarīgi, kad 1930. g. rudens semestrī iestājos Teoloģijas
fakultātē. Pēc pabeigta darba plkst. 15 bij jāsteidzas uz vilcienu, kas
gāja uz Rīgu, lai vēl pagūtu uz lekcijām, kas sākās plkst. 16.15 pie
profesora Maldoņa. Uz rīta lekcijām netiku. Nevarēju noklausīties arī
Baznīcas vēsturi, priekšmetu, kas mani visvairāk saistīja. Profesors
Adamovičs uzdeva kompensācijas darbus - pāris krietnu sējumu izstudēt.
Pēc diviem semestriem kompensācijas darbu vairs man nebija. Profesors
man uzticējās.
Veselība šo slodzi neizturēja. Trešā studiju gadā
saslimu. Saaukstēšanās izrādījās par tuberkulozes sākumu. Likās, ka nu
sairtu viss. No darba dabūju ārstēšanās atvaļinājumu. Ārsts noteica
slimnīcas režīmu pneumatoraka ārstniecības metodes uzsākšanai,
ievietojot mani Jelgavas Diakonisu (vācu) slimnīcā. 17 tur pavadītās
dienas, savu kaiti nejūtot, bija ļoti vērtīga pieredze diakonisu darbā.
Pelēko ,,švesteru" darbošanās un stāja bija īsta studija. Ārstu
spriedums bija bargs: studijas jāpārtrauc uz 1½ gadiem un jādodas uz
sanatoriju. Nevienu no šīm pavēlēm netiku pildījis. Biju laimīgs, ka nu
varēju apmeklēt arī rīta lekcijas, jo mana ,,kaite" nebija ne atklāta,
ne aktīva, ne man, ne citiem ,,bīstama".
Pro venia concionandi man bija jau kopš 1932. g.
vasaras, kad arī pirmo reizi stājos nelielas draudzes priekša kapu
svētkos Jelgavas Tabora kapsētā. 1933. g. vasaras nogale nāca ar
būtiskām izmaiņām un stāšanos jau īstā draudzes un arī Baznīcas darbā.
Edgars Rumba, aicināts par mazās - agrāk neredzīgo - Rīgas Kristus
draudzes mācītāju, aicināja mani par savu adjunktu. Manos uzdevumos
ietilpa jaunatnes un svētdienas skolas darba organizēšana un vadīšana,
laiku pa laikam dievkalpojumu noturēšana vai daļēja piedalīšanās. Tāpat
arī līdzdaļa ārmisijas (palīg) darbā, par kuru pārzini pēc bīskapa K.
Irbes nāves bij aicināts Edgars Rumba. Aicināts pārcelties uz Rīgu,
apmetos bijušajā Baznīcas Ģimnāzijas mājā, Kalnciema ielā 93, kuras
plašajās telpās dzīvoja arī Rumbas ģimene un atradās arī Ārmisijas
birojs ar tā darbvedību un nelielo bibliotēku. Uzņēmu un arī piedzīvoju
kā ne ar ko nesalīdzināmu priekšrocību būt darbā un mācībā pie seniora,
kura ticības dziļums, teoloģiskā daudzpusība un rosme un garīgo
interešu diapazons bija reizē izaicinājums un uzaicinājums.
1935. g. 22. septembrī, Jaunās Derības 350 gadu
atceres dievkalpojumā Alūksnes baznīcā, archibīskaps T. Grīnbergs
ordinēja mūs, septiņus ,,Glika bērnus” - Ēvaldu Bērziņu, Augustu
Hincenbergu (vēlāk: Kalnāju), Artūru Čiksti, Robertu Kalderovski,
Pēteri Nesauli, Volrādu Isaku un mani. Mani nozīmēja par Rīgas pilsētas
prāvesta iecirkņa vikāru pie Kristus draudzes. Šai darbā biju tikai īsu
laiku. Ar profesora Edg. Rumbas piekrišanu archibīskaps mani nozīmēja
par vikāru vakantajās Trikātas un Vijciema draudzēs, kur pavadīju visu
1935./36. g. ziemu, sākot ar Mirušo piemiņas dienu līdz Pūpolu
svētdienai. Biju pilsētnieks un bij jāiejūtas jaunajos apstākļos.
Varēju gūt ieskatu lauku draudzes dzīvē un pa daļai arī vēl brāļu
draudzes dziestošajā rosmē. Dziļāko iespaidu no šī laika guvu no
sastapšanās ar iecirkņa prāvestu, jau emeritēto Dr. Kārli Kundziņu.
Nobraucot kādā ziemas rītā uz Smilteni, tūdaļ tiku aicināts pie
brokastu galda. Pēc tam cienījamais patriarchs, kurš savā mūžā
ievadījis darbā daudzus un izcilus darbiniekus, paņēma mani zem rokas
un ieveda savā darba istabā. Nav prātā vairs ,,lietišķās" sarunas par
draudzes darbu, bet neaizmirstams palicis lielā mierā un sirdslaipnībā
uzstādītais jautājums: „Pastāstiet, amata brāli, kā jūs izšķīrāties
kļūt par teologu." Visā manā studiju laikā neviens man šo jautājumu
nekad nav uzstādījis. Tas bij nopietns eksāmens. Vairāk par
gandarījumu, ka biju prāvestam devis atbildi, kas viņu apmierināja,
palikusi cieņa par viņa virsgana būtību.
Mans vikariāts Trikātā un Vijciemā izbeidzās ar mācītāja Viktora Ozoliņa vokāciju.
Pēc Reformācijas dienas atgriezos Rīgā - bez
uzdevuma, bez aicinājuma. Visi pārējie ,,Glika bērni" jau bij darbos.
Novembrī nejauši sastapu savu bijušo senioru profesoru Edgaru Rumbu, ar
kuru sadarbības saite bij pārtrūkusi pirms gada. Bija īsa saruna. Rumba
necieta daudzvārdību un sentimentalitāti. Uz viņa vaicājumu, vai es vēl
nekur neesmu darbā, atteicu: ,,Neviens vēl nav mani līdzis." Uz to
Rumba atbildēja ar tiešu uzaicinājumu uzņemties ārmisijas darba pārziņa
pienākumus, kurus viņš grib nolikt, sakarā ar viņa lielo darba slodzi
Universitātē un draudzēs. Piekritu, un ar to mans uzdevums garīgajā
darbā vispār bij noteikts.
