No E.Ķiploka "Taisnības dēļ vajātie" Luterāņu mācītāji ciešanu ceļā. 1993, Latviešu Ev. Luteriskā Baznīca Amerikā (lpp.184-194)

Roberts Feldmanis piesūtījis šīs grāmats autoram savu dzīves aprakstu. Viena daļa no tā jau iespiesta grāmatā ,,Nāc Man līdz!" - par skolas un studiju gaitām un garīgā darba sākumu. To šeit neiespiedīsim, tikai īsi atstāstīsim, lai biogrāfijā nepazustu kopsakarība. Toties sākuma daļa par bērnību un dzīvi Krievijā ir tik zīmīga, ka ievietojam to nesaīsinātu. Feldmanis raksta:

,,Mans tēvs, Jānis Feldmanis, Jura un Grietas dēls, īsts zemgalietis, dzimis 1872. gadā Vecsvirlaukā. Viņu kristījis un vēlāk arī konfirmējis Jelgavas lauku draudzē Sv. Annas baznīcā tolaik ļoti populārais un savu īpatnību dēļ vēl paaudzēm ilgi Jelgavā daudzinātais mācītājs Konrādijs, jelgavniekos saukts ,,vecais Konrādiņš".
Manas mātes Matutu - cilts cēlusies no Bārtas. Mātes tēvs vēlāk pārcēlās uz Durbi, iepirkdams mājas Rāvas pagastā. Mana māte Jete Marija, Miķeļa un Henrietas meita, dzimusi 1876. gadā Rucavā, kristīta Būtiņu baznīcā - kādreizējā Rucavas filiālē (tagad Lietuvā). Mātes mātes radi palika Leišmalē, sniegdamies iekšā arī pašā Lietuvā ap Skodu, Kretingu, Laukzemi, Salantiem.

Bērnības atmiņās māte pieminēja, ka ģimenes svinībās kādreiz ieradušās arī kādas tantes ,,no Prūsijas", t.i, no Klaipēdas apgabala vai Austrumprūsijas, kuras runājušas īpatu (ne leišu!) valodu, ko gan esot varēts saprast. Vai kursenieku, vai vēl kādas senprūšu drumstalas?

Pēc salaulāšanās 1903. gadā Aizputē māte pārcēlās uz dzīvi Viļņā, kur tēvs tolaik bija grāmatvedis Poļesijas dzelzceļu virsvaldē. Viļņā esam dzimuši abi ar vecāko brāli Edvīnu (dz. 1905. g.). Esmu dzimis 1910. gada 4. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā) un kristīts Viļņas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā 1911. gadā. Atmiņas par šiem laikiem ir ļoti vājas. Bija pastāvīgi apmeklējumi Aizputē, kur dzīvoja mātes vecāki.

Pasaules pirmā kara laikā, kad 1915. gadā fronte tuvojās Viļņai un iestādes evakuēja, arī tēva darba vietu līdz ar tās darbiniekiem evakuēja. Visa ģimene nonācām Maskavā, kur bij pārcelta tēva darba vieta. Bēgļu pārpildītajā pilsētā nebij iespējams palikt, dzīvojām pārmaiņus dažādās vietās Maskavas tuvumā. Ar šo laiku jau saistās noteiktākas atmiņas. Brālis uzsāka skolas gaitas kādā ģimnāzijā, kas no Rīgas bij evakuēta Maskavas tuvumā. Nevienam nezinot un neviena neskubināts biju apguvis lasīt un rakstīt mākslu kā latviešu, tā arī krievu rakstos. Latviešu grāmatu bij maz. Skaistas bērnu grāmatas man bij krievu valodā, latviešu valoda bij vienīgā un nemainīgā valoda mūsu ģimenē un satiksmē ar citām latviešu ģimenēm.

Lielo revolūciju notikumi mūs pārsteidza Krievijas vidienē. Izmainījušos dzīves apstākļos meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju. Raksturīgi, ka svešumā esošos latviešos šī vēlēšanās nebūt nebij vispārēja. Bija kādi, kas gaidīja kādus īpaši spožus apstākļus ,,drīzumā, kad Krievija nāks atkal vaļā" - Atpakaļceļš uz Latviju bija ilgs, sarežģīts un daudzu briesmu pilns. Bij vairākkārt jāšķērso robežas jauntapušo, savstarpēji naidīgu pretvaru starpā. Paliekot kādu laiku uz vietas, notika, ka vairākkārt nomainījās dažādas virsvaras. Cauri neskaitāmām grūtībām un briesmām, 1919. g. ziemā nokļuvām savā izejas punktā - Viļņā. Tālākais ceļš - uz Latviju vēl bij slēgts. Apmetāmies Viļņas tuvumā - Lentvarī. Tēvs joprojām palika uzticīgs savam dzelzceļa ierēdņa darbam Viļņā. Šeit, Lentvarī, kad man vasarā apritēja 9 gadi, sākās manas pirmās īstās skolas gaitas. Visa vasara man pagāja baismās nojautās: iztēlojos sev visādus sodus un briesmas, kādas bij dzirdētas un kādas varēja nākt pār skolas bērnu, īstenība atnāca citāda. Visā raibajā leitīšu, polīšu, baltkrieviņu pulkā biju neapstrīdētais pirmais skolnieks. Poļu valoda nesagādāja nekādas grūtības, to apguvu nemanot, jo pilnīgi pārvaldīju Krievijā apgūto krievu valodu. Līdzi citiem skolas bērniem gāju svētku reizēs līdzi uz vietējo katoļu baznīcu. Kad 1920. g. vasarā likās, ka būs jāpārceļas uz pilsētu, gāju vasaras skolā pie savas skolotājas Juzefas Poļakovas, kas mani sagatavoja tālākās skolas zināšanās. Kad rudenī noskaidrojās, ka varēsim pārcelties uz Latviju, kopā ar māti gāju atvadīties no savas skolotājas. Piemiņai biju sakārtojis pašdarinātu ,,grāmatiņu". Skolotāja aizkustināta to saņēma un pretī, ar savu ierakstītu vēstījumu, uzdāvināja man pirmo teoloģiska satura grāmatu manā mūžā - ,,Promien istotniej oswiaty" (Patiesas apgaismības stars). Šo simbolisko dāvanu glabāju kā lielu dārgumu.

Latvijā pārkļuvām 1922. g. septembrī, pēc dažiem Kauņā pavadītiem mēnešiem, kārtojot iebraukšanas formalitātes. Mūsu ģimene apmetās Jelgavā un tēvs atkal stājās darbā dzelzceļa dienestā, būdams bieži izbraukumos un komandējumos.

Jelgavā sākās manas īstās, sakarīgās skolas gaitas. 1921. g. rudenī mani uzņēma Jelgavas IV pamatskolas III klasē, kur bez kādām grūtībām varēju sekot visām mācībām."

Tālāk Feldmaņa atmiņās seko tā daļa, kas jau iespiesta grāmatā ,,Nāc Man līdz!",'ko šeit atstāstīsim saīsinātā veidā. Proti, Feldmanis pēc pamatskolas beigšanas iestājies Jelgavas skolotāju institūtā. Viņam vajadzējis izstāties 1929. g. no priekšpēdējās klases, jo tēvs aizgājis pensijā un vajadzējis pieņemt ierēdņa vietu. Tai laikā Edgara Rumbas ietekmē Feldmanim radies nodoms studēt teoloģiju. Lai iegūtu nepieciešamo atzīmi latīņu valodā, viņš, paraleli maizes darbam mācījies Pieaugušo vakara vidusskolā. Arī pēc tās absolvēšanas, Feldmanis turpinājis strādāt kancelejā, lai pēc darba beigām brauktu uz Rīgu un apmeklētu lekcijas Teoloģijas fakultātē. Šī slodze tomēr bijusi par lielu. Trešā studiju gadā Feldmanis ievietots slimnīcā un ārsti viņam aizlieguši studijas turpināt pusotra gada. Feldmanis nav klausījis. Viņš studijas pabeidza 1935. g. Ar mācītāja praktisko darbu iepazinies E. Rumbas vadībā Kristus draudzē, darbodamies ar jaunatni. Ordināciju saņēmis 1935. g. 23. septembrī. Baznīcas virsvalde viņu norīkojusi vikarēt vakantās draudzes Trikātā un Vijciemā.

Ar 1936. g. 1. decembri Feldmanis nonāk savā īstajā darba laukā - ārmisijas darba organizēšanā Latvijā. Sadarbībā ar E. Rumbu viņš veicis tā izveidošanu. Lai darbs sakmētos, vispirms vajadzēja iedzīvināt ārmisijas ideju latviešu draudzēs. Tad nācās uzņemt sakarus ar citām misijas organizācijām visā pasaulē. 1937. g. Feldmanis apceļoja Eiropas valstis. 1938./39. gadā viņš bija ilgāku laiku ārzemēs. Vispirms uz III vispasaules misijas konferenci Indijā un vēl citās sanāksmēs, apmeklēja arī latviešu misijas staciju Karunagarapuri.

Par darbu ārmisijā Feldmanis pats turpina: ,,Kara jūklī, vēl pirms Latvijas okupācijas, bija iespējams informatīvais darbs draudzēs, bet sakari ar ārpasauli bij gandrīz pilnīgi pārtrūkuši. Pirmajā Padomju okupācijas periodā 1940./41. g. tie pārtrūka pilnīgi. Vācu okupācijas laikā noslēgtība bija pilnīga, bet informatīvais darbs draudzēs varēja daļēji turpināties. Otrajā Padomju okupācijas periodā, kas iesākās 1944. g. oktobrī, zuda arī šī iespēja gandrīz pilnīgi. Biju joprojām Rīgas pilsētas iecirkņa vikārs un archibīskapa vietnieks, prāvests K. Irbe mani nozīmēja par vikāru pie Rīgas sv. Jāņa I draudzes. Virsmācītājam J. Meirenam atgriežoties draudzes darbā, 1945. g. septembrī mani nozīmēja par mācītāju Rīgas Jēzus draudzē.

Sākās jauns laikmets Baznīcas un visas tautas dzīvē. Mans vikariāts Jāņa draudzē 1944. g. oktobrī sākās burtiski zem bumbu sprādzieniem un cauri Rīgas vecpilsētas ugunsgrēkiem, pāri gruvešiem un drupām, izmisušo un izbiedēto, visu zaudējušo cilvēku un krievu uzmācīgo, laupītkāro kareivju jūklī. Tikai kāda virsnieka iejaukšanās reiz atvairīja laupītāja pievērsto šautenes stobru. 1944./45. g. rudens un ziema bij neizsakāma posta, nelaimes un briesmu laiks. Jau tūdaļ atvērās ,,otrā fronte" - varmācīgās varas uzbrukums neaizsargātajai tautai. Katra rīta Jaunākās ziņas" bija par iepriekšējā naktī apcietinātiem. Vecie cilvēki - jaunākās paaudzes atstātie tēvi un mātes, ciezdami varmācības, aplaupīšanas, bandītu iespiešanos viņu dzīvokļos bira kā rudens lapas. Kapsētā bij dažreiz jāpavada bez pārtraukuma visa diena no gaismas līdz gaismai. Vēl latvieši neatmeta savu pēdējo - ar svētību atgulties kapā. Arī kristības vēl notika, atrāvās reti. Vēl nebij to, kas savus bērnus nesa uz izpildkomitejām, lai tos ,,apsvētī" to rokas, kuri viņu piederīgos bij ierakstījuši izvedamo sarakstos. Lielai tiesai latviešu tas kļuva vēlāk ,,labais stils".

Nelietība auga augumā. Velna biktstēvi sauca uz ..parunāšanos" - ar draudiem un vilinājumiem mēģinādami piedabūt uz izspiegošanām un denunciācijām. Retiem gāja šī pārbaude garām un ne visi spēja izturēt un nepakļauties. Tas iesēja - un ne bez pamata - neuzticību un vairīšanos no cilvēkiem. Arī mācītāju saimē. Savas nepiekāpības dēļ dabūju smagus draudus. Tie arī drīz tika īstenoti. Mani apcietināja 1950. g. 29. aprīlī. Man bij atnākuši pakaļ tie paši draudētāji. Dzīvokli izkratīja, vērtīgākās  lietas  (plašo  monētu  kolekciju,   filatēlijas retumus u.c.) vienkārši nolaupot, atlikušo mantu konfiscējot. Kādu mēnesi atrados ,.čekas pagrabos" Stabu ielā. Katru nakti bija pratināšanas. Ārkārtīgi nesaturīgas un nesakarīgas. Pratinātājiem nebij ko vaicāt, jo nekad nebiju bijis saistīts kaut kādā politiskā darbībā. Pratinātāji garlaikodamies ,,vilka stundas". Tas bij divējādā ziņā izdevīgi - upura nogurdināšana, jo dienā neļāva pat snaust, un par nakts ,,darba" stundām bij lielāka apmaksa. Atceros kādu pratinātāju - vienkāršu krievu cilvēku, kurš nakts garlaicībā sāka man pats stāstīt par sevi. No "religijas" viņam tikdaudz nojēgas, ka puikas gados, kad viņu sādžā vēl "strādājuši" baznīca, viņš reiz, dievkalpojuma laikā uzskrējis zvanu tornī, un, sarāvis pie visu zvanu auklām, meties bēgt. Šim cilvēkam nu bij uzdevums svešā tautā izmeklēt kādas neizdibināmas ticības garīdznieka kaitīgu darbošanos pret Padomju iekārtu ... Tā un tamlīdzīgi.

Pēc apmēram mēneša mani pārvietoja uz Centrālcietumu. Kamerā bijām 30 - 40 cilvēki. Ne vairs tik bieži, bet tomēr regulāri turpinājās arī pratināšanas, no rītiem aizvedot "kravu" uz Stabu ielu lielā saspiestībā autobusos, kuriem uz sāniem bij lieliem burtiem rakstīts MAIZE. Prece, ko var dienas laikā bez vairīšanās vadāt caur pilsētu.

Rudenī, kad tā sauktā izmeklēšana skaitījās pabeigta, piedzīvoju lielu gandarījuma prieku. Norādot uz biezo liecinieku un pratinātāju papīru klāstu, kāds no ,,galvenajiem" noteica: „ ... tas viss ir (sekoja kāds no ,,klasiskajiem" krievu vārdiem)... tāpēc, ka tu esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina." Pateicos savā sirdī Dievam par šo spriedumu, tas deva skaidrību visās lietās - kā personīgā dzīvē, tā pāri tai.

Jau Centrālcietumā, kur biju visu vasaru un rudeni, man paziņoja, OSO (Osoboje soveščaņije) - anonīmā trijotne, man piešķīrusi par "pretpadomju darbību" desmit gadus ,,labošanas nometnē" - ITKL - (Ispraviteļno trudovoi koncentracionnyi lager). Tas viss. Nekādas tiesas priekšā netiku ne saukts, ne tiesāts.
Cietumā nonācu pirms Vasarsvētkiem un apm. 40 brāļu draudzei noturēju dievkalpojumu Vasarsvētkos. Novembrī pārvietoja uz Leņingradas pārsūtīšanas cietumu. No turienes pēc Ziemsvētkiem ceļš bij nezināmā - ziemeļu virzienā. Tas nebij pārāk garš. Ne pāri kalniem, bet ,"tepat" - Archangeļskas apgabalā, Sibīrijai atbilstošos platumgrādos, klimatā un taigā, mežu izstrādes nometnē - Jercevā, Kargopoļlaga (Kargopoles lēģeru) sistēmas otrajā - centrālajā - nometnē. Arī samērā nelielais Kargopoļlags ar tikai dažiem desmitiem tūkstošu ieslodzīto, bij īsts Archipelāgs. Trīs atsevišķi izvietotos grupējumos katrā bij 10 - 18 atsevišķi lēģeri ar 600 - 2500 ieslodzītajiem. Šai lēģeri nonācu 1950. gada beidzamajās dienās.

Pēc vairākiem cietumā pavadītiem mēnešiem iespēja kustēties brīvi lēģera dzeloņdrātīm ierobežotajā territorijā likās kā atelpa un atvieglojums. Dzīve risinājās barakās.

Katrā no tām bij vairāki desmiti cilvēku - politiskie un kriminālie ieslodzītie vienkopus, kas bij nodarbināti kādā no 40 brigādēm pēc nodarbošanās veidiem. Vairākās no tām - mežu izstrādes, dzelzceļa remontdarbnīcu, noliktavu un saimniecības bāzes bij nodarbinātas ārpus lēģera teritorijas. Ik rītus, pēc stingras kontroles, konvoja pavadībā tās izveda uz darba vietām un tāpat stingri kontrolētas, izkratītas, vakarā ielaida lēģerī. Uzturs bij vājš un nepilnīgs, bet jau labāks kā kara un pēckara periodā, kad mirstība bada sekās bij ļoti liela. (Kādā lēģerī no 17000 ieslodzītiem rudenī, bij pavasarī palikuši 700). Režīms visumā neierobežoja ieslodzīto savstarpējo satiksmi, tā dodot iespēju redzēt un pazīt visdažādākos ļaudis un likteņus. Latviešus, igauņus, lietuviešus administrācija uzskatīja par visneuzticamāko pretpadomju elementu, bet tai pašā laikā loti vērtēja jebkurā darba nozarē. Tā dzelzceļa remonta darbnīcām ar vairāk desmitiem darbinieku par vadītāju bij iecelts Daugavpils Technikuma absolvents - techniķis Staņislavs Klavinskis, lai gan lēģerī bij vairāki ,,īsti" inženieri krievi. Abi pārējie tuvākie lēģera draugi - jurists Pēteris Strautiņš bij Materiālu bāzes pārzinis, bet jurists, docents Kurts Broks - lēģera juriskonsults. Juristu krievu lēģerī nebij trūkums . . .

Pēc pāris mēnešu nenoteiktas eksistences, slimošanas un labu, sirsnīgu medicīnas darbinieku (ieslodzīto) pasargāts no norīkošanas smagajos mežu izstrādes darbos, tiku norīkots Materiālu apgādes bāzes kanclejā par materiālu apgrozības pārskatu rēķinvedi. Uz darba vietu kopā ar apm. 100 strādniekiem ik rītus noveda un vakarā pārveda konvojs. Darbs bij telpās un labi veicams, sevišķi, kad ievedu ļoti vienkāršo materiālu apgrozības pārskata kartotēku. To apbrīnoja kā kaut ko ģeniālu, jo tā ļāva ik brīdi pārliecināties par attiecīgo materiālu apgrozību un stāvokli. No šī darba aizejot nekādā veidā nespēju šo "ģeniālo" sistēmu iemācīt turpinātājiem - vietējiem, brīvajiem. Beidzamajā gadā saslimšanas dēļ no darba Bāzē mani atbrīvoja, bet tad kļuvu par ambulances darbvedi, kārtojot slimnieku pieteikumus un norīkojumus, izlīdzot arī feldšeru darbā.

Brīvajā laikā - t.i. pašos vakaros un dažreiz arī svētdienās, kopīgi vakariņojām un kavējamies ilgās sarunās. Mani draugi - docents mag. iur. Kurts Broks, mag. iur. Pēteris Strautiņš bij erudīti juristi, varējām savstarpēji papildināt savas zināšanas, īpaši juridiskajās zinātnēs, vēsturē, Latvijas vēsturē un baznīcas vēsturē. Spilgtu ieskatu Latgales dzīvē deva mūsu draugs, intelliģentais techniķis Staņislavs Klavinskis. Latvieši ar savu centību un apzinību ,,tika uz augšu". Laika citām lietām - piemēram ticībai - gandrīz vai nepalika. Ar lietuviešiem tas bij citādi - tie visā klusībā svinēja savus svētkus. Mums - retumis, nevajadzēja. Biju sirsnīgos draugos ar Telšu semināra profesoru K. Prialgausku, pateriem Fran-cisku un Benjamiņu. Lēģerī redzēju, ka nav taisnība plaši izplatītai formulai, ka bēdas tuvinot Dievam. Pat otrādi, tās vēl vairāk nocietina pretniecībā.

Pēc Staļina nāves 1954. gadā, lēģeru sistēmā un dzīvē nāca jaunas vēsmas. Ja līdz tam notiesājuma laiks, neatkarīgi no ilguma, arī pēc soda izciešanas nozīmēja neatgriešanos vispār, bet nometināšanu izsūtījumā, sāka parādīties nelieli atvieglojumi. Invalīdus un slimos sāka atbrīvot. Tā arī man piespriestie desmit gadi saīsinājās un 1954. gada novembrī mani atbrīvoja ar atļauju atgriezties Latvijā, gan ne Rīgā.

Rīgā iebraucu 30. novembrī, Adventa pirmās svētdienas rītā. Māju un tuvinieku nebij. Aizgāju uz Sv. Jāņa Baznīcu, kur vēl bij dievkalpojums, palikdams ģērbkambarī. Prāvests Kauliņš, ar kuru bijām ļoti draudzīgā sadarbībā baismajā 1944./45. gadā, mani ieraudzījis, tūdaļ piedāvāja pajumti, uzņemdams savā dzīvoklī Jāņa ielā 7, līdz nokārtosies manas dzīves lietas. Biju vairāk kā 2 mēnešus viņa pajumtes sirsnības siltumā. Uz Kauliņa ieteikumu tās pašas dienas vakarā aizgāju uz Sv. Ģertrūdes veco baznīcu, kur notika dievkalpojums archibīskapa G. Tursa vadībā un pēc dievkalpojuma gāju viņu sastapt. Turss mani saņēma ļoti sirsnīgi - burtiski ,,atplestām rokām", uzaicinādams atkal stāties baznīcas darbā, ko, protams, ar pateicību pieņēmu. Jau nākošā rītā man bij jāierodas Baznīcas Virsvaldē apspriest turpmākā darba lietas. Te īpaši vēl gribu pieminēt archibīskapu Gustavu Tursu. Viņa nostāja pret mani nebij nekāds izņēmums. Ar līdzīgu gatavību izkārtot darba lietas viņš bij pret visiem, kas atgriezās no lāģeriem, darīdams to ātri, pirms citas iestādes varētu radīt kādus apgrūtinošus nosacījumus (Austrumu baznīca neņēma atpakaļ darbā ,,ķeizara noziedzniekus"). Līdzīga bij viņa nostāja dievnamu saglabāšanā. Tursa izturēšanās kādreiz izpaudās zināma arogance, kas mulsināja, pat sarūgtināja, bet viņa nostāja pret cilvēkiem ir vienmēr bijusi skaidra, neiespaidojot to dzīvi un likteni.

Atgriezties manā agrākajā darba vietā Jēzus baznīcā, protams, nebij iespējams, bet Turss meklēja citas iespējas kā līdzēt. Vispirms viņš man piedāvāja darbu vakantajā Pētera draudzē, Anglikāņu baznīcā, un bija ārkārtīgi sašutis par kādas personas iejaukšanos viņa izkārtojumā, griežoties ar saviem iebildumiem pie Kulta lietu pārziņa. Turss to nevarēja gadiem ilgi aizmirst. Vakanta bij Katlakalna draudze. Bez iebildumiem un pateicīgi to pieņēmu un ar 1955. g. janvāri tiku apstiprināts par mācītāju. Pēc divi gadiem nāca klāt arī Olaines draudze, kādreizēja Katlakalna filiāle. Vēl kaut cik turējās agrāko darbinieku paaudze, darbs varēja sekmīgi veidoties, izdarot pat nepieciešamos prāvos baznīcu remontus. Izmainītā satiksmes ģeogrāfija bij Katlakalnu atstājusi nomalē, kas stipri ietekmēja baznīcas apmeklēšanu. Katlakalna baznīca, izcils architektūras piemineklis, atrodas skaistā vietā. Daugavas skaistais, augstais krasts un retais priedājs rosināja izkopt baznīcas apkārtni. Sākot ar 1961. gadu, tikai dažiem dievnama mīļotājiem līdz darbojoties, ap baznīcu pamazām tapa plašs dabas parks ar daudz retiem stādiem. Liels atbalsts un atsaucība nāca no Salaspils Botāniskā dārza, kas proponēja jaunajam dabas parkam ar republikas nozīmi piešķirt Garlība Merkeļa piemiņas parka  vārdu.   Šī  parka  iekļautajā   teritorijā  atrodas Katlakalna kapsēta ar Merkeļa kapu. Tāpat arī Katlakalna, vēlāk Ķekavas ciema padome izrādīja vislielāko labvēlību šim pasākumam.

Olaines baznīca, kara laikā neskārta, īpaši 60-os gados smagi cieta no "karojošās bezdievības" huligānisma. Pastāvīgās ielaušanās un postīšanas gandrīz pilnīgi izdemolēja baznīcas iekšieni. Olainiešu pilnīgā pasivitāte ļāva sākt un izdarīt pārbūves un atjaunošanas plānus līdz ar dažiem ,,Bārenītes-Olainītes" mīļotājiem pēc paša ieceres, izbūvējot altāra telpu ar altāri un kanceli akmenī. Bij pašam jāizdara visi izmērījumi un plāni. Bij daudzreiz jābrauc uz Tallinu, jāpasūta ,,Eesti Dolomiit" vajadzīgās dolomita plāksnes, no Allažiem šūnakmeni altārim un kancelei. Arī strādnieki nāca no Igaunijas. Tikai Krusta un Vīnstīgas zīmējumu, iegrebtu dolomita plāksnes sienai aiz altāra, zīmēja māksliniece. Viss kopskats bij nopietns un atgādināja senbaznīcu. Bet, kad 1968. g. pēc pabeigtiem darbiem aizgāju sveicināt nule ievēlēto jauno Virsganu P. Kleperi, dabūju bargu bārienu par baznīcas saglabāšanu, kura nevienam nav vajadzīga. Asi, nikni vārdi. Klusēju. Viņš taču tikpat labi zināja, ka no mums prasīta uzticība, nevis izpostīšana. Pamirusē, nosargātā Olaine pēdējos gados pamostas kā dzīvs pumpurs. 1989. gadā tā Semināram devusi divus jaunekļus - studentus.
1979. gadā pēc mācītāja Romāna Vanaga nāves Rīgas Mežaparka draudze Gustava Ādolfa baznīcā aicināja mani par savu mācītāju. Nelielā draudze savā mazajā baznīcā bija rosīga un dzīva, viņas darbinieki ar lielu atbildību un rosmi savos pienākumos, īpaši te pieminama cienījamā Marta Bukava kundze, draudzes priekšniece un ērģelnieks, revīzijas komisijas priekšsēdētājs Antons Zujs. 1980-to gadu sākumu iezīmēja rosme,  kustība - jaunatnes pamošanās. Uz dievnamu sāka plūst jaunieši. Daudzi no tiem, pat kādi neofiti to starpā, meklēja savu garīgo ieguvumu dot tālāk. Mežaparka draudze deva un vēl vienmēr turpina dot Teoloģijas Semināram studentus. Šo dažu pēdējo gadu laikā to bijis pāri 30, kuri gājuši cauri Mežaparka draudzei. Nodibinoties Teoloģijas Semināram, bet arī vēl pirms tam, tiku uzaicināts lasīt lekcijas Baznīcas vispārējā un Latvijas baznīcas vēsturē. Kad 1988. gadā draudzes sāka pārņemt savus atņemtos dievnamus, kuru starpā, diemžēl, vairums bija atdotie - jau esošajam darbam Katlakalna, Olaines un Mežaparka draudzēs un Teoloģijas Seminārā, nāca klāt vēl arī galīgi izpostītās Krimuldas un par darbnīcu pārvērstās Biķeru baznīcas atkal provizoriska iekārtošana dievkalpojumu noturēšanai un draudžu darba atjaunošana. Bij jāsastopas ar problēmām un uzdevumiem, kas nemaz nebij iepriekš apjausti. Pēc 1989. gada Sinodes vēl nāca klāt arī darbs Konsistorijā. 1989. gadā atkal atjaunojās iespēja braukt uz ārzemēm, no kā rūpīgi un konsekventi tiku atturēts 50 gadus. 1989. gada novembrī uz Zviedrijas Baznīcas archibīskapa ielūguma biju Zviedrijā. Radās iespēja atkal tuvāk iepazīt šo ierosmēm pilno zemi un tās Baznīcu un pēc pusgadsimta vēl sastapt jaunības dienās pazītos draugus.

Brauciens uz Rietumvāciju 1990. gada februārī uz Dzimtenes un trimdas Baznīcu kopsanāksmi deva iespēju vēl sastapt kādus agrākos studiju biedrus un amata brāļus no "Lielās izkaisīšanas".

Ieeju devītajā gadu desmitā. Nekad nevarēju iedomāties, ka jau mūža nogalē pēc reiz piedzīvotā tik lielā dzīves uzdevuma - līdzdaļas ārmisijas darbā - Dievs vēlreiz liks piedzīvot kaut ko tikpat lielu - līdzdaļu jaunas teologu paaudzes tapšanā, kas ievada mūsu Baznīcas atdzīvošanos un pacelšanos no iznīcībai tuvā līmeņa.

Atskatā lūkojoties uz aiztecējušajiem mūža gadiem - teicu sevi laimīgu: "Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani" (Rom. 15,17-18a). Bikts apziņā par savu necienību un aizgrābtībā par Jēzu Kristus žēlastību ar mani, esmu gribējis vienmēr lūkoties viņa mīļajā vaigā un Viņa svētajā Krustā. Esmu mazs pret visu Viņa žēlastību."

Rīgā, Jubilate, 1990.