Stāsts par Roberta Feldmaņa  CREDO

     Tas bija sen, pirms 37 gadiem. Tad arī iezīmējās pirmsākumi grāmatai, ko mēs šodien saņemam. Un tas bija šeit, mazajā Mežaparka baznīciņā.

  Mēģināsim iedomāties to laiku – 1975.gadu. Jaunajiem tas būs stipri grūtāk, jo viņi tajā laikā bija bērni, vai arī  vēl nemaz nebija piedzimuši. Vecākā paaudze šo laiku atcerēsies skaidri. Tas bija padomju varas stiprais, valdošais periods. Drūms, pelēks, draudošs Baznīcai un kristiešiem. Nekas, it nekas neliecina, ka būtu iespējamas kādas pārmaiņas. Cilvēki jūtas nomākti, noguruši, kā iebaidīti no tā visa, kas redzams apkārt.

  Vienā vietā tomēr ir saskatāma mirdzoša gaismiņa – tā ir mazā Mežaparka baznīca, kur mūs uzrunā mācītāja Roberta Feldmaņa mierīgā, iedrošinošā balss, kā dziesmā  „Tu mazais pulciņ, nebīsties”. Mēs nācām šeit pēc tā miera pilnā spēka, ko dot var vienīgi Pestītājs, lai varētu izturēt nākošo nedēļu pasaules ceļos.

     Un tā, 1975.gada pašā sākumā mācītājs dara zināmu draudzei, ka viņš ir nolēmis viņai skaidrot un darīt saprotamāku Apustuļu ticības apliecību un darīt to īpašā sprediķu ritējumā (ciklā) kas notiktu katru trešdienu vakara dievkalpojumā. Mācītājs Feldmanis, acīm redzot, tā bija izlēmis, zinot, ka prast šo apliecību no galvas ir vēl daudz par maz.

Neviens jau īsti nezināja, kā tas būs. Tā bija pirmā reize, kad mācītājs uzsāka kaut ko tādu. Un jau no pirmā sprediķa kļūst skaidrs, ka to nevarēs tikai klausīties, ka ir „jāasina zīmuļi” un jāraksta, pie tam maksimāli koncentrējoties, jo neviens mācītāja Feldmaņa vārds nedrīkst iet zudumā. Un tā trešdienu pēc trešdienas rit sprediķi kā lekcijas un arī mani un Elgas Vanagas pieraksti. Jāsaka jau tomēr ir ,ka, ja šo pierakstu nebūtu, nebūtu šodien arī grāmatas.  Cilvēka atmiņa ir īsa. Šodien es jums zinātu pateikt vienīgi to, ka kādreiz mācītājs Feldmanis deva ļoti nopietnu Apustuļu ticības skaidrojumu, kas bija ļoti labs un saturā dziļš. Bet vairāk arī neko.

     Šis tātad ir kopējs darbs, kas izveidojās no maniem un mācītāja Feldmaņa draudžu ērģelnieces Elgas Vanagas pierakstiem. Liekot tos kopā tapa viens darbs, to pārrakstot uz rakstāmmašīnas (E.V.), tas ieguva tādu noformējumu, ko šodien , un arī toreiz, sauca par „samizdatu”.  Par kādu grāmatu, kādā šis darbs kādreiz varētu tikt izdots, mēs toreiz vispār nesapņojām, par tā kaut ko vispār nerunājām. Rakstījām sev saviem draugiem, kādiem, kas nopietni interesētos. Rakstot mēs kļuvām par Dieva darba rīkiem, izpildot Viņa gribu. Tūlīt jāsaka, ka, ja nerakstītu mēs, varbūt to izdarītu kāds cits, varbūt… Bet paldies Dievam, ka Viņš to uzticēja mums.

     Elga Vanaga diemžēl nepiedzīvo šo dienu, tāpēc es īpaši gribu pateikt, ka viņas ieguldījums grāmatas tapšanā ir liels. Viņas kalpošanu baznīcai, man šķiet vislabāk raksturo vārdi no Rakstiem: „ Kalpojiet tam Kungam ar prieku!”  Un viņa arī tā darīja, ar prieku rakstīja, pārrakstīja, laboja un vēlreiz pārrakstīja. Elga bija un būtu arī šodien ļoti priecīga, redzot, ar kādu enerģiju jaunie prof. R.Feldmaņa draudžu mācītāji un arī citi kristīgie draugi vāc kopā mācītāja darbus, pašus vecākos un mazākos neaizmirstot, lai neietu zudumā neviens viņa vārds, kas šodien vēl ir atrodams.

Tas ir ļoti svarīgi arī tādēļ, ka otra profesora Feldmaņa jau nebūs. Ir un ļoti cerams arī būs labi un pat ļoti gudri un labi mācītāji, bet viņi būs citas personības. Profesors Feldmanis ir neatkārtojams.

     Elga Vanaga  visu mūžu bija uzticīga darbam baznīcā. Un arī draudzībā, bet ne ar daudziem. Par to liecina draudzība ar mācītāju Feldmani, ar kuru viņu vienoja arī kopīgs kalpošanas darbs gandrīz mūža garumā. Šī draudzība bija ļoti uzticama un arī ļoti īpaša.

     Nobeigt savas atmiņas gribētu ar Elgas mīlētiem un bieži, vismaz draugu lokā citētiem vārdiem, cik gan tas ir labi, ka „ draugi uzticami Viņa draudzībā mums atrodami”.

     To izjust un piedzīvot es novēlu mums visiem – dzīvot un palikt draudzībā ar Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Maija Anda Meldrāja

Prof. Roberta Feldmaņa fonda locekle

Mežaparkā, 2012.g. 26.maijā.