In memoriam // Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas gadagrāmata 2003. gadam – 373.-374.lpp.

„Cik mīlīgas ir Tavas māju vietos, ak, Kungs Cebaot! Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.”

(Ps.84,2-3)

Mācītājs profesors

Roberts Emīls Feldmanis

Dzimis 1910. gada 4. augustā Viļņā, Lietuvā.

Miris 2002. gada 28. maijā Rīgā, Latvijā.

Apbedīts 2002. gada 4. jūnijā pie Katlakalna baznīcas.

Dieva priekšā pēc gara un bagāta mūža stājies Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas virsmācītājs Roberts Feldmanis.

Liecības par viņa dzīvi var atrast vairākos vēstures avotos. Par profesora R. Feldmaņa dzīvi un darbību ir rakstījis nu jau mūžībā aizgājušais profesors Edgars Ķiploks grāmatās „Nāc man līdzi” un „Taisnības dēļ vajātie”. Profesora R. Feldmaņa biogrāfija iekļauta Kembridžas starptautiskā Biogrāfijas Centra 2001. gada izdevumā „21. gadsimta 2000 ievērojamākie zinātnieki”, kā arī „21. gadsimta 2000 ievērojamākie intelektuāļi”.

Profesors R. Feldmanis dzimis 1910. gada 4. augustā Viļņā. 1. pasaules kara gadus pavadījis Maskavas tuvumā. Tikai 1921. gadā ģimenei izdodas atgriezties Latvijā. Mācījies Jelgavas 4. pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies Jelgavas Skolotāju institūtā, zinot, ka skolotāja darbu nestrādās, bet uzsāks teoloģijas studijas universitātē. Bijis Jelgavas Nikolaja draudzes jaunatnes grupas vadītājs un šīs draudzes mācītāja adjunkts. Ordināciju 1935. gada 22. septembrī Alūksnes baznīcā Jaunās Derības 350 gadu atceres dievkalpojumā veica arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Pēc ordinācijas R. Feldmanis tika nozīmēts par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru pie Kristus draudzes. Darbojās LELB Virsvaldes Ārmisijas nozarē, kur viņš iedibināja sakarus ar citām misijas organizācijām visā pasaulē.

Sākoties 2. pasaules kara jūklim, sakari ar ārpasauli pārtrūka. Mācītājs bija Rīgas Sv. Jāņa draudzes vikārs, pēc tam — mācītājs Rīgas Jēzus draudzē. Karš Baznīcas dzīvē ienesa lielas pārmaiņas. Jaunā vara darīja visu, lai mēģinātu arī mācītājus piespiest sadarboties ar drošības iestādēm. Taču R. Feldmanis palika nelokāms, un 1950. gada 29. aprīlī viņu apcietināja. Apmērām mēnesi viņš atradās čekas pagrabos Stabu ielā, tad tika pārvests uz Centrālcietumu, un R. Feldmanim tika paziņots: „Tāpēc, ka tu esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina.” Par pretpadomju darbību viņam bez jebkādas tiesas tika piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnē Arhangeļskas apgabalā. Pēc Staļina nāves piespriestais desmit gadu sods tika saīsināts, un 1954. gada novembrī R. Feldmani atbrīvoja, atļaujot atgriezties Latvijā. Nonākot Rīgā, nedz māju, nedz tuvinieku vairs nebija. Viņu pieņēma prāvests Kauliņš un arhibīskaps Gustavs Tūrs. R. Feldmanis tika aicināts no jauna stāties Baznīcas kalpošanas darbā.

1955. gadā R. Feldmanis tika apstiprināts par Katlakalna draudzes mācītāju, kā tās filiāle izveidojās Olaines draudze, tur mācītājs atjaunoja baznīcu. 1979. gadā, pēc mācītāja Romāna Vanaga nāves, Rīgas Mežaparka draudze Gustava Ādolfa baznīcā aicināja R. Feldmani par savu mācītāju. Nelielā draudze bija ļoti dzīva un aktīva, 20. gs. astoņdesmitajos gados tajā iezīmējās aktīva jauniešu kustība. Mežaparka draudze devusi daudzus studentus atjaunotajam Teoloģijas semināram, kura radīšanā liels nopelns bija arī mācītājam R. Feldmanim. Pēc 1989. gada Sinodes mācītāja amata pienākumiem nāca klāt arī darbs LELB Konsistorijā. Tajā pašā gadā beidzot pavērās arī ceļš uz ārzemēm, kur varēja sastapt pirms pusgadsimta iepazītus draugus, bijušos studiju biedrus un amata brāļus.

Par savu mūža aicinājumu R. Feldmanis uzskatīja misionāra darbu. Mācītājs R. Feldmanis līdz pat mūža galam palika uzticīgs Rīgas Mežaparka draudzei. Viņš bija mācītājs, garīgais vadītājs, arī biktstēvs daudziem šobrīd sabiedrībā pazīstamiem teologiem.

Mūžīgu mieru, Dievs, dod...