Kalme G. Atcere: 4.augusts – mācītāja Dr. Roberta Feldmaņa piemiņas diena. Mantojums. // Svētdienas rīts. – 2004. – 4. septembris. – Nr.33 (1575). – 6.lpp.

4.augusts – mācītāja Dr. Roberta Feldmaņa piemiņas diena

MANTOJUMS

Es ļoti pateicos mūsu abiem viesiem, brāļiem no Amerikas un Somijas, par vārdiem, kas tik precīzi parādīja un raksturoja profesoru Feldmani. Šķiet, pie visa tā ir grūti kaut ko piebilst.

Pie diviem profesora Feldmaņa teoloģiskajiem principiem, kurus jau minēja Dr. Talonens, šķiet, varētu atzīmēt vēl trešo: profesors vienmēr uzsvēra ticīgā cilvēka tiešo konfrontāciju ar savu Pestītāju Kungu Kristu.

Ceturtais princips varētu būt Kristus un vienīgi Kristus. Katrs pluss pie Viņa ir, patiesībā sakot, mīnuss no Viņa, katrs mākslīgs papildinājums ir tikai izkropļojums. Šķiet, ka mēs katrs varētu vēl daudz un daudz šādu profesora principu vai atziņu uzskaitīt, un noteikti to arī vajadzētu darīt.

Viņš jau, dzīvs esot, bija mūsu Baznīcas leģenda. Kādreiz mēs mīļi savā starpā jokojām: ja nu vajadzētu kādu kanonizēt par svēto, tad viņš, protams, būtu pirmais. Grāmatā „Latvijas luterāņu dievnami šodien” varam redzēt Olaines baznīcu. Fotogrāfam ir izdevies iemūžināt to reto brīdi, kad profesors ir nometies ceļos pie altāra. Vēl unikālāks ir paskaidrojums zem attēla: „Latvijas luteriskās baznīcas patriarhs Roberts Feldmanis.” Mēdz sacīt, ka ar bērna muti runā patiesība, un šajā gadījumā tiešām tā arī ir, jo viņa iespaids bija liels, nenovērtējams. Caur viņa dēliem un caur viņa meitām šis iespaids sniedzas tālāk. Mīļi savā starpā jokojot, visas tās draudzes, kurās kalpoja viņa dēli, mēs saucām par „Mežaparka bīskapiju”. Kāds tad ir viņa mantojums? Liels, kaut arī grūti fiksējams. Kas paliek pēc mācītāja, kad viņš ir aizgājis? Pirmais, kas nāk prātā, ir viņa sacītie un, vēl vairāk, pierakstītie sprediķi. Kasetēs un videofilmās ierakstītie profesora Feldmaņa sprediķi ir jāatšifrē un jāizdod! Otrais, pie kā arī jau tiek strādāts, ir viņa Latvijas Baznīcas vēstures kurss. Bet es domāju, ka trešais lielākais mantojums, kuru mēs tikai sākam apgūt, esam mēs paši — viņa dēli, viņa meitas un viņa garīgie mazbērni. Ir no svara, ka apzināmies, ar ko tieši viņš ir iespaidojis katru no mums, kas ir viņa neatņemamais nopelns un ieguldījums mūsu dzīvē.

Protams, varētu jautāt, kādēļ šodien tik daudz sakām un atkārtojam: „Roberts Feldmanis, Roberts Feldmanis,” — bet ne vārda par Kungu Kristu, kuram viņš kalpoja. Es uzdrīkstēšos apgalvot, ka mācītāja profesora Roberta Feldmaņa kalpošana bija Kunga Kristus kalpošana caur viņu. Ne mazāk.

P.S. Izmantojot iespēju, vēršos pie visiem tiem, kuru rīcībā ir vēl kādi profesora Roberta Feldmaņa sprediķu un atmiņu pieraksti, fotogrāfijas u.tml. un lūdzu to visu (vai kopijas) nodot Lutera Akadēmijas bibliotēkā, lai izmantotu piemiņas grāmatas izveidei.