Cepure Uldis. Vēstule Ceļa Biedram. // Ceļa Biedrs (LELBA mēnešraksts kristīgai dzīvei). – 2003. – decembris. – Nr.10 (476). – 159. lpp.

VĒSTULE

CEĻA BIEDRAM sakarā ar rakstu 2003. gada novembra numurā: „Sarunas ar profesoru Robertu Feldmani.”

Minētais māc. Anitas Gaides raksts man liek vaicāt: „kādu labumu šis raksts ir devis?”

Nenoliedzami, ka profesors mācītājs Roberts Feldmanis Latvijas Baznīcai ir daudz ko devis un daudzi viņu paturēs mīļā piemiņā, kā jau tas ir vairākkārt izteikts viņa nāves dienā 2002. gada 28. maijā. Lasot minēto rakstu, dažviet lasītājs tiek maldināts, piemēram: „Kara beigās tikai tautas ceturtā daļa palika Latvijā”!!

Citā vietā ļoti neskaidri izteikts, kas tad notika: „Archibīskaps G. Tūrs cīnījās par Valsts svētkiem....” Taču jau ne par 18. novembri? „Paši latvieši slēdza baznīcas. Rīgas Doms tika nodots krieviem.” — To draudzei atņēma un pārvērta koncertzālē.

Bet tad nākam arī pie ļoti nopietna temata, proti: liela skaita luterāņu mācītāju bēgšanas. Lielākā daļa to, kas atstāja Latviju 1944. un 1945. gadā ir jau miruši, ieskaitot mācītāju docentu Edgaru Ķiploku, par kuru teikts, ka viņš izdarījis kļūdu nepaliekot zem Padomju Savienības otreizējās okupācijas. Vai tas nav šinī gadījumā tikai veca vīra sapņojums, ka „māc. Ķiploks būtu varējis kalpot vēl nozīmīgāk, ja viņš būtu palicis dzimtenē.”?

Turpat jau bija minēts profesors Edgars Rumba, ko komunisti Sibīrijā nomocīja; var arī minēt E. Ķiploka kollēgu profesoru Ludvigu Adamoviču, kuru izsūtījumā nobendēja un ar to izbeidza viņa svētīgo darbu. Kā tad nu tāds patriots kā Edgars Ķiploks varētu izpelnīties boļševiku labvēlību un turpināt kalpošanu kristīgai baznīcai Latvijā?

Lai gan ar izcēlumu ir lietots vārds „aizbēga”, pēc manas labākās pārliecības tas ir nevietā. Bēga, jā! Daudzi mācītāji un kādi 200,000 latvieši, citi piespiesti, citi brīvprātīgi atstāja Latviju pēdējā kara gadā. Bieži tā bija burtiska došanās ūdeņos un ugunīs, (liels skaits bija jūrā noslīkuši un karojot krituši un no bumbām nogalināti), bet mēs bēgām, jo kāds lielāks ļaunums iebruka Latvijā. Lai gan tajā laikā vēl biju bērns, es labi atceros divas pārliecības, ko izteica pieaugušie un kuras kļuva arī par manām. Pirmā bija, ka nevar palikt zem „krieviem” (domāts Padomju Savienības armijas un civīlās varas), kas nāca slepkavodami un izvarodami meitenes un sievietes un kam uz pēdām nāca čekisti, kuru sadiskās mežonības bija atklātās 1941. gada vasarā. Un otrā taču bija pārliecība, ka mēs uz Vāciju dodamies kā bēgļi un tur uzturēsimies tikai līdz kara beigām, un tās bija tuvu, „jau pavasarī mēs būsim atpakaļ mājas”. (Mēs pirms izbraukšanas norakām kartupeļus salmu bedrē; un es savas rotaļlietas noslēpu patvertnes tumšākā kaktiņā, kur, atgriezies, tās būtu atradis).

Pavisam mīklains un ļoti viegli pārprotams ir pēdējais paragrāfs: „Tad vecais garīdznieks atkal nopūtās un teica: mēs atdevām baznīcas. Mācītāji paši tās atdeva, tās atstādami. Viņi lika savu cerību tikai uz tālām brīvām zemēm. Tiem acis vērsās uz Ameriku, Zviedriju. Un mēs nekā nedzirdējām no viņiem.” Kam izteikti šie, tik vispārinātie, pārmetumi?

Kaut cik veselais saprāts teica, ka Rietumu Sabiedrotie, kas tik ļoti augstu cildināja demokrātiju un tautu pašnoteikšanos, tūliņ pēc kara gādās par to, lai Baltijas valstis atbrīvotos no okupācijas un tad visi bēgļi dotos uz savām mājām un luterāņu mācītāji atsāktu kalpošanu savās draudzēs.

Prāvests Uldis Cepure