Ģēģere Valda. Krustpunkti: Kā aicināts un iecelts Dieva vārda kalps?. // Skola un ģimene. – 1990. – oktobris. – Nr.10 (322). – 37. - 38.lpp. 

KĀ AICINĀTS UN IECELTS DIEVA VĀRDA KALPS?

Šī žurnāla uzdevums nav nodarboties ar jautājumu — būt vai nebūt sievietei mācītājai? Katram lasītājam var būt sava attieksme pret šo problēmu. Un būtu labi, ja tā nepaliktu tikai ‘patīk’ vai ‘nepatīk’ līmenī, jo šolaik Bībeli lasa un baznīcu apmeklē daudzi.

Ir ļaudis, kuriem nesvarīgs šķiet jautājums — vai sieviete var būt mācītāja. Ir tādi, kam gauži patīk, ja sludina sieviete. Bet ir arī cilvēki, kas tādu sievietes nodarbošanos un paša atrašanos šādos kalpojumos uzskata par grēku. Beidzamajā Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas sinodē vairākums nobalsoja par sieviešu ordināciju.

Ņemot vērā „Skolas un Ģimenes” specifiku un teoloģiskus pierādījumus atstājot speciālajai presei, uzklausīsim evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājus. Jo vairāk tāpēc, ka būtībā šis taču ir arī jautājums par sievieti un vīrieti šajā pasaulē, par kopīgo un atšķirīgo viņu būtībā.

Īpašs paldies profesoram Feldmanim, kuru netraucēja pretīstāvošo skaitliskais pārākums.

Mums jāspēj būt ne tikai savas dzīves advokātiem, bet arī prokuroriem, jo Tiesneša priekšā ikviens varam būt arī apsūdzētais.

* * *

ROBERTS AKMENTIŅŠ, mācītājs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns:

— Esmu liberāls cilvēks. Es skatos pēc lietas būtības un ģenētiski eju atpakaļ līdz pašiem visu lietu sākumiem, līdz esamības sākumam. Bībelē ir skaisti teikts: „Vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1.Moz.1:27). Tātad tas, ka ir divi — vīrs un sieva — ir dzīves kārtība. Tā ir Dieva griba. Tā ir likumība. Vīrieša un sievietes uzdevums ir viens — virzīt dzīvi. Viņi ir divi. Un blakus nolikti. Kvalitatīvi līdzvērtīgi. Radītājs ir teicis: „Piepildiet zemi” (1.Moz.1:28). Viņš gribēja, lai arī Viņa radītais cilvēks kļūtu par radītāju.

Pašlaik Teoloģijas fakultātē mācās astoņpadsmit meitenes. Visas nekļūs mācītājas, bet izglītības ceļā nedrīkst stāties. Kāpēc liegt ordināciju? Ne visi vīrieši ir labi mācītāji, godīgi un ieinteresēti. Esmu par sieviešu ordināciju aiz cieņas pret Dieva radīšanas brīnumu.

* * *

SARMĪTE FISERE, mācītāja:

— Man nav šaubu par to, ka eju pareizu ceļu. Esmu sapratusi, ka evaņģēlijs ir tas, kas var pārvērst mūsu visu dzīvi. Un, to izdzīvodama sevī, es nevarēju apmierināties ar personisku svētlaimi. Jutu vēlēšanos šīs patiesības sludināt arī citiem. „Es nekaunos Kristus evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Rom.1:16). Lai gan jāsaka — pēc mācītāja amattērpa neesmu tiekusies.

Es zinu, ka sieviešu mācītāju pretinieki galvenos pārmetumus atrod Pāvila vēstulēs. Pret Svētajiem Rakstiem jāizjūt dziļa godbijība, bet jāsaprot, ka apustulis Pāvils rakstīja savam laikam, tā laika jūdu tautas sievietei. Lai sludinātu Dieva vēsti, dievišķos likumus, mums nav jābūt burta kalpiem, bet gan — gara kalpiem. Un, ja ir mācītāju trūkums, ja Dievs ir uz mani runājis, tad man ir jāiet un jāsludina manai tautai Kristus vēsts.

Evaņģēlijā ir arī vietas, kā, piemēram, Lieldienu vēsts, kad Kristus pēc augšāmcelšanās parādās tieši sievietēm. „Un atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. (. .) Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja” (Lk.24:9,11).

Uz iebildumiem, ka sievietei neklājas pamācīt vīrieti, varu teikt, ka es nepretendēju pamācīt. Jūtos pateicīga Dievam, ka esmu sieviete. Līdz ar to man vieglāk saprast draudzes sievietes, jo šajos laikos viņas ir ģimenes centrs. Bet es neesmu naidīgās attiecībās arī ar draudzes vīriešiem, ja viņi ir ar mieru klausīties. Problēmu nav, ja vieno lūgšanu un Kristus gars. Jēzū mēs esam viens. Un es esmu izjutusi, ka daudziem cilvēkiem esmu vajadzīga tieši es.

Mācītājas darbs prasa milzīgi daudz laika. Varbūt šāds amats būtu piemērotāks neprecētai vai tādai sievietei, kurai nav bērnu. Bet tas tikai tā liekas. Ja man nebūtu bērnu, vai es spētu izprast tās sievietes, kuram viņi ir? Es cenšos, lai mani dēli saprastu, kas es esmu un ko daru. Un, ja manā personiskajā dzīvē viss nav tā, ka vajadzētu, tad vēlos, lai citas meitenes neatkārtotu manas kļūdas.

* * *

ILZE GRENDZE, teoloģijas studente (ASV):

— Mana argumentācija par sievieti mācītāju ir tāda, ka visi Bībeles rakstītāji bija tikai cilvēki. Un viņi rakstīja, izejot no sava laika pasaules uzskata — tas bija viņu dzīves rāmis. Bet šis rāmis ir mainījies. Mēs varam teikt, ka Dievs ir visu radījis, bet mums nav jāpieņem tā laika cilvēku pasaules uzskats.

Par Pāvila vēstulēm jāsaka, ka minētajā draudzē sievietes laikam daudz runājušas, citādi viņš nebūtu ieteicis palikt tām klusu. Ja sieviete tajā sabiedrībā daudz runāja, tas nozīmē, ka vīrs nav bijis īpaši gudrs. Un iznāk, ka vīrieši bija apvainoti par to, ka sieviete runā. Starp cilvēkiem bija haoss, un Pāvils bija miernesis, viņš mēģināja glābt sadraudzību. Viņš nerunāja pret sievietēm vispār.

Bībele min vairākas sievietes pravietes. Piemēram, Mirjama, Debora. Tātad sievietes tomēr reizēm ieņēma vadošu lomu sabiedrībā. Arī Jēzus nebija pret sievietēm mācītājām. Toties Bībeli ir rakstījuši tikai vīrieši.

Es nepiekrītu idejai, ka sievietei nevajadzētu būt mācītājai. Kas vīrieti atšķir no sievietes? Vai fiziskās atšķirības ir svarīgākās? Vai viņš ir gudrāks? Reti esmu atradusi vīrieti, kurš būtu gudrāks par mani. Es nesaku to aiz iedomības. Esmu tikpat izglītota, cik liela daļa vīriešu. Beidzot sievietes sāk ieņemt vadošu lomu sabiedrībā. Un ir vajadzīgas stipras sievietes, kas saka: „Es neatkāpšos, es strādāšu un cīnīšos par to, kas man ir vajadzīgs.” Vai tiešām vīrietis domā, ka viņš kaut kādā veidā ir tuvāks Dievam? Ja viņš tā domā, tad tik tiešām nesaprot Bībeli. Piemēram, kad Pāvils rakstīja, ka vīrietis ir sievietes galva, viņš rādīja to, kāda ir sabiedrība. Ar šādiem piemēriem Pāvils runāja par Dievu. Bet mēs tikpat labi varam ņemt par piemēru mūsu sabiedrību un tad runāt par Dievu.

Daudzreiz sieviete ar draudzi var labāk runāt tieši tāpēc, ka viņa ir sieviete: baznīcā lielākoties nāk sievietes. Sieviete, kas gaida bērnu un stāv altārī, ir labs piemērs tam, ka visi cilvēki var kalpot, ka Dievs ir radījis dzīvību un mēs visi esam viena ģimene.

Ja draudze nepieņem sievieti mācītāju, tā ir cita lieta. Cilvēki grib mācītāju kā autoritāti. Ja mācītājs draudzē netiek cienīts, tad cilvēki neko nedzirdēs un arī baznīcā vairs nenāks.

Ārzemēs luterāņiem diakonijas darbs nav īpaši populārs. Tieši šī darba piemērotību sievietēm bieži vien izceļ tie mācītāji, kuri nevēlas sieviešu ordināciju. Bet es negribu, lai diakonija atvietotu sieviešu ordināciju.

Varbūt daudziem ir neierasti redzēt baznīcā sievieti mācītāju. Bet Dievs mani ir radījis, Dievs mani ir veidojis, un Dievs acīmredzot grib, lai es esmu mācītāja.

* * *

ROBERTS FELDMANIS, mācītājs:

— Nevaru saprast, kā jautājums par sieviešu ordināciju priestera vai garīdznieka kārtā varēja pacelties pēc deviņpadsmit gadu simteņiem, turklāt vienlaicīgi visā pasaulē! Agrāk tas kristīgajā Baznīcā nemaz neeksistēja. Šis pēkšņums liek domāt, ka ir kāda režija, kas šo jautājumu notikusi uz skatuves. Es teikšu pat tā — ir kaut kas iesēts. Te der līdzība, kur Pestītājs saka par sēklu tīrumā. Sējējs ir sējis labu sēklu. Bet pa nakti ienaidnieks ir iesējis nezāli. Kad labība sāk dīgt, parādās arī nezāle. Nu labi, lai aug līdz pļaujas laikam! Tad nezāli sadedzinās, bet kviešus savāks.

Galvenais, kāpēc jāstājas pretī sieviešu ordinācijas jautājumam, ir Svēto Rakstu autoritāte. Svētajos Rakstos skaidriem vārdiem ir pateikts, ka sieviete draudzē klusē. Tas ir apustuļa vārds, kas sakopo visas domas. Tagad valda īpatns liberālisms šinī jautājumā. Svētos Rakstus grib uzskatīt tikai par literāru sacerējumu, kur var kaut ko pielikt, kaut ko atņemt, kaut ko pārveidot. Tātad — Svēto Rakstu autoritāte vairs nav absolūta? Kas patīk, to pieņemam, kas nepatīk, to atmetam.

Sieviešu ordinācijas piekritēji uzsver sievietes kvalitātes. Par tām, manuprāt, nav jāstrīdas un tās nav jāpierāda. Neviens, kuram ir vesels saprāts, neteiks, ka sieviete ir mazvērtīgāka par vīrieti. Te mēs stāvam Dieva radīšanas kārtības priekšā. Jau no pirmā mirkļa viņi ir radīti atbilstoši viens otram. Tomēr ar atšķirīgiem uzdevumiem, kvalitātēm. Var runāt par to, ka sieviete spēj to pašu, ko vīrietis. Var. Bet vai tas piederas? Ieņemot amatu, kas nav domāts sievietei, viņa noliek savu sievietību. Bet tai pašā laikā sieviete grib, lai viņai parāda lielāku saudzību, uzmanību. Kāpēc Eiropa ir bruņnieciskums, godbijība pret sievieti? Tāpēc, ka viņai veicams tāds uzdevums, ko nevar neviens vīrietis. Viņa ir arī tā, kura klāj galdu, gaida mājās to, kas cīnās ārpusē. Šis ir liels uzdevums. Un sievietei tas ir jāizprot un jāpieņem.

Ja sieviete ir atteikusies no mātes, sievas uzdevumiem, tad viņa savu mīlestību, savas dabas labāko daļu var veltīt tiem, kam sāp, kas vārgst, kas ir žēlojami… Un sieviete kļūst māte un māsa bēdu un grūtumu piemeklētajiem. Arī šādā veidā var tikt piepildīta sievietība. Bet līdz šādam diakonijas darbam jāizaug.

Vēl nesen valdošā ideoloģija nolika sievieti, burtiski, vīrieša vietā. Ja sieviete nestrādā tāpat kā vīrietis, nav iespējams uzturēt ģimeni. Un sieviete ir galīgi novārdzināta. Bet viņas nogurums drīkstētu būt tikai bērnu auklēšanā un dzīvības sargāšanā.

Jā, sievietes ir kalpojušas Jēzum. Bet Svētā Vakarēdiena iestādīšanā, Kristus Augstajā Sakramentā Viņš ir tikai ar saviem mācekļiem. Arī Debesbraukšanas dienā beidzamā pavēle tiek dota tikai mācekļiem: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” (Mk.16:15). Te nav klāt sievietes. Viņas var būt mācītas teoloģes un pārliecinošas pasludinātājas, bet ne iesvētītas priesteriskā kārtā. Ja kaut kur pasaulē tiek ordinētas sievietes, tad tas nenozīmē, ka arī mūsu Baznīcai būtu tam jāseko. Tā ir līdzināšanās uz zemāko.

Man nav iebildumu, kas sievietes mācās Teoloģijas fakultātē. Tas ir pat vēlami. Sievietēm paveras plašs darbalauks — visi dvēseļu kopšanas darbi. Un viņu stāvoklis šajos darbos nebūt nav pazemojošs.

Es brīnos un man ir neizskaidrojami, ka mācītāji, teologi ir spējīgi iet pāri Svētajiem Rakstiem, tā sakot, neņemt tos vērā un atrast visādus aizbildinājumus: „To sacījis tikai Pāvils”, „Tad bija citi laiki”, „Kādreiz sieviete nebija līdzvērtīga vīrietim”. Paga, paga — tie ir Svētie Raksti, bet ne vakar iznākusi avīze, ko šodien varam vairs nelasīt!

Viedokļus uzklausīja VALDA GĒGERE