Dieva ceļš – ceļš ar Dievu

Pēc dievkalpojuma mazs puišelis paraustīja mācītāju aiz piedurknes un vaicāja: „Mācītāj, kāpēc tu vairs nenāksi uz baznīcu?” To mazais cilvēciņš bija sapratis no draudzei teiktajiem atvadu vārdiem: „Es jau nākšu, tikai vairs te nestrādāšu.” — „Sapratu! Tev ir grūti, tev vajag palīgu!” Šo sarunu starp virsmācītāju profesoru Robertu Feldmani un mazo Mežaparka draudzes locekli noklausījos Pūpolsvētdienā, kad profesors atvadījās no savas draudzes pēc trīsdesmit nokalpotajiem gadiem. Tik ļoti gribētos cerēt, ka zēns dienās kļūs par uzticamu palīgu draudzes darbā un pārņems sirmā mācītāja devīzi: „Nekad neesmu pats sev īpaši darbu meklējis. Esmu gājis un kalpojis tur, kurp mani sūtīja un kurp mani aicināja.”

Tā uzsākās arī R. Feldmaņa kalpošana Mežaparka Gustava Ādolfa baznīcā. Pie viņa ieradās draudzes kasiere, lietvede un priekšniece. Viņas pastāstīja, ka mācītājs Romāns Vanags esot miris un draudze palikusi bez gana, tādēļ viņas lūdza R. Feldmani uzņemties draudzes garīgo vadību. R. Feldmanis, kurš tolaik kalpoja arī Olaines un Katlakalna draudzē, neatteicās. Kopš tā laika pagājuši trīsdesmit gadi. Tiem izvērtējumu dod sirmais Mežaparka draudzes gans. 

Esam no jauna iepazinuši savas draudzes locekļus. Pirms kara tā bija vācu draudze, un pēdējos gados daudzi cilvēki ienākuši mūsu dievnamā ar asarām acīs: „Tā ir mūsu baznīca. Te mēs esam kristīti, iesvētīti, laulāti...” Dievs ļāvis satikties divām cilvēku un laikmetu šķirtajām draudzes daļām — vācbaltiešiem un latviešiem.

Ilgus gadus mūsu luteriskās Baznīcas draudzes bija kļuvušas par „klausīšanās drau­dzēm” jeb, maigāk izsakoties, „Dieva Vārda draudzēm”. Tas nozīmēja, ka dievkalpojuma centrā bija „nolikts” sprediķis, bet dievgalds „atbīdīts” tālākā plānā. Gandrīz visās draudzēs pie dievgalda gāja pāris reižu gadā. Mēs kļuvām par Svētā Vakarēdiena draudzi, kur Sakraments tiek godināts un dalīts katrā dievkalpojumā, kā tas pienākas saskaņā ar pilnu evaņģēliskā dievkalpojuma kārtību.

Šis svētīgais pavērsiens mūsu dzīvē piesaistīja draudzei daudzus jauniešus, kuri citur nespēja rast piepildījumu savām garīgajām alkām. Reiz kāds delverīgs puisis tāpat vien pavēris baznīcas durvis, lai palūkotos, kas tur notiek, un redzējis, ka visa draudze stāv uz ceļiem Sakramenta priekšā. Sev par pārsteigumu, viņš starp baznīcēniem pamanījis kādu savu draugu, ar kuru kopā pastrādāta ne viena vien ēverģēlība, un nospriedis: „Ja jau viņš arī ir šeit, tad tas ir nopietni un varētu būt svarīgi arī man.” Tā man viens no mūsu draudzes locekļiem vēlāk stāstīja pats par sevi. Draudzes pārliecinošais piemērs pamudināja daudzus no mūsu puišiem uzsākt studijas teoloģijas seminārā. Pašlaik daudzi no viņiem ir mācītāju un pat prāvestu amatos.

Tādu profesors R. Feldmanis, ko draudze dēvē par tēvu, saskata to ceļu, ko viņu draudzei vēlējis Dievs. Šis ceļš arvien ejams tālāk. Daudz ir paveikts, bet daudz kas vēl jādara. „Nopietni darbi, vai tā būtu dievnama paplašināšana, remonts vai svētdienas skolas izveide, nekad nav jāsāk nedz ar naudas krāšanu, nedz materiālā atbalsta lūgšanu.

Visdrošāk sākt no nekā, ar tukšu sauju. Gan Dievs gādās, un viss nepieciešamais tiks paveikts. To rāda pieredze,” kā novēlējumu sekotājiem kalpošanā saka virsmācītājs profesors Roberts Feldmanis.