Vanags J., arhibīskaps. Lūdzamo dienu un pelnu dienu. // Svētdienas rīts. – 1995. – 12. marts. – Nr.7/8 (1198/1199). – 6.lpp.

LŪDZAMO DIENU UN PELNU DIENU.

Visā kristietības Rietumu zarā, pie kura arī mēs piederam, Ciešanu un gavēņa jeb Lieldienām sagatavošanās laiks sākas ar Pelnu dienu. Par to var pārliecināties, pašķirstot dažādu luterisko un ne tikai luterisko Baznīcu kalendārus un redzot, ka altārus violetajā Ciešanu laika krāsā paredzēts ietērpt tieši Pelnu dienā. Tam ir savs pamatojums Bībelē —Mozus, citi Dieva vīri un arī pats Kungs izšķirošiem notikumiem ir gatavojušies, gavējot četrdesmit dienas. Kristīgajai Baznīcai izšķirošais notikums bija Kristus augšāmcelšanās. Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, neskaitot svētdienas, jo svētdienas kā augšāmcelšanās piemiņas dienas neskaita gavēnim līdzi. Tā Pelnu diena ir ieguvusi noteiktu vietu liturģiskajā gadā kā Ciešanu laika sākums.

Lielās lūdzamās dienas izcelsmei ir cits raksturs. Lūdzamā diena ir īpaša svinama diena, ko Baznīca kopā ar valsti ir noteikusi pastiprinātai dievlūgšanai, svētcerei, grēknožēlai un atgriešanai, reizēm arī pateicībai. Jau Babilonijā un citur bija paradums lielu nelaimju gadījumos noteikt lūdzamās dienas dažādiem nožēlošanas rituāliem un lūgšanām, kas tieši ietekmētu dievību un pamudinātu viņu novērst nelaimi, kā tas redzams, piemēram, Jonas grāmatas 3. nodaļā. Līdzīgi ir rīkojušies arī Israēla tautas vadītāji. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, līdzīga rīcība sākās arī kristīgās valstīs, piemēram Teodosija Lielā un Kārļa Lielā laikā. Visvairāk lūdzamo dienu prakse ieviesās kara un posta laikos. Sākumā tādas lūdzamās dienas bija vienreizējas, ārkārtējas, bet tās mēdza pārvērsties par pastāvīgām, ik gadus svinamām. Viduslaikos katoļu zemēs parasti lūdzamās dienas nolika sakarā ar četriem lieliem gavēņiem. Bez šīm kārtējām lūdzamām dienām ārkārtējos gadījumos nolika vēl īpašas lūdzamās dienas. Evaņģēliskajās zemēs valdības jau kopš 16. gadsimta vajadzības gadījumos noteica lūdzamās dienas. Latvijā luteriskās Baznīcas lūdzamās dienas bija noliktas tiklab Kurzemes hercoga valstī, kā arī Vidzemē. Vismaz kādu laiku kopīga lūdzamā diena bija 15. janvāris par piemiņu 1582. gadā noslēgtajam mieram ar Krieviju. Vēlāk Kurzemē hercoga Jēkaba laikā svinēja vēl 18. februāri par piemiņu hercoga izglābšanai no nāves Liepājas Purvos (1648) un 27. jūniju par piemiņu hercoga atbrīvošanai pēc Olīvas miera līguma (1660). 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā svinēja četras lūdzamās dienas februāra, maija, augusta un novembra beigās, kuras bija grēknožēlas un gavēņa dienas. Pēc lielā mēra 1710. gadā noteica tikai divas lūdzamās dienas augusta un novembra pēdējā nedēļā. Vidzemē zviedru laikos ieveda lūdzamās dienas pēc zviedru parauga. Gustava Ādolfa patente 1526. gadā noteica trīs lūdzamās dienas, vēlāk to skaitu palielināja līdz četrām. Vispār zviedru laikos bija 2 — 4 lūdzamās dienas, ko mēdza nolikt noteiktos datumos, parasti piektdienās, un tauta tās iesauca par ķēniņa piektdienām. Strādāt šais dienās bija aizliegts. Kopš 1644. gada lūdzamajās dienās visai valstij noteica vienādus sprediķu tematus un ceremonijas. Jaunākajos laikos šādas dienas nozīmi saskata vajadzībā garīgās dzīves padziļināšanai sevi nopietni pārbaudīt un censties pārveidoties, atgriezties. Lielajā lūdzamajā dienā ir jāapdomā arī tautas un valsts kopīgā vaina. Kā redzams, atšķirībā no Pelnu dienas lūdzamās dienas, to skaitā t.s. Lielā lūdzamā diena, kuru pazīstam šodien, nav būtiski saistītas ar liturģiskā gada laiku un tās novietojums dažādos laikos un apstākļos ir mainījies. Pašreizējo Lielo lūdzamo dienu Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir mantojusi no Krievijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas, kur tā saskaņā ar Baznīcas likumiem 1832. gadā bija nolikta uz trešdienu pēc sestās svētdienas pirms Lieldienām.

Var pilnīgi piekrist profesoram R.Feldmanim, ka Pelnu diena un Lūdzamā diena savā raksturā ir atšķirīgas. Taču ir sāpīgi lasīt lielā mērā patieso konstatējumu, ka mūsu baznīcā Pelnu dienu vairs nesvin un ka pat Latvijas brīvvalsts laikā kristīgi cilvēki Ciešanu laiku ievadījuši, māžojoties ar pelnu maisiņiem. Pelni šai dienā atgādina kaut ko ļoti nopietnu: "Atceries, cilvēk, ka tu esi pīšļi un ka pīšļos tev būs atgriezties." Kad es astoņdesmito gadu sākumā apmeklēju Gustava Ādolfa baznīcu Mežaparkā, mācītājs un teoloģijas semināra profesors Roberts Feldmanis, labi pārzinādams kristīgās Baznīcas tradīcijas un būdams viens no tolaik retajiem liturģisko lietu sapratējiem un godā turētājiem, iemācīja man un citiem topošajiem mācītājiem svinēt Pelnu dienu. Vēl šodien atceros neaizmirstamos Pelnu dienas dievkalpojumus Mežaparka baznīcā. Domāju, ka lielā mērā tieši tiem ir jāpateicas, ka daudzās Latvijas baznīcās Ciešanu laiku arī šodien sāk ar dievkalpojumu Pelnu dienā. Apliecinot par to mācītājam Feldmanim savu atzinību, gribu nedaudz oponēt viņa raksta Lūdzamo dienu vai Pelnu dienu? (SvētdienasRīts, 26.02.95) virsrakstam. Es sacītu: "Lūdzamo dienu un Pelnu dienu!" Lai arī ne visās draudzēs tas ir reāli, tomēr, kur vien tas iespējams, Pelnu dienas dievkalpojums būtu atjaunojams un svinams. Arī Lielā lūdzamā diena, protams, ir paturama. Jautājums ir — un to apliecina arī ilgstošā diskusija —, vai šīs divas ļoti nopietnās svinamās dienas, atrazdamās tik tuvu blakus, nenoliek daudzas draudzes grūtas izvēles priekšā — uzsākt Ciešanu laiku ar Pelnu dienas dievkalpojumu un izlaist Lūdzamo dienu vai svinēt Lūdzamo dienu un atstāt bez ievērības Ciešanu laika sākumu? Pelnu dienu vai Ciešanu laiku pārcelt nevar, jo tā ir būtiski piesaistīta liturģiskā gada laikam, bez tam mēģinājumi to darīt pretēji visai kristīgās Baznīcas praksei atgādinātu ganupuikas bravūru: "Es zinu labāk!" Lūdzamā diena vismaz teorētiski piedāvā mums izvēles iespēju starp to, ko luteriskā Baznīca Latvijā darījusi 1832., 1718., 1660. vai 1648. gadā vai varbūt kas tai vajadzīgs šodien. Protams, kas no šīs teorētiski iespējamās izvēles ir būtiski svarīgs tās identitātei un garīgajai dzīvei, jāizšķir pašai Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai.