Spārītis O. Profesora Roberta Feldmaņa ierosmes manai dzīvei // Daba un vēsture 2010. – Rīga, „Zinātne”. - 183. – 192.lpp.

Profesora Roberta Feldmaņa ierosmes manai dzīvei

Laiks dažkārt ir filozofiska kategorija, jo, kļūdams par pagātnē vērstu vektoru, tas rosina retrospekcijai. Un tajā sava noteikta vieta ir arī manai epizodiskajai, bet nozīmīgajai saskarsmei ar šo neparasto un starpkaru Latvijas inteliģencei raksturīgo garīgumu piesātināto personību, kāda manās acis bija profesors Roberts Feldmanis (04.08.1910.-28.05.2002.).

Iegūstot zināmu garīgo briedumu literatūras studijās universitātē pagājušā gadsimta 70. gadu vidū, gluži dabiski uzdevu sev eksistenciālus jautājumus, uz kuriem ne vienmēr guvu atbildes. Paralēli humanitārajām studijām aizrāvos arī ar mākslas un arhitektūras izpratnes veidošanu, kurā dominējoša loma bija sakrālās kultūras mantojumam, un arī to es vēlējos izprast ne mazāk dedzīgi kā Friča Bārdas ideālistiskos uzskatus. Manas dzimtās puses - Priekules - evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Aivars Beimanis, kuru sev par lielu prieku atkal sastapu Jūrmalā Slokas draudzes gana amatā, deva man padomu un, norādot uz adresi Rīgā Sarkanās gvardes ielā - aiz Reformātu baznīcas -, teica, ka tur es sastapšot erudītāko teoloģijas vēstures speciālistu, kurš noteikti mani neatraidīs, bet sniegs derīgus padomus liturģijas un baznīcas arhitektūras, sakrālās ikonogrāfijas, reliģisko rakstu tekstu, kā arī mākslas izpratnei, un minēja Olaines un Katlakalna mācītāja Roberta Feldmaņa vārdu.

Pēc lekcijām izbrīvējis laiku, devos turp. Noradīto adresi nebija grūti atrast - tur, kur augsts dzeltenu ķieģeļu mūris meta kūkumu un tieši tajā vietā no iekšpagalma ielai pāri pārkārās oša sēru varie­tātes savdabīgā vainaga zari. Aiz metāla vārtiņiem pavērās kvadrāt­veida pagalms ar melnzemes joslām, kurās par dzīvību ēnā un šaurībā cīnījās vairāki košumkrūmi un daži Latvijas florai neraksturīgi ko­ciņi. Uzkāpis pa šaurām kāpnēm, nokļuvu nelielā priekštelpā, kur uz manu klauvējienu durvis atvēra promiešanai sagatavojusies kun­dze. Uz jautājumu: "Vai šeit dzīvo profesors Feldmanis?" - viņa ne­paspēja atbildēt, jo aiz puspievērtajām durvīm parādījās neliela auguma vīrs ar kalsnu seju un melnām brillēm uz acīm. "Jaunais cilvēk, lūdzu, nāciet iekšā!" viņš sirsnīgi aicināja un atvēra durvis pavisam plaši. Šķiet, ka tā bija caurstaigājama virtuvīte, tai es tiku izvadīts cauri, lai nokļūtu grāmatplauktiem no grīdas līdz griestiem apmēbelētā telpā. Pie sienas dižojās man neredzēts rakstāmgalds ar bufetei līdzīgu virsbūvi - arī pilnu grāmatām. Nosēdinājis mani pie loga, sirsnīgo acu un droši vien arī visu dzīvoklī esošo grāmatu īpaš­nieks ieņēma vietu askētiskā atzveltnes krēslā. Pārlicis kāju pāri kājai un ērti iekārtojies, viņš pievērsās man: "Mēs laikam neesam agrāk tikušies. Kādā jautājumā varu jums palīdzēt?" Ievēroju, ka profesoram kājās bija melni, spoži nopucēti zābaki ar baltām getrām, kādas biju redzējis pirmskara fotogrāfijās un nodomājis, ka tās "kā šķira ir izmirušas kopā ar pirmskara paaudzi. Bet - te tev nu bija! – manā priekšā sēdēja „īsts” pirmskara sholasts, kurš tolaik, kad vēl nebija sirms, it labi varēja būt kādas korporācijas filistrs vai arī modes dendijs.

Protams, bija grūti iesākt sarunu, - vai gan par nopietniem divu tik atšķirīgu paaudžu pārstāvju diskusijai bija uzskatāmi mani zināšanu robi, kurus cerēju "aizlāpīt" ar šo apciemojumu. Teicu, kas esmu un kas mani pamudinājis tik neparastam un bez iepriekšēja brīdinājuma uzsāktam apciemojumam. Laikam jau šis bija tas brīdis, kad man vajadzēja atklāt savu niecīgo saikni ar viņa dabisko stihiju, un es nekavējos atsaukties uz Aivara Beimaņa ieteikumu viņu apmeklēt. Nebija jau daudz vairāk ar ko lielīties, kā tikai tas, ka mani bija kristījis Durbes draudzes mācītājs Kārlis Martinsons un viņa vadītajā dievkalpojumā Priekules baznīcā laiku pa laikam, krustmātes aizvests, es sēdēju, mēģinādams saprast sacītā jēgu, bet necik tālu gan tolaik netiku. Sev par attaisnojumu profesoram Feldmanim varēju vien izstāstīt epizodi par uzņemšanu oktobrēnos, pēc kuras ar visu piecstūraino zvaigznīti pie žaketes atloka tuvākajā svētdienā sēdēju baznīcas solu pirmajā rindā un man toreiz likās, ka dievkalpojuma laikā mācītājs uz mani vien lūkojās. Iespējams, ka tik neparasta aina viņu gan pārsteidza, gan uzjautrināja.

Atvainojies par traucējumu, jautāju, vai neapgrūtinu viņa laika budžetu un drīkstu sākt izrādīt savas nezināšanas bezdibeņus? Saņemot uzmundrinājumu nekavēties un izteikt savu jautājumu, saņēmos un centos formulēt savas neskaidrības dievnamu plānojuma un funkcijas, telpiskā iekārtojuma un liturģiskas darbības loģikas savienošanai, kurā es nespēju saskatīt pietiekamu pamatojumu. Laikam nedaudz pārsteidzu namatēvu ar savu jautājumu, bet sapratis, ka esam skolotajā un skolēna attiecības, viņš nekavējoties tūdaļ pariet pie akadēmiskas lekcijas formas, un es apmēram stundu garā monologā saņemu tik daudz man nezināmas un ļoti vērtīgas informācijas, ka atlika to tikai "ierakstīt" smadzeņu šūnās vēlākām pārdomām un apstrādei. Kad mūsu saruna jau tuvojās otrajai stundai, namatēvs atskrūvēja neredzēta importa trauka vāku, iebēra ar karotīti divās tasītēs kafijas pulveri un uzlēja no termosa karstu ūdeni. Nu jau es spēju sakarīgāk koncentrēties un mūsu sarunā iestarpināt pa jautājumam, uz kuriem saņēmu acumirklīgas atbildes. Nebija šaubu, akadēmiskais izklāsta stils, kas man tā fascinēja un kāda bieži vien pietrūka manas fakultātes mācībspēku lekcijās, nāca no pirmskara universitātē gūtā rūdījuma un enciklopēdiju kubikmetriem, ko pamanīju grāmatplauktos kā melnu muguriņu virknes ar zeltītiem uzrakstiem latviešu, vācu, krievu, angļu, senebreju un varbūt vēl kādās valodās.

Kad manas smadzenes vairs nespēja uzsūkt pār mani pludojošās informācijas straumi, jutu, ka laiks atvadīties. Par lielu pārsteigumu saņēmu laipnu ielūgumu atnākt citreiz atkal, ja jutīšot, ka augstskolas mācību kursi nespēj sniegt vajadzīgās atbildes. Lai labāk saprastu sacīto un salīdzinātu teoriju ar praksi, profesors man piedāvāja pēc dažām nedēļām apmeklēt Katlakalna baznīcu, kuru es, protams, nebiju redzējis. Viņš piebilda, ka kapsētā pie baznīcas atdusoties Garlībs Merķelis, un, tā kā "Latviešus" jau nu gan katrs students ir lasījis, šā ievērojamā publicista kapavieta mani ieinteresēja. Bija pavasaris, iespējams, marta beigas vai aprīļa sākums, un Feldmaņa kungs piebilda, ka tad es varēšot arī palīdzēt draudzes locekļiem iestādīt dažus kociņus. Stādus viņš jau esot sagādājis no Salaspils botāniskā dārza stādaudzētavas rezervēm.

Protams, padomju studentam talkas nebija sveša lieta, un tā pēc talkas par godu Ļeņina dzimšanas dienai nākamajā vai aiznākamajā svētdienā ar dzeltenu "Ikarus" autobusu aizvizinājos līdz pašai Katlakalna baznīcai un kapiem, kur bija autobusa maršruta galapunkts. Dzeltenā, apaļā un it kā ar pusi no paliela globusa apjumta baznīciņa mani bezgala sajūsmināja. Tieši tikpat apaļu, tikai nedaudz lielāku teritoriju ieskāva koka žogs ar betona stabiņiem, bet zeme aiz šā žoga bija apstādīta ar neskaitāmiem krūmiem, kokiem un kociņiem - kā botāniskajā dārzā.

Kad biju izteicis sava brauciena iemeslu kādai smaidīgai un runīgai draudzes kundzei, viņa mani aizveda uz sakristeju pie profesora, kurš nu bija pārtapis par melnā talārā tērpušos mācītāju. Līdz dievkalpojuma sākumam vēl bija gana laika, un mācītājs Feldmanis man veltīja brīdi uzmanības. "Vai esi redzējis kāpnes, kas ved uz altāra gleznas aizmuguri?" viņš intriģējoši vaicāja un norādīja uz grāmatām apkrautām šaurām kāpnītēm, kas pēc nedaudz pakāpieniem aprāvās. Tur, kur tās beidzas, pirms simt gadiem esot atradusies kancele, kas, mainoties prasībām pret liturģisko kārtību, nozāģēta kā traucējoša, bet palikušais caurums - aizsegts ar liela izmēra gleznu. Ļāvis man iztīksmināties ar neredzēto ainu, mācītājs pavēra durvis uz draudzes telpu un ielaida mani tajā. Apaļa un pārsegta ar kupolu - kā planetārijs - skatam pavērās baznīcas telpa, kas nebija nedz liela, nedz arī maza. Pats neparastākais tajā šķita lokveida baznīcēnu solu rindas, kas sākās no izliektās altāra sētiņas un lielos lokos turpinājās līdz pat ērģeļu balkonam un ieejas durvīm tieši zem tā. Sienas ik pa gabalam pārtrauca pilastri, aizmūrētiem logiem līdzīgas nišas, bet griestu kupola centrā bija iekārts krietnu izmēru kroņlukturis. "Gandrīz kā arhaiska universitātes auditorija," es nodomāju un kā ne pārāk centīgs students ieņēmu vietu kreisajā - kanceles pusē, tomēr ne pārāk tuvu, lai netraucētu draudzes locekļus.

Kad dievkalpojums bija beidzies, gandrīz visi baznīcēni - kopskaitā kādi divdesmit pāri pusmūža gājumam nostaigājuši vīri un sievas - sanāca baznīcas dārzā ar lāpstām, zaru šķērēm un grābekļiem, lai atkal par profesoru kļuvuša mācītāja vadībā grābtu vecās lapas, stādītu mežā gar žogu sarindotos koku un krūmu stādus. „Tikai neko nepazīstamu negrieziet, tikai nerociet neko laukā!” viņš brīdināja sanākušos talciniekus, kas izklīda pa mežu plašā apkārtnē, mēģinot ierušināt meža velēnā dzeloņainus, ērkšķainus stādus un arī tādus ar pavisam gludiem stumbriem. „Jāstāda ir daudz, jo no Ķengaraga ar kuģīti uz šejieni vasaras dienās atbrauc daudz atpūtnieku un sauļojoties gan noguļ, gan aplauž jaunos stādījumus. Gadās arī, ka kādu retāku eksemplāru izrok, lai pārstādītu savā dārzā, bet, ja tas viņiem dara prieku, mums nav žēl. Tikai negribas, lai postītu baznīcas žoga iekšpusē izveidotos stādījumus,” atkal bilda profesors Feldmanis vēlēdams man rakt dziļāku un platāku bedri sazarotajai sakņu sistēmai, kurai būšot lemts krietni pieņemties.

Pēc pāris stundu darba talcinieki sāka izklīst, bet es biju izpelnījies tiesības iepazīties ar žoga iekšpusē augošajiem stādiem, par kuriem biju teicis, ka tie man aplam atgādina Sarkanās gvardes ielas tumšajā pagalmiņā augošos. „Tā arī ir,” viņš teica un brīdināja ar iegūto informāciju tomēr plaši nedalīties, jo retākie kociņi varot arī pazust. Te - Katlakalna priedēs - viņš ar draudzes palīdzību jau turpat divdesmit gadu stādot dendroloģiskus retumus un Latvijas skarbajām ziemām īpaši aklimatizētus augus, lai bagātinātu Katlakalna nabadzīgo mežu ar ko nebijušu. Kopšanas un stādīšanas talkās viņa draudze saliedējoties kā garīgi, tā cilvēciski, turklāt iegūstot arī izpratni par dendroloģiju, mācoties kopt un pazīt eksotus. Savukārt Salaspils botāniskā dārza darbinieki labprāt apgādājot viņus ar pārpalikušo stādu materiālu, tā pārbaudot, kā introducētie aug, jūtas Katlakalna smiltājā. Iestādīto kociņu un krūmu skaits jau sniedzoties simtos un tūkstošos, bet retu, Latvijai neraksturīgu sugu skaits jau ir krietni pāri simtam. Esot pat cerība ar laiku šai teritorijai iegūt aizsargājama dabas pieminekļa statusu, kas ateisma valstī varētu palīdzēt saglabāt baznīcu kā dabas brīnuma viducī "nejauši" iekļuvušu brīnumu.

Profesors vērsa manu uzmanību uz dažiem īpatnējiem augiem viņa un draudzes aizraušanās rezultātā radītajā kolekcijā. Baznīcas dārzā pirmās lapiņas dzina kalnu kļavas. Ar sārti violetiem ziediņiem kailos zaros greznojās dafne, tautā saukta par zalkteni - "Sevišķi indīgs augs" - viņš teica. Ar asām, tievām adatām nosētu un taisnu kā pirksts stumbru - tā esot arālija, kam vēlāk izveidošoties palmai līdzīgs lapojums. No tās saknēm iegūto ekstraktu varot izmantot organisma tonusa un sirds ritma un asinsspiediena regulēšanai. Bet staltais kociņš ar resniem ērkšķiem un kļavai līdzīgām lapiņām esot Tālo austrumu kalopanaks. Man aizrāvās elpa no daudzajiem nosaukumiem, kas ausīs skanēja kā latiņu valoda docentes Ināras Ķemeres lekcijās universitātē, un es ļāvu, lai mani ved tālāk ligustru, dzīvības koku, kalnu reģionu un dienvidu augu pasaulē. Žoga malā pilnīgā ēnā aug mūžzaļais lauru ķirsis. Vaicāts, vai varu pasacīt, cik gadu ir tam pagaidām pilnīgi kailajam kociņam, kas aug blakus baznīcas dienvidu sienai - simetrisks kā egle - es minēju astoņus līdz desmit, bet tiku pārlabots, saņemot pārsteiguma pilnu atbildi par nelielā dabas retuma jau krietno mūžu - turpat divdesmit pieci gadi. Tas esot pasaules augu klasifikācijas reģistrā koks ar pirmo numuru - ginks, kas ir saglabājis arhaisku vairošanās veidu un arī vienkāršotu stumbra un lapu formu, tādējādi kā vienīgais pārstāvis glabājot atmiņas par dinozauru laikmeta augu valsti.

Pēc svētdienas darba cēliena, "apciemojis" kapsētā Garlību Merķeli un pamatoti izbrīnīts par Rīgas Latviešu biedrības uzstādīto milzu akmeni ar sirsnīgo uzrakstu "Latviešu tautas draugam", atgriezos mājās, vezdams maisiņu ar sarkanā ozola stādu. Tādu Katlakalna priedulājā netrūka, bet Feldmaņa kunga talcinieki tik stādīja un stādīja kā labi augošus un viegli pārziemojošus kociņus, kuru skaistums īpaši redzams pavasarī, jaunajām lapām kādu laiku saglabājot tumši rūsganu krāsu, kas laika gaitā pārtop tradicionāli zaļajā. Šī talka bija devusi ierosmi arī man pamēģināt pašam līdzīgos apstākļos iebakstīt zemē koku un krūmu stādus, lai pārliecinātos, ko Latvijas zeme un klimats pieņem, ko atraida. Arī dižais apgaismotājs Garlībs Merķelis būtu priecājies par šo ideju, kas pēkšņi bija pārņēmusi manu prātu un devusi pamatu vaļaspriekam uz visu turpmāko mūžu.

Apciemojumi profesora R. Feldmaņa pēc baldriāna un senu grāmatu iesējumu ādas smaržojošajā dzīvoklī nebija regulāri. Uz kardināliem dzīves jautājumiem atbildes meklēju pats, dažkārt tās arī atrodot, bet dažkārt arī nē. Sirdi sildīja pārliecība, ko biju ieguvis profesora labvēlības pilnajos vārdos, ka es drīkstu viņu apciemot, kad vien vēlos, un par manas vizītes dēļ saīsinājušos dienu viņš nejutīšot žēluma. Vēl vairāk: viņš priecātos, ja es mainītu savas izglītības ceļu un dotu priekšroku garīgajām studijām, ko vainagotu teologa darbs, jo tā sekmīgai veikšanai viņš manī saskatot pietiekami daudz potenču. Šāds notikumu pavērsiens mani pārsteidza, un es bildu, ka viss mans līdzšinējais izglītības ceļš un gūtās iemaņas tālu atšķiras no tā ideāla, kāds manās acīs ir draudzes priekšā ar milzu atbildību stāvoša un sludinoša teologa misijai. „Nē, nē,” viņš mani atkal pārtrauca, drošinot un mudinot izvērtēt, ko mana darbošanās varētu nest baznīcai. Taču saprotiet mani - pēc tik laipna aicinājuma „normālu cilvēku” pārņem saasināta paškritika un tās iespaidā viņš nekad necentīsies ļaunprātīgi izmantot doto iespēju. Neliegšos, mūsu sarunām bija garīgo izpratni veicinoši rezultāti, bet iekšējais cenzors arvien atgādināja, ka manu līdzšinējo pioniera un komjaunieša „karjeru” būtu visai grūti nemanāmi nomainīt pret ko tik absolūti pretēju, turklāt to darot pārliecinoši un nevainojami. Es samierinājos ar mazumiņu un dažreiz uz kādu laiku aizņēmos tās Latvijas baznīcas vēsturei veltītās grāmatas, kuras profesors bija rūpīgi savācis un brīnumainā kārtā saglabājis. Misiņa bibliotēkā tādas glabājās tikai arhīvā un studentiem uz māju konspektēšanai vai pārfotografēšanai netika izsniegtas, tādēļ mana privātā pazīšanās ar profesoru un viņa mājas bibliotēkas izmantošanas iespēja bija kas īpašs - privilēģija, kas sildīja apziņu.

Beidzis studijas universitātē, divus gadus vēlāk iestājos Mākslas akadēmijā un atkal apciemoju profesoru, lai pavēstītu, ka savam sle­peni lolotajam sapnim par mākslas vēsturnieka izglītību esmu pie­kļuvis tuvāk nekā jebkad agrāk. Viņš mani apsveica - un atkal atkārtoja jau reiz izteikto piedāvājumu uzņemties mācītāja misiju, taču manī atkal pietrūka vajadzīgā ideālisma, lai spertu izšķirošo soli, jo šķita, ka ar mākslas studijām taču es vistiešākajā veidā varēšu tuvoties izpratnei par kristīgām vērtībām un principiem, kas iemiesoti cilvēka talanta radītos šedevros. Profesors, apvaicājies par maniem pedagogiem Mākslas akadēmijā, lūdza īpaši silti sveicināt profesori Tatjanu Kačalovu - viņa lasīja lekcijas Eiropas mākslas vēs­turē -, jo abi esot viena likteņa biedri. Ieintriģēts jautāju: "Kas gan var būt kopīgs teologam un mākslas vēsturniecei." - "Izsūtījums uz Sibīriju un Krievijas dziļajās ziemās sniega un sala apņemtajās bū­dās risinātās bezgalīgās sarunas par Vakareiropas kultūras un māk­slas spēku indivīda gara stiprināšanai pret bezcerību un izmisumu." Kad es dažas dienas vēlāk starpbrīdī uzrunāju Tatjanu Kačalovu, no­dodams sveicienus no profesora Roberta Feldmaņa, viņa uz mirkli palēnināja gaitu un, neko neatbildējusi, aizgāja tālāk. Bija vēl brežņevisma ēras 1982. gads...

Reiz - jau kā mākslas vēstures students - apmeklējot Rīgas Sv. Jāņa baznīcu, satiku savu labvēli un saņēmu uzaicinājumu atbraukt uz Olaines baznīcu, lai aplūkotu un novērtētu pirms kāda laika izbūvēto jauno altāri un kanceli, kas tā laika Latvijas kultūrā bija uzskatāms par vienreizēju notikumu. Valsts oficiālā kultūrpolitika nebija labvēlīga baznīcai, drīzāk tā veicināja sakrālo vērtību bojāeju. Taču profesoram Robertam Feldmanim bija izdevies klusībā izauklēt un īstenot patiesa kristieša pretestības gara pilnu sapni un 1972. gadā atjaunot kara un ateistiskā režīma iedrošināto ļaundaru izpostīto dievnamu.

Olaines baznīcas altāris

Kara laikā Olaines baznīcai bija sabojāts jumts, bet bez aprūpes pamesto baznīcu vandaļi bija sevišķi izpostījuši pagājušā gadsimta 60. gados. No senā dievnama bija atlikuši vien mūri, kad Olaines draudzes garīgo vadību ar īsta misionāra apziņu uzņēmās profesors R. Feldmanis. Viņa izkoptā gaume, autoritāte, organizatora spējas un teicamās sakrālās kultūras zināšanas kļuva par vajadzīgajiem priekšnoteikumiem laikmetīga interjera radīšanai luterāņu stoiskā un pacietības pārpilnā gara iemiesošanai modernā un vienlaikus latviskā formā. No tā paša dzimtenes dabā rastā un latvieša dvēselei tik tuvā siltā tonī iekrāsotā dabiskā materiāla, no kura neatkarīgās Latvijas valsts mākslinieki starpkaru periodā Rīgā bija cēlusi Brāļu kapu Ansambli, - no Allažu šūnakmens - R. Feldmanis mudināja Olaines draudzi pasūtīt baznīcai jaunu kanceli un altāri. Mācītāja rokās bija nonākuši Rietumeiropā publicēti raksti ar attēliem par jaunākajām tendencēm baznīcas arhitektūrā un mākslā, un to iespaidā viņš bija palīdzējis izkristalizēt vīziju par jaunceļamo kanceli un altāri. No dolomīta un šūnakmens plāksnēm darināta kancele ir daudzskaldņu prizmas formā darināts paaugstinājums. Tā nav pāri draudzes galvām novietota tribīne, no kuras fiziski un sociāli pāri visiem stāvošs mācītājs agrākajos gadsimtos biedēja baznīcēnus ar runām par pastarās tiesas šausmām. Pretstatā senajām - Mozus vai eņģeļu skulptūru stalti balstītajām kancelēm Olaines baznīcā tā drīzāk dēvējama par pulti, jo atrodas uz tās pašas zemes, pa kuru, ciešot un priecājoties, staigā ikviens okupācijas māktās tautas pārstāvis. Līdzīga augstskolas lektora pultij, tā ļauj mācītājam cilvēciski uzrunāt kopīgā likteņa biedrus, no Visaugstākā lūdzot vien aizsardzību un izturību.

Savukārt uz trim pakāpieniem paaugstinātais altāra galds jeb mensa pirmoreiz Latvijas baznīcas kultūrā apliecināja par iespē­jamu izveidot un liturģiski nevainojami dievgalda vajadzībām lietot atklātu, sētiņas neierobežotu altāra teritoriju. Dievgaldnieki tuvojas altārim tāpat kā mācītājs. Nekas vairs nešķir ticīgos no viņu autoritātes, kas līdzīgi Pestītājam - Dievam un cilvēkam - stāv visu priekšā kā skolotais, autoritāte un vienlaikus tāds pats līdzcilvēks. No lielas šūnakmens plāksnes izkalto mensu - simbolisku Kristus kapu - neaizsedz altāra segas, bet tās priekšpusi rotā metālā kalti lielie burti alfa un omega, kā arī uzraksts: ”Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”. Piestiprināta pie baznīcas galasienas, pāri mensai paceļas no dolomīta plāksnēm mūrēta vertikāla stēla ar iegravētu latīņu krustu, kuru apvij stilizētas vīnkoka stīgas.

Formas skaidrība un lakonisms šajos Olaines baznīcas iekārtas priekšmetos runā visskaidrāko valodu, mudinot mūsdienu ticīgos sekot savai zvaigznei līdzīgi agrīnajiem kristiešiem, kuru izturībā un izraudzītā mērķa apziņā profesors un mācītājs Roberts Feldmanis saskatīja ētiskā imperatīva paraugu. Varbūt tieši šādā atgādinājuma nolūkā stēlas augšgalā sienā iestiprinātie metāla burti veido profesora izvēlētās svēto rakstu rindas: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”, ļaujot arī mums nemitīgi just viņa līdzdalību ikviena cilvēka ceļā, kuru ir bagātinājis šā apbrīnojamā teologa mūžs.