Zvirgzds A. Profesora Roberta Feldmaņa dendrārijs // Dabas un vēstures kalendārs 2002. – Rīga, „Zinātne”, 2001. –sast. Z. Kipere - 139. – 142.lpp.

Andris Zvirgzds

Profesora Roberta Feldmaņa dendrārijs

Topēcpusdien 2000. gada 4. augustā, kad mēs visi gaviļnieka 90. dzimšanas dienā aizturētu elpu klausījāmies teoloģijas profesora Roberta Feldmaņa sajūsmu par Mārtiņa Lutera darbu pirmo autentisko tulkojumu latviešu valodā, likās nepiedienīgi viesiem laiku aizņemt ar garāku stāstu par jubilāra aizrautību ar pasaules kokaugiem. Vakarā, mājās pārnācis, pāršķirstu savas piezīmju lappuses un atmiņas apcirkņus.

Nesen mums ar profesoru vēl bija trīs stundu atmiņu saruna. Nemanījām laiku, kaut pie ieejas mājoklī stāv lapa ar uzrakstu: "Ārsta lūgums - profesoru nenogurdināt ilgāk par vienu stundu". Mēģinājām atrast sākuma punktu, kas deva impulsu aizrauties ar kokaugu stādīšanu un apbrīnošanu. Vai tas bija jau agrā bērnībā Maskavas piepilsētas mežos vienatnes klusumā, kur tēva dzelzceļnieka ģimeni 1915. gadā pārcēla, pasaules karam sākoties, vai vecākā brāļa skaistās, ilustrētās dabaszinību grāmatas, no kurām piecgadīgais puisēns iemācījās pats (nu neatceras, ka kāds būtu mācījis) lasīt un pēc tam ar tādiem pašiem iespiestiem burtiem rakstīt. Varbūt tas notika Viļņā, atpakaļceļā uz mājām, kur nācās mācīties un iemācīties lasīt un rakstīt poļu valodā un jau latīņu burtiem, vai vienu vasaru Kauņā, kur nāca klāt arī leišu valoda un Kauņas parki. Beidzot Feldmaņu ģimene nonāk Jelgavā, kur Roberts mācās pamatskolā, nobeidz vakara ģimnāziju. Bet pēc tam mācības skolotāju institūtā, Teoloģijas fakultātē un ordinācija mācītāja amatā 1935. gadā.

Likteni izšķīra Spānijas pilsoņu karš. Tajā laikā jauni puiši no Latvijas devās palīgā komunistiem. Feldmaņi savām acīm bija redzējuši boļševiku jauno kārtību Maskavā, un jaunais Roberts izšķiras par pretējo - tālāk no komunistiem. Kā starptautiskās evaņģēliski luteriskās ārmisiju padomes delegāts un Latvijas baznīcas ārmisijas daļas vadītājs viņš dodas uz Indijas pašiem dienvidiem. Jauniem ceļotājiem Eiropas valstu dzelzceļi deva ievērojamas atlaides, un tā Roberts Feldmanis "nostopoja" maršrutu Berlīne - Lutera vietas – Minhene – Insbruka – Venēcija – Florence – Roma – Neapole – Albānija – Atēnas – Ēģipte - Sueca, no kuras nokļuva Bombejā, pamatīgi aptvēris visas šīs Eiropas kultūras vietas un Eiropas tautu valodas.

Atpakaļceļš veda caur Madrasu – Kalkutu – Agru – Deli – Lahoru - Karači un tālāk - uz kara pārņemto Eiropu. Rīgā Roberts Feldmanis atgriežas 1940. gada 6. jūnijā, un jau pēc divām nedēļām Rīgā ienāk Sarkanarmija. Skaidrs, ka garīdznieks ar tik daudzu valstu robežu zīmogiem pasē nevarēja būt uzticams, un tāpēc līdz pat 1945. gadam Sibīrijas lēģeri un bargā daba. Pēc atgriešanās no izsūtījuma - Katlakalna draudzes mācītājs Rīgas pievārtē, neparastajā dievnamā ar kapsētu un priežu mētrāju, nolaistu sētiņu un trim panīkušām eglītēm. Varbūt ierosme un mudinājums radās, klusībā staigājot pa Salaspils Botānisko dārzu. Un labi palīgi draudzē, no kuriem profesors vislabāk atceras žēlsirdīgo māsu Elmu Līkais un Annu Frēlihu.

 
Roberts Feldmanis 

Nu jau vairāk nekā 36 gadi pagājuši, kopš kādā pavēla pavasara lietainā priekšpusdienā manas darba istabiņas durvīs ZA Botāniskajā dārzā Salaspilī skanēja bikls, bet skaidrs klaudziens - un pēc uzaicinājuma durvīs parādījās lakots spieķis un melna platmale. Tai laikā perfekti klasiski ģērbtu kungu sastapt, un ne jau uz ielas Rīgā, bija brīnums. Pēc apsveicināšanās un iepazīšanās noskaidrojās, ka Roberts Feldmanis meklē cilvēku, kas var palīdzēt iegādāties koku stādus. Tajā pavasarī mūsu devums bija trūcīgs, jo likās, ka tik vēlu stādīt ir avantūra. Ar gadiem pieradām, ka Robertam Feldmanim ir svētīga roka un viss stādītais Katlakalna priedēs aug. Pieradām arī pie tā, ka visus kokaugus mūsu gaidītais viesis zināja saukt latīņu vārdos, tā ietaupot mums neziņu, kas viesim vajadzīgs. Profesionāls dendrologs! Un tad bija reizes, kad klasiski ģērbtais kungs spodrinātās, melnās kurpēs, kas nošķiestas ar kokskolas dubļiem, piekrāva zisa pašizkrāvēja kulbu ar dažādu koku un krūmu stādiem. Katlakalna priedes kā dabas platība tika nostiprinātas pret laiskiem atpūtniekiem un patvaļīgiem postītājiem ar ērkšķainām mežrozēm, vilkābelēm un retākām kazeņu pasugām. Ap dievnamu tapa puķu dārza līdzinieks no zemiem, ziedošiem krūmiem un ziemcietēm. Tālākajā platībā tāda īsta apstādījumu projekta, ko varētu skaisti "atrullēt", nebija. Aso aizsargkrūmu ielenkumā tapa viena no bagātākajām citzemju kokaugu kolekcijām Latvijā. Kad ap 1980. gadu tika publicēts īpaši aizsargājamo dabas objektu saraksts, tad Latvijas parku un dendrāriju skaitā bija iekļauts Garlība Merķeļa piemiņas dendrārijs, citādi tolaik šo pašdarbības stādījumu dēvēt nedrīkstēja. Tajā laikā dendrārija kokaugu sugu un šķirņu skaits tuvojās trim simtiem. Nu jau vairāk nekā 20 gadu Latvijas kokaudzētavu darbinieki rudeņos brauc uz Katlakalnu vākt retu koku un krūmu augļus un čiekurus sējai.

Katlakalnā stādīti un labi saglabājušies, paša profesora vārdiem sakot, baltajā smiltiņā īsti citu zemju dendrologiski dārgumi. Minēšu dažus no tiem kopā ar itin daiļskanīgajiem latīņu nosaukumiem.

Visiem pazīstamās sudrabegles Kanādas augstkalnu radiniece Engelmaņa egle (Picea engelmannii) ar zilganajām un neparasti mīkstajām skujām. Korejas ciedrupriede (Pinus koraiensis) - viena no pasaules augstākajām priedēm, kurai čiekuri nereti sver 1,5 kilogramus. Kanādas hemlokegle (Tsuga canadensis) savukārt liels koks ar sīkām skujām un zirņa lieluma čiekurīšiem. Un Mandžūrijas osis (Fraxinus mandshurica), kurš nez kāpēc negaršo mūsu stirnām un briežiem, bet lapas rudenī krāsojas krāšņos purpura toņos. Un Japānas dievu koks katsura (Cercidiphyllum japonicum) ar neparastu lapu formu, kas līdzīga Bībeles reģionā mītošajam Jūdaskokam (Cercis siliquastrum). Rudeņos jau tālu redzami koši sarkanie uzpūstās klintenes (Cotoneaster bullatus) augļi. Tie bija tikai daži piemēri. Vienmēr esmu apbrīnojis profesora erudīciju un augu pielūgsmi.