Dr. Guntis Kalme

Sv. Meinards – laikmets, misija, mācība Baznīcai un sabiedrībai

(kontekstuāli-kontinuitīvs skatījums)

Moto: „Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē.”

(Indriķa hronika)

Kontekstuālais skatījums

I Ievads: pieejamā informācija par Meinardu un viņa misiju

Latvijas misionārs (1125[1]-1196[2]) cēlies vai nu no Vācijas viduslaiku sabiedrības zemākās ministeriālu kārtas, kas nereti bija dienesta muižniecība un jaunākos dēlus nodeva garīgajos ordeņos vai arī no Lībekas tirgotāju dzimtas. Kā šīs pilsētas tirgotāju kapelāns un rakstvedis devās uz Daugavas grīvu ap 1182.gadu misijas braucienos. No tirdzniecības guvis prāvākus līdzekļus vēlākai Ikšķiles baznīcas un pils celtniecībai. Nav skaidra Meinarda tautība – vācu, baltu vai slāvu. Raksti viņu dēvē par „vir bonus” – labs vīrs. Homines boni viduslaiku latīņu valodā apzīmēja tos, kuri drīkstēja būt par lieciniekiem tiesas prāvās. Tas apstiprina hipotēzi, ka misionārs cēlies no dižciltīgajiem.

Meinards bija mūks, kanoniķis Holšteinā Zēgebergas klosterī, kur dzīvojis un mācījies slāvu apustuļa Vicelīna miermīlīgas misijas tradīcijās.

Hronika vēstī: „Zegebergas klosterī bija kāds cienījama dzīves gājuma un godājama sirmuma vīrs, Sv. Augustīna ordeņa priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē.”[3] Šis „vienīgi lai sludinātu” un „tikai Kristus dēļ” ir Meinarda misijas faktiskais moto.

Sludināšanai Meinards bija saņēmis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kura meslu atkarībā atradās lībieši, Kokneses valsts un Jersika. Viņš devis arī ziedojumu koka baznīcas celtniecībai.[4] Drīz vāci un krievi slēdz tirdzniecības līgumus (1210., 1212., 1224.)

1184.-5.g. ziemā Ikšķilei uzbrūk lietuvji, Meinards kopā ar lībjiem bija spiests patverties mežā. Lai aizsargātos pret tālākiem uzbrukumiem, misionārs, apmaiņā pret lībju solījumu kristīties, ierosina būvēt akmens pili. Vasarā atbrauc meistari no Gotlandes un to paveic. Tūdaļ pēc tam uzcel vēl vienu Salaspilī, Mārtiņsalā. Piļu celšanas starplaikā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II (1184-1207) konsekrēja Meinardu par bīskapu ar sēdekli Ikšķilē (episcopatus Ixcolanensis). Kā vēsta liecības, desmito tiesu jaunais bīskaps no vietējiem nav vācis, izcēlies ar labu tikumu, un iemantojis cieņu. Ticības izplatīšanas ziņā gan sastapās ar lielu pretestību. Uzpirkt vietējos ar pili nebija izdevies, attiecībās ar lībjiem sekoja vilšanās un sarūgtinājumi, jo līgumi un norunas no viņu puses tika nemitīgi lauztas.

Hronika vēstī par sekojošiem notikumiem: “Kad minētais bīskaps redzēja, cik stūrgalvīgi ir līvi un ka viņa pūliņi bijuši veltīgi, viņš sapulcēja garīdzniekus un brāļus un, gribēdams atgriezties mājās, devās uz tirgotāju kuģiem, kas jau gatavojās uz Lieldienām [1195. 2.aprīlis vai 1196. 21.aprīlis] braukt uz Gotlandi. Tāpēc viltīgajiem līviem radās bažas un aizdomas, ka pār viņiem nāks kristiešu karaspēks, un viņi lūkoja ar viltu, asarām un daudzos citos veidos bīskapu liekulīgi atsaukt atpakaļ, sacīdami - tāpat kā reiz ļaudis sacīja svētajam Mārtiņam, taču ne jau tādā pašā nolūkā: “Kālab tu mūs pamet, tēvs, un kā rokās mūs, pamestos, atstāj? Jo gans, iedams projām, savas avis lemj briesmīgajām vilku rīklēm.” Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam un, paklausot tirgotāju padomam un reizē paļaudamies uz karaspēka ierašanos, atgriezās kopā ar līviem, jo daži vācieši un kādi dāņi un norvēģi, kā arī atsevišķu tautu piederīgie bija apsolījuši vajadzības gadījumā atvest karaspēku. Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu un viņa garā, sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!”, un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls un vadmala.”[5]

Šo notikumu Latvijas Baznīcas vēstures izcilais pētnieks Dr. Roberts Feldmanis ar sāpēm un sūrumu komentēja: „Ar Jūdasa sveicienu viņi Meinhardu sveica. Ir kādreiz tādi vārdi, kuri paliek [ierakstīti tautas liktenī] tā, kā iededzināti.”[6] Viņaprāt, šie vārdi bija kļuvusi par savdabīgu mūsu tautas vizītkarti kristietībai.

Hronika turpina: “Sirds sarūgtinājums tad nevaldīja vairs asaras, viņš devās pāri uz Ikšķili un patvērās savā mājā. Viņš nolika dienu, kurā sanākt tautai, lai atgādinātu tai solījumu, bet šie ne dienu ievēroja, ne solījumu pildīja. Tad viņš, apspriedies ar savējiem, nolēma doties uz Igauniju, lai kopā ar tirgotājiem, kas tur bija pārlaiduši ziemu, brauktu tālāk uz Gotlandi. Tikmēr līvi bija iecerējuši viņu ceļā nogalināt, taču turaidietis Anno viņu brīdināja un ieteica doties atpakaļ. Un tā viņš lielā satraukumā, nespēdams atstāt zemi, atgriezās Ikšķilē. Tāpēc viņš slepus aizsūtīja savu vēstnesi, brāli Teoderihu no Turaidas, pie pāvesta kunga pēc padoma. Teoderihs, redzēdams, ka nespēj tikt laukā no zemes, ar dievbijīgu viltu pārvarēja līvu radītos šķēršļus, jādams uz zirga un paņēmis līdzi stolu, grāmatu un svētīto ūdeni, it kā gribētu apraudzīt kādu slimnieku. To viņš, atbildēdams uz ceļinieku jautājumiem, arī uzdeva par sava ceļa iemeslu, tā tika laukā no zemes un nokļuva pie visuaugstā priestera [1195./1196.]. Visuaugstais priesteris, uzzinājis kristīto skaitu, nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu.”[7]

Kāpēc Meinarda miermīlīgajai misijai bija tik pieticīgi panākumi? Viņš bija ieguldījis 14 gadu darba, uzcēlis divas pilis, kristījis, pārliecinājis, bet faktiskie panākumi bija maznozīmīgi un tie paši nenoturīgi.

Meinards kā miermīlīgs misionārs faktiski ienāca „mīnu laukā”. Vienīgie svešinieki, kas tika šajā vidē pieņemti, bija tirgotāji, un arī tie ar bažām, visi pārējie – ar neslēptām aizdomām. Toreizējie sakari tautu starpā bija divējādi: tirdzniecība un karošana; tātad, ja neesi tirgotājs, kas tad esi? Pat, ja esi misionārs un nācis ar mieru, jautājums ir - kas nāk aiz tevis?

Redzam, ka, neskatoties uz misionāra miermīlīgo ierašanos un kalpošanu, tā laika vide reaģēja aizdomīgi, neuzticīgi un pat agresīvi. „Primitīvās sabiedrības bieži ļoti dažādi izturas pret svešzemniekiem. – dažreiz šajās attiecībās siltākā viesmīlība sajaucas ar pārliecību, ka no svešzemniekiem nevar gaidīt nekā laba.”[8] Attiecīgajā kontekstā tas nozīmēja, ka pat ja esi ieradies ar mieru, tas nenozīmē, ka vide tāpēc miermīlīgi izturēsies pret ienācēju. Te valda „visu karš pret visiem”. Diez vai Meinarda situācijā bija kāda alternatīva, kā vien paciest vides neuzticību un turpināt kalpot, necerot uz tūlītējiem redzamiem panākumiem. Viņa mūža un kalpošanas beigas ir dramatiskas izvēles priekšā – bēgt, tā apliecinot savas kalpošanas mazrezultivitāti vai pakļaut sevi dzīvības briesmām, varbūt pat piedzīvot martīriju. Šajā grūtajā situācijā Meinards izvēlas lūgt militāru palīdzību savai un sava iesāktā darba aizsardzībai. Pāvests Celestīns III 1196.g. pēc bīskapa Meinarda lūguma ļāva organizēt krustakaru[9], jo Roma bija sapratusi, ka bez militāras iejaukšanās misija Latvijā nesekmēsies. Nākamais bīskaps – Bertolds (? – 1198) jau ierodas ar karaspēku, bet drīz krīt kaujā.

Lai saprastu Meinarda lomu Latvijas Baznīcas vēsturē, var izmantot kontekstuālu un kontinuitīvu pieeju. Pirmā nozīmē skatīt Meinardu un viņa misiju uz sava laika fona, kamēr otrā – izraisīto notikumu tālākās atbalsīs un konsekvencēs Latvijas Baznīcas vēsturei kopumā. Tas jo vairāk svarīgi ir tāpēc, ka latviešu misionārs ir nozīmīgs nevis kā autonoma vēsturiska persona, bet gan kā:

1) kristietības sākotne Latvijā, kurai ir būtisks un ilgstošs turpinājums, kura mantinieki esam.

2) Baznīcas simbols miermīlīgai misijai.

II Meinarda laika Latvijas ģeopolitiskā situācija

1)     Ārējā situācija.

Reālistiski lūkojoties tā laika īstenībā diemžēl nav pamats piekrist romantiski skatītas brīvas Senlatvijas pastāvēšanai, jo dzīves tiešamība bija skarba. No austrumiem uzmācās krievi. Kaut arī 1107.g. zemgaļi tos smagi sakāva, tomēr viņu uzbrukumi turpinājās Vidzemē un Latgalē. Ap 1180.g. viņi nodibināja meslu kundzību Jersikā, Adzelē, Tālavā, Daugavas un Gaujas lībiešu zemēs. No rietumiem Baltijā spiedās dāņi, kas gan nespēja nosūtīt tirgotājus, amatniekus un misionārus pietiekamā skaitā. Dāņi dibināja klosterus gar Baltijas jūras dienvidu krastu, tomēr kristietības izplatei paliekošu rezultātu nebija. Savukārt zviedru pastāvīgas apmetnes ir rodamas ap 850.g. Apūlē un Jūrpilī pie Grobiņas, kaut arī līdzīgi - paliekošas kristianizācijas pēdas nav konstatējamas.

Vācu intereses šajā reģionā izrādījās krietni noturīgākas. Viņu tirgotāji Daugavas grīvā 12.gadsimta otrajā pusē vietējiem iedzīvotājiem ir jau ierasta parādība. 1159.g. Lībeka kļuva par vācu tirgotāju izejas bāzi ceļā uz Latvijas teritoriju. 1163.g. Novgorodā vāci nodibināja Sv. Pētera kantori ar noliktavām un baznīcu.

Latvijas (un Baltijas kopumā) ģeopolitisko situāciju – atrašanos starp rietumiem un austrumiem („pagānisma sala Eiropā”) nu iezīmē stratēģiski nozīmīgais fakts, ka tā kā nozīmīga tirdzniecības tranzīta vieta bija tapusi par vairāku ieinteresēto pušu intensīvas varas uzmanības objektu. Tās visas jau bija kristianizētas zemes un izveidojušās kristīgas valstis (šī vārda viduslaiku civilizācijas izpratnē) ar savām interesēm un pretenzijām. Latvijas un faktiski visas Baltijas kristianizācijai bija izveidojušies labvēlīgi ārējie apstākļi. Līdz ar to, tas vairs bija tikai laika un žanra jautājums kad un kā Senlatvija tiks iekļauta rietumu vai austrumu ģeopolitiskajā paradigmā.

Mēs paši nebijām tik politiski stipri un nobrieduši, lai izveidotu efektīvu un vienotu trešo spēku, lai uz saviem noteikumiem pieslietos vieniem vai otriem (kā piem., Mindauga (1203-1263) Lietuva[10]). Šo apstākļu dēļ vien runāt par Senlatvijas faktisku neatkarību tās kristianizācijas sākuma posmā nav iespējams. Pētnieki norāda uz faktoriem, kas veicināja latvju nevienprātību: „Zemkopja separātisma tieksmes un miermīlība ir bijušas liktenīgas senlatviešiem. Savrupība kavēja vai atkal ārdīja apvienošanos. XII gs latviešiem katra atsevišķā cilts nav sava vienota valsts, nav arī visas tautas politiskās vienības. .. Nav vēl politiski vienotas latviešu tautas, nav arī vēl tautas kā etnogrāfiskas vienības. Tāpēc arī svešajiem ienācējiem bija samērā viegli tikt galā ar latviešiem, kam trūka vienotas varas un gribas. Liela daļa latviešu apgabalu pat miera ceļā pārgājusi krievu vai vācu virskundzībā, uzskatīdami to par drošu atbalstu cīņā pret iebrucējiem kaimiņiem – lībiešiem, igauņiem un leišiem. Hronists Indriķis nezina, kā slavēt viņus par padevību vāciešiem. Bet mums sirds asiņo, dzirdot, ka mūsu senču savrupība vājinājusi viņu varu un novedusi viņus svešu kungu atkarībā. ..  Taču senlatviešu padevība un miermīlība iet roku rokā ar drošsirdību un varoņgaru, kad bija jāizstāv dzimtā zeme. .. Bīskapam Albertam un bruņiniekiem bija daudz jāpūlas, lai samierinātu savas īpašuma tiesībās apvainotos latviešus un lībiešus, kas diemžēl par vēlu bija atjēgušies savā politiskā tuvredzībā.”[11]

2) Iekšējā situācija.

Kāds ir vietējais konteksts, kas sagaidīja misionāru Meinardu?

Dr. Roberts Feldmanis iestājās pret nacionālromantiķu ahistoriski populistisko pseidovēstures ainu par miermīlīgajām latvju ciltīm, kuras paverdzināja briesmīgie vācu bruņinieki. R.Feldmanis raksturo situāciju Latvijas teritorijā pirms kristianizācijas kā „visu karu pret visiem”. Laikmets un cilvēka eksistence kopumā bija draudīga un nedroša. Latviešu ciltis atradās igauņu ceļā uz lietuvjiem un otrādi. Tiklīdz Daugava aizsala, tā kara ceļš bija vaļā. Latvju maztautu koka fortifikācijas būves nespēja izturēt ilgstošu aplenkumu, pilis bija nelielas, spēja izmitināt maksimums dažus desmitus karotāju. Arī pašas latvju ciltis atradās teju vai nemitīgā savstarpējā karastāvoklī, tā, ka no šī viedokļa vāci nebija vairāk „sveši” vai draudīgi kā līdzās esošā cilts, ja tā savas pretenzijas gribēja risināt agresīvi. Šajā vispārēju draudu situācijā latvjiem vajadzēja prast ne tikai cīnīties, bet arī laipot. „Livonijas pagāniem bija viens galvenais mērķis – saglabāt neatkarību. Tās sasniegšanai viņi manevrēja, dažreiz ļoti sekmīgi, starp savstarpējā cīņā iesaistītajām varām. Livonijas cilšu vecajie nepavisam nebija bezpalīdzīgi savas iznīcināšanas vērotāji. Cits pagānu mērķis bija izmantot pareizticības un katolicisma puses pret saviem tradicionālajiem sāncenšiem – kaimiņu pagānu ciltīm; tas nebija viegls uzdevums, jo tik stiprs sabiedrotais viegli varēja kļūt par saimnieku. Tādejādi naids un ambīcijas spēlēja svarīgu lomu tajā, ka vājākās grupas tapa par krustnešu sabiedrotajiem, tai laikā kad šo zemju tradicionāli dominējošās ciltis centās saglabāt status quo. Un vietējo cilšu savstarpējais karš pieņēma īpaši nežēlīgas formas.”[12]

3) Latvju maztautu civilizācijas pakāpe

Galvenajās dzīves pamatjomās mēs objektīvi atradāmies uz zemākas civilizācijas attīstības pakāpes. Ekonomisko situāciju raksturo Heinrihs Strods: „Tirgotāji, kuri ar savām precēm ieradās Daugavas grīvā XII gs, redzēja, ka pastāvošā Senlatvijas saimnieciskā, sociālā un kultūras struktūra nav spējīga veikt šo preču apmaiņu tādā veidā, kā to veica Viduseiropā un Rietumeiropā. Tāpēc preču apmaiņas pilnveides nolūkā vajadzēja dibināt šo tirgotāju tirdzniecības punktus un pilsētas, lai veiktu iecerēto saimniecisko darbību. Bija vajadzīgi tirdzniecības punkti, kur dzīvotu tirdzniecībā un amatniecībā prasmīgi cilvēki, kuri prot Eiropas valodas. Tāpēc saimnieciskie apsvērumi noteica Baltijas tautību tradicionālās saimnieciskās, sociālās un politiskās struktūras maiņu, jo tā vēl nebija tik labi attīstīta, lai veiktu minētās funkcijas, nebija gatava Viduseiropas un Rietumeiropas dzīvei”[13] [izcēlums – G.K.]. Līdzīgās domās ir arī Indriķis Šterns: „Senlatviešu tautas vācu iekarošanas sākumā 12.gs beigās politiskā organizācijā atpalika no vāciem par apmēram diviem gadsimtiem. Vēl jāpatur vērā, ka senlatviešu ciltis un maztautas bija nesamērojami mazākas – tātad militāri nespēcīgākas – par vācu ciltīm un tautām 10. gadsimtā”[14] [izcēlums – G.K.].

Mēs nespējām „paņemt pretī” Rietumeiropas, konkrēti vācu augsto viduslaiku civilizāciju uz viņu noteikumiem; tā varbūt netīši pat izprovocējām viņu agresiju. S.Hantigtona[15] terminos runājot, notiekošais bija civilizāciju sadursme.

III Latvijas kristianizācija: „paketes” princips

Kas bija tas, kas stājās mums pretī?

Sākotnēji mūsu senči redzēja dažas vācu kogas ar tirgotājiem un līdzi braucošu priesteri, misionāru. Kristīgās civilizācijas ierašanās shēma un loģiski-hronoloģiskā secība pagānu zemē bija sekojoša: „tirgotājs – misionārs – karavīrs”. „Kristietībā ieradās Livonijā uz tirgotāju kuģiem”[16]. Rietumu civilizācija ienāca „paketes”, savdabīga komplekta veidā, kas bija vienīgi saņemama vai atraidāma visa savā kopumā. Tirdzniecība, kā arī miermīlīgā Kristus evaņģēlija vēsts izplate un kolonizācija ar bruņotu spēku gāja roku rokā. Pie šīs „paketes” piederēja ne vien misija, bet tajā ietilpa vēl kas vairāk – ne mazāk kā visa kristīgā civilizācija savā varenībā, ar saviem sociālpolitiskajiem, juridiski-administratīvajiem, garīgi-kulturālajiem komponentiem. R.Feldmanis par to saka: „pagānticīgo tautu kristianizēšanas ideja savā laikā varēja būt saprotama tikai caur kristīgās valsts robežu paplašināšanu”[17], kas dzīvē faktiski nozīmēja invāziju un kolonizāciju. I.Šterns šo domu turpina: „Vāci Senlatvijā sekoja tai pašai metodei kā vendu zemēs gar Baltijas jūru: sāka ar tirdzniecību, un, miermīlīgai sludināšanai nesekmējoties, kristietību uzspieda ar karu, kura parastā forma šajā laikā bija krustakarš.”[18]

Krustakarš kā misijas veids un laikmeta Zeit-Geist daļa bija tā laika dzīves realitāte no kura nebija iespējams izvairīties. Meinards pats dzīvoja krusta karu sākuma laikmetā, tas bija garīgais fons, kurā viņš uzauga un izveidojās kā kristīga personība, misionārs; viņš no tā varbūt varēja uz laiku norobežoties, bet ne būt no tā pilnīgi neatkarīgs. Baznīcas krusta karu „esprit” bija kļuvis par kristīgās valsts ideoloģiju, jo politiskā un reliģiskā lojalitāte toreiz gāja rokrokā. Lai arī Meinards pats nebija par varmācīgu metožu lietošanu misijā, taču kā redzējām, pat viņš mūža beigās bija spiests izšķirties par karaspēka aicināšanu lībju agresivitātes nomierināšanai.

Meinarda (pat, ja viņš to pats neapjauta) un līdz ar to arī mūsu kā kristīgās Baznīcas vēsturiskā drāma ir tā, ka bīskaps faktiski atvēra durvis tālākai invāzijai un kolonizācijai – „Drang nach Osten” ideoloģijai un praksei. Viņa misijas miermīlīgais raksturs izbeidzās vietējo nelabvēlīgo apstākļu spiediena ietekmē. Misionāram bija principā iespējams gūt militāru palīdzību, uz to paļauties un viņš to kritiskā brīdī arī darīja. Tieši tāpēc ir nozīmīgi ieraudzīt Meinarda rīcību, tās motīvus un viņa laikmeta ideoloģijas raksturlielumus. Tas prasa nelielu ekskursu Senbaznīcas teoloģijā attiecībā uz varmācības pielietojumu.

IV Ieskats Senbaznīcas varas teoloģijā

Lūk kā Džonatans Rilejs-Smits, starptautiski atzīta autoritāte krustakaru jautājumos, apraksta baznīctēva Augustīna (354 - 430) izpratni par varmācības leģitīmu lietojumu noteica viņa laika konteksts, proti, cīņa ar ķecerībām Baznīcas iekšienē. Augustīns prasīja, lai varmācības īstenotājiem būtu attaisnojami, pareizi nodomi. Kalna sprediķa skaidrojumā Augustīns uzsvēra, ka soda nolūkam ir jābūt vēlmei darīt sodāmo laimīgu. Sods jālieto mīlestībā, kas konkrētajā jautājumā ir pārvarējusi naidu. Kristus ir atraidījis atriebības naidu, Viņa mīlestība tiecas labot mīlamo. Augustīns meklēja bibliskus varmācības lietojumu leģitimējošus piemērus no Mozus, Elijas, Pāvila un Jēzus Kristus dzīvēm (kurš, piem., ar varu izdzina pārdevējus no tempļa un darīja Saulu aklu uz Damaskas ceļa). Tas sniedza attaisnojumu ķecerību apspiešanām. Tā, viņaprāt, bija taisna rīcība, mīlošai Baznīcai sadarbībā ar mīlošu valsti, atdarinot Jēzu Kristu, piespiest ķecerus atteikties no savām kļūdām viņu pašu labuma dēļ. Augustīns piesauc sv. Rakstu vietu Lk 14, 23 - līdzību par kāzu galdu saimnieks, kurš izsūta kalpu uz ceļa, lai tas spiež ienākt viesus[19]. Augustīna ideja, kas attiecās uz ķeceriem, pret kuriem Baznīcai vēl bija zināms pamats uzskatīt, ka tā leģitīmi lieto disciplinējošu spēku, tika mehāniski pārnesta uz pagāniem.[20] Krusta kara ideoloģija izcēlās Augustīna „taisnā kara” mācībai vēsturiski īsā laikaposmā transformējoties par „svēto karu”.

V Krustakara ideoloģija

Pāvests Eugēnijs III (? -1153) rakstīja, ka tie, kuri atbildēja Pirmā krusta kara aicinājumam, bija „iededzināti ar žēlsirdības liesmu, viņi stipri cīnījās pret tiem, kas zaimo Kristu, apgāna Kristus svētnīcu”.[21] Te zīmīgi, ka kristietībā ļoti nozīmīgais teoloģiskais jēdziens caritas ir savienots ar krustakaru. Rilejs-Smits savā rakstā „Krustakarš kā mīlestības rīcība” saka, ka „ideja par krustakara karotāju, kas pauž mīlestību, piedaloties bruņotā vienībā, bija Viduslaiku augstākās garīdzniecības domāšanas sastāvdaļa.”[22] „Tika uzskatīts, ka krustakarotāji īpaši izteica savu mīlestību uz Dievu burtiski topot par Kristus sekotājiem. No paša sākuma pret viņiem attiecās kā „Kristus kareivjiem”, kas ir iesaistījušies ekspedīcijā mīlestības uz Viņu dēļ. Krusta uzņemšanās, krusta šūšana uz drēbēm kā zvēresta zīme krustakaram tika skatīta kā atbilde Kristus teiktajam: „Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14, 27).[23]

Pāvests Inocents III (1160 vai 1161 – 1216) apelēja pie ticības: „Kurš gan liegtos mirt par viņu, kurš mūsu dēļ tika darīts paklausīgs līdz nāvei, krusta nāvei?” un: „Ja Dievs piedzīvoja nāvi cilvēku labad, vai kāds varētu šaubīties mirt par Dievu?”.[24] Krustakara sprediķotājs bīskaps Vitrijas Jēkabs (Jacques de Vitry 1160/70 –1240) sludināja: „Tev ir tava miesa un dvēsele un viss, kas vien tev ir no Augstākā Valdnieka un šodien viņš ir tevi saucis kaujā; .. viņš piedāvā tev tik daudz un tik labas lietas, grēku piedošanu, lai kāds būtu sods vai vaina, un pāri visam mūžīgo dzīvi”[25]. Rilejs-Smits skaidro: „Mīlestība, pat tādā izkropļotā formā, kā tā tika sniegta potenciālajiem krusta karotājiem, bija teoloģiski svarīga krustakara kustībai, jo kristiešiem visos laikos svēta varmācība nevar tikt pasniegta savādāk kā uz mīlestības pamata. Un žēlsirdības ideja sniedza krustakariem šo pievilcību, kamēr visa veida motīvi noteica latīņu kristiešu atbildi pāvestu apelācijām uzņemties krustu; laikabiedri patiesi juta, ka iesaistās morāli gandarošā pasākumā. Laikmetā, kurā dominēja nopelna teoloģija, tas izskaidro kādēļ par līdzdaļu krustakaros ticēja, ka tie sniedz nopelnus, kāpēc ekspedīcijas tika uzlūkotas kā nožēlas darbi, kas sniedz indulgences, un kāpēc nāve kaujas laukā tika uzskatīta par martīriju. .. Kā kristīgās mīlestības izpausmes krustakari bija tikpat daudz atjaunota garīguma produkti centrālajos Viduslaikos, ar to centieniem dzīvot vita apostolica un paust kristīgos ideālus aktīvs mīlestības darbos, kā tas bija slimnīcu, augustīniešu un premonstratensiešu pastorālajā darbā.”[26]

Tā radās jauns reliģiskās dzīves veids – bruņinieku ordenis. Templiešu ordeņa statūtu autori rakstīja: „Mēs ticam, ka ar dievišķo providenci šo jauno reliģisko ordeni tu esi radījis svētajās vietās, lai tu apvienojot karavīra prasmes ar reliģisku dzīvi, un šādi ordenis varētu cīnīties ar ieročiem un ... sakaut ienaidnieku.”[27] Sv. Bernards no Klervo (1091 – 1153) savā sacerējumā „Par jaunās bruņniecības slavinājumu” vēstīja: „Nav tāda likuma, kas aizliegtu kristietim pacelt zobenu. ... Evaņģēlijs ir aizliedzis tikai netaisnus karus kristiešu starpā. Priekš tiem, kas izvēlējušies sev karavīra taku, nav cēlāka uzdevuma, kā nogalināt pagānus,... Lai ticības bērni ņem katrā rokā pa zobenam un ceļ tos pret ienaidnieku!”[28].

Protams, vienmēr jāņem vērā ne tikai ideoloģija, bet arī tās izpratne un iesaistīto personu motivācija: „Cilvēkiem, uzņemoties krustu, bija dažādi iemesli, un visbiežāk pasaulīgi iemesli bija sajaukti ar ideālismu un reliģisku entuziasmu. Tie no laikabiedriem, kuru interesēm nebija nekā kopīga ar krustakariem, viegli tajos atrada liekulību un viltu, kā tas notiek arī mūsdienās. Kā tagad, tā toreiz cilvēki deva priekšroku ticēt tam, kam gribēja ticēt. Misionāru pūles, gluži pretēji, pamatojās uz entuziasmu. Var, protams, turēt aizdomās klēriķi, kurš dodas sludināt Dieva vārdu, godkārē vai mēģinājumos palielināt savu bīskapiju, bet šo pūļu balvu dalīja daudzi, bet risks tika tikai viņam vienam. Tos, kuri ziedoja svētajai lietai naudu, un, iespējams, glābšana mūžīgajā dzīvē, bet to, kurš gāja pie pagāniem ar Dieva vārdu, gaidīja vai nu slava un gods, vai agra mocekļa nāve.”[29]

Kontinuitīvais skatījums

VI Hipotēze – Meinards kā viduslaiku Baznīcas misijas paradigmas daļa

Meinards mūs šodien interesē ne tikai un ne tik daudz pats par sevi, bet kā kristietības sākotne Latvijā. Tāpēc, skatot Meinarda fenomenu kontekstuāli, ir jājautā, - kāda lielāka, tālejošāka vēsturiska un eklesiāla procesa sastāvdaļa viņš ir? Kas notika tālāk, kas nāca pēc viņa? Kādus procesus viņa darbība izraisīja vai vismaz bija priekšesoša tiem? Proti, kontekstuāla pieeja paredz skatīt notiekošo arī kontinuitīvi, kas ir ne mazāk nozīmīgi, jo norāda ne tikai uz tiešajām cēloņsakarībām, bet arī uz netiešajām un tālākajām.

Ar Meinarda nāvi misija Livonijā nebeidzās. Meinarda misijas neveiksme vai mazie panākumi (vienalga, cik strikti viņa darbība tiek vērtēta), neatturēja eklesiālo viduslaiku valsti no tālākas misijas kā kristīgās valsts izplešanās funkcijas turpināšanas. Faktiski, lielos mērogos runājot, notika tikai metožu nomaiņa, tika izmēģināts viens darbības veids pēc otra, līdz mēģinājumu un kļūdu ceļā tika panākts toreizējās Baznīcas pārvaldesprāt veiksmīgākais risinājums.[30] „XII gadsimts redzēja daudzus mēģinājums paplašināt katoliskās pasaules ietvarus ... Parasti pirmie pagānu zemēs gāja misionāri, pēc tam, kad viņu pūles nevainagojās panākumiem, lietā tika likti ekonomiskās sviras un ieroči”[31] [izcēlums – G.K.].

Meinards, Bertolds un Alberts kopā pārstāv augsto viduslaiku Baznīcas misijas paradigmu tās noteiktā veselumā. Proti, katrs no minētajiem bīskapiem pārstāv kādu daļu no izveidotā vai attīstībā esošās misijas parauga. Meinards pārstāv miermīlīgo daļu, Bertolds – agresīvo, Alberts – reālpolitisko, spēka diplomātiju, kas zināmā mērā apvieno abus iepriekšējos. Pie tam ārēju panākumu ziņā tā izrādījās sekmīgākā.

VII Latvijas Baznīcas vēstures teoloģijas uzdevums

H.Strods saka: „Baznīcas vēsturei lielās līnijās ir jāatklāj tautas reliģiskā attīstība, tās virzošie un nāvējošie spēki, tās saturs un veids katrā laikmetā”.[32] Tāpēc Latvijas Baznīcas vēstures teoloģijas uzdevums ir formulējams šādi: atklāt evaņģēlija (aizvien) nešanas, nākšanas – (aizvien) saņemšanas dinamiku Latvijā un latviešos.

Faktiski, garīgā nozīmē Latvijas Baznīcas vēsture kopumā ar evaņģēlija vēsts nākšanas lēno, mokošo, pretrunīgo gaitu latviešu tautā savā ziņā tikai nesalīdzināmi pārākā pakāpē demonstrē, ilustrē un ir paralēle Kristus vēsts nākšanai pie indivīda; tā nereti ir ilgstoša, pretišķību pilna, sāpīga, jo tā ir vecā cilvēka nomiršana un jaunā dzimšana, un te nav īsā ceļa. Te vērts atcerēties vācu luterāņu teologa Dītriha Bonhēfera (1906–1945) teikto: „kad Kristus [kādu] aicina, viņš spiež to nākt un mirt. Katra Jēzus pavēle ir aicinājums mirt, ar visām mūsu dziņām un kārībām. Bet mēs negribam mirt un tāpēc Jēzus Kristus un viņa aicinājums nepieciešami ir mūsu nāve tāpat kā mūsu dzīvību. Aicinājums uz māceklību, Kristību Jēzus Kristus vārdā nozīmē kā nāvi, tā dzīvību.” [33] Katrs ticīgais var atsaukt atmiņā šo iekšējo pārdzimšanas procesu, un censties iztēloties, ko tas pārdzīvojumu un laika ziņā var nozīmēt veselai tautai!

VIII Jautājums salīdzinošajā misioloģijā

Meinarda un viduslaiku Baznīcas misija kopumā uzstāda svarīgus jautājumus Latvijas Baznīcas vēstures jomā. Vēsturiski kristīgā ticība ļoti lēni un visai pretrunīgi iesakņojās latviešos. Lūk, kā par faktisko rezultātu raksta prof. Adamovičs: „ne oficiālā katoļu teoloģija pārvaldīja latviešu uzskatu pasauli. Galvenā kārtā tur nogulsnējās katoļu kulta un kultiskās maģijas ietekme, svēto leģendu brīnumpasaule un baznīcas prakses prasības. Bet ar tām apvienojās un tām pakļāvās daudz senlatviska pagānisma elementu, tā, ka galu galā katolisms 16. un vēl 17. gs. bija īsti latvisks katolisks sajukums jeb sinkrētisms, puskristianisms un puspagānisms.”[34] Un: „visu šo sinkrētisko senlatviešu reliģijas veidojumu varētu zīmīgi nosaukt par Mīļdieviņa un mīļās Māras reliģiju.”[35] Līdztekus tam jāņem vērā arī konstanti uzturētā sociālšķiriskā barjera starp klēru un vietējiem iedzīvotājiem. „No pašiem kristianizācijas sākumiem Latvijas baznīcu iezīmē īpatnība ..: niecīga priviliģēta vācu minoritāte valdīja pār lielu majoritāti, katru draudzi., visu tautu. Baznīca bija zemes baznīca, bet nekļuva tautas baznīca.”[36] Tas neveicināja simpātijas pret kristīgo ticību un Baznīcu.

18.gs no tās pašas Vācijas, kas savulaik bija sūtījusi Meinardu, Bertoldu un Albertu ieradās citi misionāri, - grāfa N.Cincendorfa (Zinzendorf 1700-1760) sūtītie hernhūtieši. Kristīgā vēsts līdz tam visnotaļ nominālkristīgajā Latvijā nu vērsās plašumā strauji un iesakņojās latviešos dziļāk kā iepriekšējos gadsimtos. Lūk, kā par tās izplatību un ietekmi 100 gadu laikā raksta pētnieks: „Brāļu draudze pieauga par arvien ietekmīgāku, arīdzan politisku spēku. Nu jau 100 gadus tā palika vienīgā latviešu organizācija, kas vienoja latviešu sabiedrību un bija tās augstākā garīgā autoritāte. Kustību vadīja latviešu sabiedrības elite – čaklākie, krietnākie, gudrākie un turīgākie tautas dēli un meitas. Ar to hernhūtieši krasi atšķīrās no citiem zemniekiem, veidodami vācbaltiešu dažkārt nicīgi apzīmēto, tā saucamo zemnieku aristokrātiju. 1830.-40. gadā notika valsts pašpārvaldes sistēmas reformas, kas zemniekiem ļāva ieņemt pērminderu, skolotāju, skrīveru, pagasta tiesnešu uc. amatus. Visbiežāk šiem amatiem izvēlēja hernhūtiešus. Šajos gados Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza savus iespaidīgākos apjomus – 100 000”.[37]

Protams, var sacīt, ka tas bija cits laikmets un cilvēki jau bija vairākus gadsimtus auguši nosacīti kristīgā kultūrā, bet tiešām – tikai nosacīti, jo līdz Brāļu draudžu laikam reliģijā valdīja formālisms un virspusējība. Tas, kas atšķir pēc būtības šīs divas misijas paradigmas (viduslaiku Baznīcas un hernhūtisma) ir Baznīcas vadības attieksme pret draudzi. Brāļu draudzes bija garīga atmodas kustība „no apakšas”, tās vadība veidojās no vietējiem, „nacionālajiem kadriem”. No Vācijas nākušie sludinātāji pārsvarā bija vienkārši zemnieki, amatnieki. Viņi tika latvju sirsnīgi uzņemti, saukti par „vācbrāļiem”. Starp viņiem un latvjiem nepastāvēja sociālās barjeras, tikai valodiska, un tā misionāru neambiciozās attieksmes dēļ izrādījās viegli pārvarama.

Savukārt Meinards, Bertolds, Alberts un viņiem sekojošie Baznīcas varas nesēji bija eklesiālas institūcijas pārstāvji, kas viņu gadījumā nozīmēja pārstāvēt arī ar Baznīcu saausto viduslaiku valsti, tātad jau minēto kristīgās civilizācijas „komplektu”. Meinarda misiju iezīmēja pamatiedzīvotāju neuzticēšanās, vēlāk tā viņa misijas pēcteču agresīvās un nekompetentās rīcības dēļ pieauga daudzkārtīgi. Kristīgā vēsts Latvijā bija un palika „no augšas” uzspiesta lieta, reliģiskai institūcijai izteikti dominējot pār sludināmo vēsti.

Komunikācijas teorija vēsta, ka institūcija un vēsts, abi ir savstarpēji nepieciešami viens otram. Vēsti nevar nest ilgstoši un konsekventi, ja nav to komunicējošā un tehnoloģiskā atbalsta institūcijas. Savukārt institūcija absorbējot vēsti, „ieciklējas” uz sevi, notiek mērķu nomaiņa – proti, tos nolūkus, kuriem tā tika radīta, nomaina ar sevi uzturošiem un savas savtīgās intereses atražojošiem. Tā veidojas t.s. „birokrātijas slimības”: hierarhisms, ambīciju dominante, bosisms, iniciatīvas slāpēšana utt.

Baznīcā vajadzētu valdīt izteiktai evaņģēlija vēsts dominantei, institūcija tajā nepieciešama tikai vēsts nešanai, tātad „par tik, par cik”. Brīvbaznīcu aprindās misijā sāk nereti lietot argumentu: „tas nav par Baznīcu, bet par Jēzu!”, proti, - Baznīcu tās kļūmīgas vēstures un prakses dēļ labāk nepieminēt. Ir arī piedzīvots, ka vērā ņemams aktīvu, pieredzējušu, nobriedušu kristiešu skaits cenšas izvairīties no saskarsmes ar Baznīcas hierarhiskajām struktūrām, ja un kad tas ir iespējams. Protams, daļēji tas skaidrojams ar mūsu laikmeta kopējo tendenci neuzticēties institūcijām, tomēr Baznīcai savas misijas dēļ vajadzētu būt pozitīvajam izņēmumam.

IX Latvijas Baznīcas vēstures mācība Baznīcai.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Meinarda un Baznīcas misija pēc viņa uzstāda jautājumus un izraisa nopietnas pārdomas. Mēs esam savu garīgo senču mantinieki. Vēstures uzdevums nav pašmērķīgs faktu izklāsts. Vēsture kā spēja mācīties no bijušā ir apjēgta pagājība, proti, tāda, kurai uzstādīti grūti jautājumi un iegūtas atbildes. Tas pilnā mērā attiecas kā uz Baznīcu, tā sabiedrību.

Ja Baznīca vēlas saglabāt uzticamību savai vēstij, tad tai jābūt pirmajai šai ziņā. Lai uzturētu savas morālās tiesības mācīt, ir vispirms jāmācās pašiem. Baznīcai jāierauga tās vēsturē pretruna starp kristīgās vēsts apriori miermīlīgo saturu un tās nešanas vēsturiski konkrēto varmācīgo veidu. To nedrīkst „aizskaidrot projām”. Tas nozīmē būt gataviem mainīt attieksmi pret notikušo.

Attiecībā par krustakaru lasām sekojošo: „Pāvests Jānis Pāvils II krusta karus raksturoja kā ciešanu ceļu, gaismas un tumsas ceļu.[38] Lai arī sekojošais oficiālais Vatikāna teksts ir ļoti lakonisks, tomēr tam varbūt var tikt piešķirta principiāla nozīme: „2000. gada 12. martā pāvests Jānis Pāvils II vadīja ceremoniju, kas kļūs par vēsturisku notikumu. Pirmo reizi svinīgā ceremonijā Romas pāvests lūdza piedošanu par Baznīcas bērnu pagātnes un tagadnes vainām. II Ticības kalpošanā pieļauto grēku atzīšana. Kardināls Jozefs Racingers: “Lūgsimies, lai mēs katrs, raugoties uz Kungu Jēzu, kas ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, atzītu, ka pat Baznīcas ļaudis veicot patiesības aizstāvēšanas nopietno pienākumu, ticības un tikumības vārdā dažkārt ir pielietojuši metodes, kas nav saskaņā ar Evaņģēliju.” Un: “To grēku atzīšana, kas nodarīti, rīkojoties pret mīlestību, mieru, tautu tiesībām un cieņu pret kultūrām un reliģijām. Arhibīskaps Stīvens Fumio Hamao: „Lūgsimies, lai apdomājot Jēzu, mūsu Kungu un mūsu Mieru, kristieši spētu nožēlot tos vārdus un attieksmi, ko izraisījusi lepnība, naids, vēlme pakļaut sev citus, naidīgums pret citu reliģiju locekļiem un pret sabiedrības vājākajiem slāņiem .. . Pasaules Kungs, .. Tu mūs aicināji mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgties par tiem, kas mūs vajā. Tomēr kristieši bieži ir nolieguši Evaņģēliju. Pakļaujoties varas mentalitātei, viņi ir pārkāpuši etnisko grupu un tautu tiesības, un izrādījuši nicinājumu pret viņu kultūru un reliģiskajām tradīcijām. .. dāvā mums Tavu piedošanu!”[39]

X Latvijas Baznīcas vēstures mācība sabiedrībai

Latvijas Baznīcas vēsture izvirza arī zināmus izpratnes jautājumus laicīgajai vēsturei. Tā galvenokārt attiecas uz vēsturisko aizspriedumu izklīdināšanu, kuri parasti ir aloģiskas dabas, bet emocionāli iedarbīgi. Pirmais no aizspriedumiem attiecas uz faktu, ka kristīgo ticību mums ir nesuši svešzemnieki, tādēļ vien tā ir atraidāma. R.Feldmanis par to saka: „Latviešu cilšu kristianizācija un iesaistīšanās Eiropas reliģiskajā un kultūras dzīvē gandrīz bez izņēmuma ir notikusi ar citu tautu – vācu, krievu, zviedru, poļu, dāņu – iniciatīvu un viņu vadībā. .. Tā kā šeit mūsu vairīšanās no tā, ka mēs esam no svešām rokām saņēmuši kristību, .. ir tāds ļoti nepārdomāts pārmetums vai iebildums, kurš nepavisam nav kaut kas specifisks, mums raksturīgs, bet vispār kristīgajā Baznīcā ļoti bieži notiekošs. Tā mēs šo dažādo tautu iniciatīvā un vadībā, lai gan tā mums kādreiz bijusi nemīlama, bet taisni šinī iniciatīvā, esam tapuši par kristīgās vēstures sastāvdaļu.”

            Otrs aizspriedums attiecas uz jau minēto klišeju par kristietības varmācīgo ieviešanu, kas it kā tādēļ vien attaisnotu kristīgās ticības atraidīšanu kopumā. „Jau vairāk nekā vienā paaudzē baznīca cenšas atspēkot tautā iesakņojušos ieskatu, ka latvieši kristīgās ticības un baznīcas lietās drīkst būt vēsi jau tāpēc vien, ka kristietība Latvijā 12. un 13. gs. ieveda „ar uguni un zobenu”. .. Slikti Kristus kalpi, krusta bruņinieku ekspansijas tieksmes un varaskāre nedod mums tiesību negatīvi spriest par ticību pašu un Kristus baznīcu.”[40] Un: „Šāda misijas metode vairāk traucē nekā veicina kristīgās ticības pieņemšanu, jo naids pret iekarotāju viegli vēršas arī pret viņa pārstāvēto kristietību. Un ar to rodas spriegums starp nacionālo patriotisko ideoloģiju vienā un kristietību otrā pusē. Bet galu galā kristietības iekšējā iesakņošanās un uzvara nav atkarīga no misijas metodes; to noteic un veic pašas kristietības iekšējā vērtība.”[41] Tāpat arī: „dziļā sociālā un nacionālā plaisa starp baznīcas vadītājiem un darbiniekiem vāciešiem vienā pusē un draudžu locekļu lielo vairumu latviešiem, otrā pusē ir bijusi par kavēkli un traucējumu baznīcas un ticības dzīves normālai un ideālai attīstībai. .. bet kristietības iekšējais spēks un svars ir bijis stiprāks par visiem šķēršļiem un pārvarējis tos, iegūdams latviešus kristīgai baznīcai un ticībai.”[42] Lai šis „bet” iesakņotos, Baznīcai vēl daudz kas darāms.

      Trešais aizspriedums saistās ar latviešu maztautu zaudējumiem kristianizācijas rezultātā. Te noteikti jāmin senlatvju cilšu neatkarības un vairākos gadījumos arī senlatvju sākotnējā valstiskuma zudums, neiespējamība pašiem veidot savu likteni daudzu gadsimtu garumā. Tas ir lielā mērā bojājis mūsu tautas mentalitāti, garīgo satvaru un vērtību sistēmu.

Neskatoties uz viduslaiku Baznīcas toreiz īstenoto agresīvo kristianizācijas un Vācu ordeņa kolonizācijas („Drang nach Osten”) stratēģiju (atcerēsimies R.Feldmaņa sacīto: „pagānticīgo tautu kristianizēšanas ideja savā laikā varēja būt saprotama tikai caur kristīgās valsts robežu paplašināšanu”[43]), tomēr jāatzīst, ka ir kristianizācijas rezultātā latviešiem ir arī vairāki būtiski ieguvumi.

Pirmkārt, objektīvi mūsu kristianizēšana (pat tādā veidā kādā tā noritēja) ir vienojusi latvju maztautas, gadsimtu gaitā izveidojot to par latviešu tautu. „Vēlākie politiskās atkarības gadsimti ietvēra latviešu ciltis vienā politiskā vienībā, un līdz ar to latvieši izveidojās par etnogrāfisku vienību. Kopēji likteņi un gaitas, kaut arī cittautiešu virskundzībā, sakausēja latviešu ciltis par vienu tautu.”[44] R. Feldmanis raksta: „Pāvesta Innocenta III mēģinājumi izveidot šeit garīgo valsti Terra Mariana pāvesta tiešā pārziņā, pārvaldībā ierosināja vietējo cilšu konsolidēšanos un divu tautu – latviešu un igauņu izveidošanos.”

Otrkārt, kristīgās ticības ieviešana ir vedusi latviešu tautu Rietumeiropas kristietības un kultūras apritē. R.Feldmanis saka: „Latvijas vēstures sākotnība sakrīt ar mūsu Baznīcas vēstures sākotnību. .. Laiks, kas bijis pirms Latvijas kristianizācijas, zināmā mērā ir Latvijas aizvēstures laiks, minējumu un vispārējo vērojumu laiks, bet īsti vēsture, kas jau ir fundēta notikumu un norišu precizējumā un arī to dziļākā vērtējumā, – tas ir sācies tikai ar Latvijas kristianizāciju.” Proti, mēs kā etniska vienība tikām ierakstīti vēstures annālēs, gan vēl tikai citu tautu hronikās[45] (skandināvu, krievu un vācu). Ar kristīgās ticības saņemšanu mēs kā etnoss tapām par apzināto, rakstiski fiksēto pasaules daļu, uzsākām ilgo ceļu tapšanā no vēstures objekta par tās subjektu.

Treškārt, uz vairākiem gadsimtiem Livonijas valsts pa Latvijas austrumu robežu novilka rietumu-austrumu kultūru un ticību šķirtni. R.Feldmanis argumentēja: „Bīskapa Meinharda misijas darbs un viņa pēcteču darbošanās noteica stabilo garīgo robežu Austrumeiropā un šo divu kultūru atšķirību, kura nav varējusi tikt izjaukta, neskatoties uz visiem ārkārtīgajiem notikumiem, kādi ir risinājušies.”

Ceturtkārt, R.Feldmanis arī atzīmē, ka Baznīcas vēsturē ir vērojama sekojoša garīga sakarība, - kādai tautai pretojoties kristīgai vēstij, tā vēsturiski izzūd, tiek iznīcināta vai asimilēta, jo zaudē milzu garīgu impulsu un turpmākas attīstības perspektīvas. Savukārt tās tautas, kas pieņēma kristietību, līdz ar to arī saņēma milzu garīgo potenciālu savai tālākai attīstībai. Runājot par Latvijas kristianizāciju, R.Feldmanis teica: „Baltijas ciltis tuvojās liktenīgās izšķiršanās brīdim: vai pieņemt Jēzus Kristus pestīšanas vēsti, vai iznīcināt cits citu nepārtrauktajos asiņainajos karos (tāda pati alternatīva bija divus gadsimtus agrāk ģermāņu ciltīm, vienu gadsimtu agrāk slāvu ciltīm utt.). Ar citiem vārdiem sakot: vai noslēgties sevī, savā lokā, .. vai pieņemt kristietību, saņemot spēcīgu garīgās attīstības impulsu. Un vēl īsāk formulējot šo alternatīvu, mēs varam izmantot .. Šekspīra frāzi: „Būt vai nebūt!”[46] Kristīgā ticība atraisa indivīdā pārpresoniskus, un sabiedrībā kopumā - pārindividuālus pāregoistiskus spēkus, kas to konsolidē un dara spējīgu veikt milzu mērķus. Ar prasību Kristus dēļ mīlēt Dievu un savu tuvāko kristietība ir radījusi unikālu individuālo un sociālo ētiku, kas ir spējusi konsolidēt sabiedrību un mobilizēt to augstākiem mērķiem.

XII Šodien?

Tagad, pēc 825 gadiem kopš Meinards iesāka savu kalpošanu Ikšķilē, varam sev jautāt: cik tālu esam tikuši viņa uzdevumā pievērst Kristus ticībai Latvijas iedzīvotājus? Statistika optimistiski vēstī, ka apmēram 90% latviešu ir kristīgās pārliecības cilvēki.[47]
Latvijas kristīgajās draudēs ir vairāk kā 1.200.000 locekļu.[48] Draudžu pašu statistika rāda, ka no tiem ir apmēram 10% aktīvo, kas ik svētdienu ņem dalību dievkalpojumos.

Vai šie rādītāji kopumā ir daudz vai maz? Noteikti, tas ir labāk kā vidēji Eiropā, kur dievkalpojumu apmeklētāju skaits ir tikai daži procenti. Kristiešu skaits noteikti ir pietiekošs, lai veiktu nevien ievērojamu reliģisko, bet arī no tā izrietošu nozīmīgu sociālo ieguldījumu savas sabiedrības pilnveidē.

Diemžēl dzīves īstenība rāda ko pretēju. Neskatoties uz ievērojamo skaitu, kā arī to, ka sabiedriskajās aptaujās Baznīcai šodien joprojām ir augsts reitings, kristiešu kā sociālās grupas ietekme sabiedrībai nozīmīgos jautājumos ir nebūtiska. Baznīcai vēl daudz kas darāms, lai iestātos par tām sabiedrības garīgajām vērtībām, kas Eiropas kultūras reģionā ir izaugušas no kristīgās ticības saknēm. Šodienas vairumam iedzīvotāju nekontrolējamajās ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā, kultūras un vērtību maiņās, kurām visbiežāk ir degradējošs raksturs, Baznīcai nereti nākas nostāties defensīvās pozīcijās, ieņemot konservatīvu nostāju (conservare – glābt, pasargāt, saglabāt – lat. val.). Pie tam jāievēro, ka lielu daļu deģeneratīvo pārmaiņu sabiedrībā lobē skaitliski pavisam nelielas grupas, kuru rīcībā ir ievērojami līdzekļi. Demokrātiskā valstī nedrīkstētu notikt absolūtā vairākuma (kristiešu) vērtību ignorēšana. Te nāk prātā Latvijas nesenā vēsture, kad 4% komunistu 50 gadus mums diktēja svešu ideoloģiju.

No izplatības (statistikā atspoguļotās) viedokļa mēs varētu sevi uzskatīt par kristīgu tautu, bet no kristīgās ticības faktiskās ietekmes skatījuma sabiedrībā jāsaka, ka mūsu tauta, zeme un valsts vēljoprojām vēl gaida savus jaunos meinardus un cincendorfus.