(Biķeru Draudzes Avīze Nr.7(14) 2006. 1.X.)
 

Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši!

Daudzi no mums ar dziļu cieņu un pateicību atceras savu pirmo mācītāju – virsmācītāju un teoloģijas doktoru Robertu Feldmani (1910–2002) –, kura vadībā 1989. gadā Biķeru draudze atjaunoja savu darbību pēc 22 gadu ilga piespiedu pārtraukuma. Viņš ielika pamatu mūsu tagadējai draudzei – patiesu, labu Jēzus Kristus pamatu, uz kura mēs tālāk ceļam savu draudzi arī šodien.

Roberts Feldmanis bija kas vairāk nekā vienkārši mācītājs – to skaidri juta ikkatrs, kas ar viņu saskārās. Viņa daudzie garīgie dēli – jaunie mācītāji un teoloģijas studenti – ar dziļu cieņu sāka viņu dēvēt par tēvu un profesoru. Šie divi apzīmējumi – tēvs un profesors – viņam tik cieši un dabiski pielipa, ka beigās visi, kas vien viņu tuvāk pazina, sauca tikai šajos vārdos.

Šajā avīzes numurā, kas veltīts mūsu draudzes un dievnama jubilejai, piedāvājam divu profesora dēlu – Biķeru draudzes mācītāja Aleksandra Bites un priekšnieka Ivo Ozoliņa – sarunu, kurā tie dalījās atmiņās par savu garīgo tēvu.

A.B. Mūsu draudze bija viena no pirmajām, kas Atmodas laikā tika atjaunota. Kad profesors nolēma ķerties pie Biķeru draudzes atjaunošanas, bija, protams, jārunā arī ar priekšniecību, ar baznīcas vadību, un viņš gāja pie Rīgas iecirkņa prāvesta G. Zālīša. Prāvests teicis: ”Nu kurš tad tur, tai Biķeru baznīcā, ies, kam tā vajadzīga! Mums ir pilns ar tukšām baznīcām pilsētas centrā! Kādēļ vēl vienu sapostītu dievnamu atjaunot, ja tie, kas ir daudz labākā stāvoklī, stāv tukši!” Taču profesors bija nešaubīgs – Biķeru dievnamam atkal jākļūst par vietu, kur Dieva vārds top sludināts un pulcējas kristīgā draudze. Viņa pārliecība bija tāda: izpostītajā Biķeru dievnamā vispirms ir jāsāk noturēt regulāri dievkalpojumi, lai ap Dieva vārdu un sakramentiem pulcētos un veidotos draudze, kas tad arī dievnamu palēnām varētu atjaunot un sapost.

Ar šādu profesora iedvestu pārliecību dievkalpojumi iesākās arī citos pavisam izpostītos dievnamos vai pat drupās – Krimuldas baznīcā, Augšāmcelšanās draudzē Lielajos kapos, Jēkaba kapelā, kas arī atrodas Lielajos kapos, un citur. Tagad tur visur ir izveidojušās stipras draudzes, kas ir atjaunojušas un sakopušas savus dievnamus.

A.B. Profesoram Feldmanim bija īpašs garīgs skatījums uz visu apkārt notiekošo. Atceros kādu viņa teicienu: “Dievam ir cita aritmētika”. Šajā sakarā profesors bieži pieminēja, ka savulaik baznīcas vadība bija izmēģinājusi to, ko tagad sauktu par draudžu optimizāciju. “Mazās un neperspektīvās” draudzes apvienoja, domājot tā: ir divas mazas draudzītes, vienā – 30 cilvēku, otrā – 40, nu apvienosim tās abas kopā un būs viena lielāka draudze, kurā ir 70 cilvēku. Apvieno, un pēc neilga laika vienalga paliek tikai 40. Tāpēc, viņš mācīja, ir vērts veidot jaunu draudzi, pat ja tās tuvumā ir cita baznīca, kā tas, piemēram, pēc profesora ierosmes notika ar Augšāmcelšanās un Kristus draudzēm, kas abas atrodas Lielajos kapos. Netālu taču atrodas arī Jaunā Ģertrūdes baznīca, tādēļ daudzi par domu dibināt Kristus draudzi bija pavisam skeptiski – kas tad tur – uz kapiem – nāks! Tomēr arī šajā ziņā profesoram izrādījās taisnība – katra draudze pati par sevi ir īpašs lielums Dieva acīs, kuru Dievs pats arī veido un vada pa Viņam vien zināmiem ceļiem.

I.O. Jā, gan. Šajās lietās racionālisms neder, te ir citi likumi, kas man nav īsti saprotami, taču tie darbojas – neatkarīgi no mums.

A.B. Visas profesora rīcības pamatā bija ticība un pilnīga paļāvība uz Dieva visvarenību, ka Dievs tiešām var darīt visu nepieciešamo arī mūsu dzīvēs un vajadzībās. Viņš bieži pamācīja un atgādināja: “Neejiet ar savu neticību pa priekšu, sacīdami “Tur jau nekā nebūs”.” To viņš attiecināja uz ļaudīm, kas gan mēģina kādas lietas darīt, un pat Dievu lūgt, taču dara to ar šaubām un neticību.

Taisni apbrīnojami, lielākā daļa no mums iepazina profesoru, kad viņš bija jau labi gados, bet dzirkstošu optimismu un sava veida maksimālismu no viņa varēja pamācīties jebkurš jaunais!

I.O. Jā, profesors bija ļoti jauneklīgs, reiz viņš, būdams tādā labā noskaņojumā, teica: “Zini, es nejūtu nekādu starpību vecuma ziņā starp mani un jums, tikai tā miesa gan netur līdzi!” Viņš jau bija ļoti dzīvīgs, mundrs un kustīgs, cik nu viņa locekļi to ļāva. Viņam bija arī īpaša stāja, kustības un manieres. Un viņš vienmēr staigāja tikai baltā kreklā ar piepogājamu apkaklīti – arī mājās. Vai gan viņš kādreiz mājās ir redzēts čībās? Varbūt vienīgi pašā pēdējā laikā, kad jau bija pavisam slims.

A.B. Arī mājās, pat būdams viens, viņš bija saģērbies solīdi, savā ziņā pat izsmalcināti, vienmēr ar kaklasaiti. Atceros, viņš ļoti sūrojās par to, ka nevar vairs nopirkt kalošas, – viņš runā par tām un stāsta, cik gan tas it labi, ka vari uzvilkt kurpes un pa virsu kalošas, tad vari izbrist kaut peļķi vai dubļus, – novelc kalošas, un tu esi tīrās kurpēs, ej kaut ciemos!

Tomēr, lai cik mundrs un jauneklīgs viņš bija, veselība viņam bija daudz sliktāka nekā vairumam viņa gadagājuma ļaužu. Jau 28 gadu vecumā viņam it kā ārstu kļūdas dēļ tika izoperēta viena plauša, tādēļ visu atlikušo mūžu viņš pastāvīgi tika uzlūkots par tādu kā “nāves kandidātu”. Kapu kraukļi ķērca gan tad, kad viņam čekistu laipnības dēļ nācās pārcelties no Latvijas uz Staļina Aizurālu universitātēm: “Šis jau atpakaļ neatgriezīsies,” – gan tad, kad viņš brīnumainā kārtā ar vēl vairāk iedragātu veselību tika pēc vairākiem “intensīvu studiju” gadiem palaists mājās: “Tas jau ilgi vairs nenovilks.” Taču Dievs bija lēmis citādi.

Kad mēs viņu iepazinām viņš jau bija gandrīz 80 gadus vecs un dažādām nopietnām kaitēm apgrūtināts – gandrīz visu mūžu ar vienu plaušu, divreiz zaudējis redzi un atkal atguvis, vēlāk arī ar ārkārtīgi plašu un dziļu gangrenozu trofisko čūlu uz kājas, par kuru visi mediķi, izņemot vienu, šūpoja galvas un teica: “Tā ir neizbēgama amputācija, palikšana uz gultas un aiziešana no dzīves pusgada laikā.” Taču arī tad viss notika “ne tā, kā pie normāliem cilvēkiem” – profesors aizgāja no šīs pasaules ar pavisam citām kaitēm, bet kāja, ko dakteri jau sen gribēja amputēt, bija tikpat kā vesela, nedziedināmā čūla bija tikpat kā sadzijusi.

Lai gan profesora miesā nebija gandrīz nevienas veselas vietiņas, viņš turējās itin braši, neviens no malas pat nemaz nevarēja iedomāties, kā tad ar viņa veselību bija patiesībā. Turklāt, viņš vienmēr prata paskatīties uz nopietnajiem savas veselības apgrūtinājumiem ar humoru. Reiz, kad viņu bija nomocījuši visi laipnie, bet brīžam ļoti apnicīgie zvanītāji, kas neiztrūkstoši apjautājās par profesora veselību, viņš ierastajā mazliet gražīgajā manierē sūdzējās: “Zvana visi. Jautā. Kā Jums, profesor, ar veselību? Nu ko lai es saku? – Iesnu un klepus nav!”

I.O. Arī es viņam reiz, kad viņš bija sasirdzis, zvanu un jautāju – kā tad ar veselību, un viņš saka: “Ar to veselību vecumā ir tā, kā ar naudu jaunībā, – nekad nav par daudz!”

Tomēr arī vecuma nespēkā viņš bija nodarbināts, nevienam, kas pazina profesoru, neienāktu prātā pajautāt – “Vai jums, profesor, nav garlaicīgi?”. 

Viņam nebija ģimenes. Es viņam par to tiku jautājis, un viņš sacīja: “Es šādu vajadzību neesmu nekad pie sevis manījis, un arī manā darbā tā ir labāk.” Un tā ir taisnība. Kad mēs gājām pie profesora, tur nebija ģimenes, mēs nekad neiztraucējām kādu citu – sievu vai bērnus – , mēs neienācām no malas; profesoram ģimene bija visi tie, kas bija viņam apkārt, – kurš atnāca, tas bija mājās. Iztraucēt varējām tikai viņu pašu. Mēs, protams, zinājām viņa dienas grafiku, kad drīkstēja nākt, kad ne, to viņš noteica.

Vai! Reiz es, profesoru vēl tik labi nepazīdams, zvanīju viņam Jaunajā gadā, pēc pusnakts, lai apsveiktu. Zvanu, zvanu, bet klausule netiek celta. Nākamajā tikšanās reizē viņam stāstu – profesor, zvanīju jums Jaungada naktī, bet nevarēju sazvanīt. “Nu, jā,” viņš saka, “tad jau es biju trešajā miegā.” Toreiz nodomāju – nu gan savādnieks! Tagad jau es pats prātoju – kāpēc gan nevarētu Vecgada vakarā savlaicīgi iet gulēt?

Pie profesora pirmā es ieraudzīju to, ka var uz dzīvi skatīties pavisam citādi, viņam bija savs skats uz vērtībām. Viņš, piemēram, galīgi neorientējās daudzās lietās, kas notika apkārt, sabiedrībā, arī par jaunākajām filmām, teātriem vai populāriem cilvēkiem neinteresējās un tos nezināja. Atceros gadījumu Mežaparka sakristejā – atnāca Artmane uz baznīcu, piegāja pie galda, pie kura sēdēja profesors – iespējams, aizlūgumu lūgt vai ko citu –, un profesors pieraksta. (Un pie viņa vairāki cilvēki stāv rindā, visi skatās un klausās – slavenā aktrise!) Profesors vaicā: “Kundze, kā jūs sauc?” Aktrise samulst – to jūt pēc viņas sakustēšanās – un saka: “Vija Artmane.” Profesors raksta un runā līdz – “Vija..., kā jūs teicāt – Hartmane?”

A.B. (Smejas.) Protams, viņš nepazina aktierus, un šo profesiju diez kā neieredzēja!

I.O. Jā, viņš teica: aktiera profesija ir melošana. No malas varētu šķist – kāds dīvainis, kā mucā audzis. Bet pret to visu bija tāda gudrība, zināšanas un skaidrība pretī! Kino un teātris, un daudzas citas pārejošas lietas nobālēja viņa dziļo zināšanu un izpratnes priekšā, kas viņam bija citās – daudz nozīmīgākās – lietās. Kaut vai viņa valodu prasmes. Brīnišķīgas krievu, angļu, vācu valodas zināšanas! Viņš teica, ka neprotot zviedru valodu, tikai šo to pateikt varot. Bet īstenībā viņš labi runāja arī šajā valodā.

A.B. Jā, vēl viņš runāja arī poliski, lasīja un runāja franciski.

I.O. Viņš arvien uzsvēra – mācieties valodas, ja tev nav valodas, tu esi kurls un pa daļai arī akls. Un vēstures zināšanas! Atceros viņa ieteikums bija tāds – nevajag jau daudz – vajag atcerēties apmēram gadskaitļus un personas, tad jau kāda skaidrība vēsturē būs. Viņa stāstījumi par vēsturi bija aizraujoši. Tāpat kā viņa sprediķi bija īpaši – tos speciāli nāca klausīties arī daudzi izglītoti nebaznīcas cilvēki.

A.B. Prātā nāk vēl kāda zīmīga profesora īpašība – katrā vīriešu kārtas cilvēkā viņš redzēja vai gribēja redzēt mācītāju.

I.O. Jā, līdzīgi kā nereti meitu māte noskata puisi, domājot par to, vai tas būtu labs znots vai ne, tā arī profesors – tiklīdz ieraudzīja baznīcā parādāmies kādu jaunu puisi, šķiet, tūdaļ domāja, vai tas varētu būt noderīgs baznīcai. Reizēm viņš arī man jautāja: “Kas tas tāds ir, vai sakarīgs?” – ar domu, vai ir vērts šim pievērst lielāku uzmanību kā nākamajam teologam.

A.B. Viņš diezgan bieži arī pavisam maziem zēniem teica: “Būsi mācītājs!”

I.O. Jā, bet vai bez šāda – patiesībā nemaz nepamatota – entuziasma baznīca būtu noturējusies? Kāda tā būtu bijusi, varbūt pilnīgi citāda?

A.B. Noteikti. Viņš apzinājās situāciju – iepriekšējos gadus taču jauniešu baznīcā tikpat kā nebija. Kā viņš pats to nemitīgi atkārtoja, tas bija liels brīnums – pēkšņi uzrodas jaunieši, un vēl tādi, kas interesējas par Dieva vārdu. To viņš saprata kā īpašu Dieva darbu un nolūku. Un pats par to ļoti brīnījās.

I.O. Kad profesors atnāca no lēģera, viņu norīkoja kalpot divās draudzēs – tādās, kādas šodien sauktu par neperspektīvām – Olaines un Katlakalna draudzēs. Profesors stāstīja, kā bija pirmajās ziemās – “Aizbraucu ar tramvaju līdz galapunktam,” – ar to laikam domāts galapunkts, kas tolaik bija pie “Sarkanā kvadrāta”–, “tad eju pāri Daugavai, atslēdzu baznīcu, pastāvu uz sliekšņa, atnāk ērģelniece, pagaida, vai būs kāds vai nebūs, un tad sākam dievkalpojumu.” Cits varbūt domātu – ja neviens nenāk, ko tad tur gaidīt, kāda jēga! Bet viņš ne.

A.B. Viņi svinēja dievkalpojumu, kaut divatā vien. Vēlāk viņš par to laiku teica: “Mēs turējām sardzi!” Ja šāda vieta ir, cilvēki var atnākt. Tu jau nezini, kurā brīdi tas var notikt, un tā galu galā arī bija.

Man šķiet, ka reizēm profesors dīvainā kārtā priecājās ne tik daudz par Mežaparka draudzi, kur tajā laikā, kad mēs sākām iet baznīcā, pulcējās daudz ļaužu, arī jauniešu – toreiz pat, ja neatnāci savlaicīgi, nemaz nebija, kur apsēsties –, bet viņš bija īpaši priecīgs par savu iemīļoto Olaines draudzi un dievnamu, ko viņš nemaz nesauca citādi kā par Olainīti. Tā iepriekš ilgus gadus bija bijusi pamesta, aizmirsta un plika, bet tobrīd bija sākusi atdzīvoties. Turklāt tajā savu ticības ceļu un kalpošanu bija uzsākuši divi mācītāji – Juris Uļģis un Oskars Skrodelis. Tas viņam bija kas īpašs – redz, šī necilā draudzīte devusi baznīcai divus mācītājus!

I.O. Jā, lai gan Mežaparkā notika lielas lietas, tomēr tas viņam nebija tik tuvs kā Katlakalns vai Olaine.

A.B. Ievēroju, ka ar īpašu cieņu viņš izturējās pret mācītāju mātēm. Tas bija redzams ordinācijas dievkalpojumos, kad viņš nāca apsveikt jaunos mācītājus. Viņš piegāja klāt arī mātēm un ar lielu godbijību runāja ar tām. Reiz viņš man teica – šīs mātes ir mācējušas saviem dēliem iedot ko tādu, kā dēļ tie ir tikuši atrasti par derīgiem Dieva vārda sludinātāja amatam; un to viņš vērtēja ļoti augstu.

I.O. Viņam bija īpaša attieksme arī pret arhibīskapa amatu. Vai viņam patika vai nepatika konkrētais cilvēks, taču visas savas domas viņš lika pie malas, atstājot tikai cieņu un godbijību.

A.B. Viņš ļoti respektēja Dieva iedibināto kārtību un saprata, ka aiz katra baznīcas amata stāv kas vairāk nekā vienkārši cilvēks. Tas mazliet sasaucas ar to, ko viņš man stāstīja par kādu notikumu pašā viņa kalpošanas sākumā. Viņš tika atsaukts pie kāda veca un smagi slima mācītāja, lai sniegtu tam Svēto Vakarēdienu. Pēc Sakramenta saņemšanas vecais mācītājs cieši satver un skūpsta viņam roku. Mūsu mīļais, tolaik vēl pavisam jaunais profesors tā kā saraujas un mēģina atraut nost savu roku, bet vecais mācītājs to cieši tur un pavisam mierīgi saka: “Ne jau tev, ne tev tas gods!” To roku, kas bija sniegusi Sakramentu, viņš skūpstīja, dodams godu Kristum, kurš ir patiesais Sakramenta devējs.

 Šo notikumu profesors man izstāstīja tad, kad es viņam viņa paša pēdējās mūža dienās sniedzu Sakramentu; un arī viņš darīja tāpat kā toreiz vecais mācītājs. Tā profesors bija iemācījies aiz cilvēka redzēt Dieva iedibinātu amatu, caur kuru darbojas Kristus, Baznīca tiek uzturēta un Evaņģēlijs pasludināts. Arī mums, saviem dēliem viņš to centās labi iemācīt. Viņš pastāvīgi atkārtoja: “Skatieties uz Kristu! Skatieties uz Kristu!”, tas nozīmēja – neskatīties uz cilvēku, kas sludina vārdu, ne arī uz apstākļiem, kuros tas notiek, bet vienīgi uz Jēzu Kristu, kas Evaņģēlija vārda top atklāts.

Sava mūža pēdējās dienās, cīnīdamies ar slimībām un nespēku, viņš sacīja: “Ir reizēm tā, ka nav vairs spēka pat noskaitīt lūgšanu, ir tikvien spēka, kā saukt: Jēzu! Jēzu!, – bet ar to pietiek, šis ir pats stiprākais vārds.”

(Biķeru Draudzes Avīze Nr.7(14) 2006. 1.X.)