Dēli par tēvu

 
Rolands Eimanis, 
Mežaparka un Baldones draudzes mācītājs, 
Pedagoģiskās plūsmas vadītājs Lutera Akadēmijā
 

Es arī esmu profesora Feldmaņa dēls, un šobrīd mūs saista arī darba attiecības, jo tā ir viņa draudze, kurā es tagad kalpoju un turpinu to, ko viņš darījis pēdējos gadu desmitus. Pirmā tikšanās ar viņu bija, kad jau studēju teoloģiju. Teoloģiju studēju, kaut ar Baznīcu man bija diezgan maz sakara, tikai skaitījos Doma draudzē. Studēt aizgāju nevis, lai kalpotu, bet vienkārši studēt. Pie profesora mani aizveda mani kursabiedri. Uz Bībeles stundām nekur tai laikā negāju, vienkārši studēju teoloģiju un pie Feldmaņa aizgāju vairāk ziņkārības pēc, jo viņa vārds tad man pazīstams nebija. Viņš mani noskatīja mīļi no galvas līdz kājām un sasveicinājās. Interesants moments varētu būt, ka tagad man profesors ir aizrādījis, ka esmu žaketē, bet bez šlipses, taču kad biju pirmo reizi pie viņa mājās, viņš man ne reizi neko nepateica, kaut gan es staigāju ar gariem matiem un džinsos. Taču viņš man par to neaizrādīja...

Pagāja laiks, un radās iekšēja vajadzība ik piektdienu doties pie profesora uz Bībeles stundām, kaut arī bija nedēļas beigas un zināms nogurums. Es esmu ļoti priecīgs un pateicīgs Dievam par to. Tā bija vieta, kur saņemt garīgo barību.

Viņa vadītās Bībeles stundas apliecināja, ka Dieva vārds ir dzīvs un sasniedzams katram. Profesors deva piemēru, ka Dieva vārds ir mācāms vienkāršā veidā. Katrs to varēja dzirdēt savam līmenim atbilstoši, neviens nejutās ārpus. Arī tagad mani turpina pārsteigt, ka profesora sacītajā jaunpienācējs draudzē dzird ko priekš sevis, tāpat kā izglītots teologs priekš sevis. Tā pati uzruna jaunpienācējam ir kā ievads kristietībā un zinātniekam — akadēmiska uzruna.

Maz pamazām satuvinājāmies, un profesors lika uzrunāt sevi uz "tu" un bija ar mieru kļūt mans garīgais tēvs, šķiet, tas bija pēc manas pirmās grēksūdzes.

Pats svarīgākais — viņš ir rādījis, ka ticība ir dzīva, ka tas nav vēlamais, bet esošais. To iemiesoja viņš pats un tie, kas bija ap viņu. Godīgi sakot, viņš man tad radīja vēlēšanos būt tādam pašam, līdzināties viņa cēlumam, skaidrībai. Taču, ja jūs prasāt, ko man devis mans garīgais tēvs, tad uz to būtu tikpat grūti atbildēt kā uz jautājumu, ko vispār tēvs var dot. Visu!