SASKARSME CAUR KOKIEM UN CILVĒKIEM

Andris Zvirgzds, Dr.biol.h.c., prof.

Topēcpusdien 4.augustā, kad mēs visi Jūsu 90.dzimšanas dienā klausījāmies, Profesor, Jūsu sajūsmu par Mārtiņa Lutera darba pirmo tulkojumu latviešu valodā, likās nepiedienīgi vie­siem laiku aizņemt ar garāku stāstu par Jūsu aizrautību ar pasaules kokaugiem. Šovakar mājās pārnācis, pāršķirstu sa­vas piezīmju lappuses un atmiņas apcirkņus.

Nu jau vairāk nekā 36 gadi pagājuši, kad kādā pavēlā pavasara lietainā priekšpusdienā manas darba istabiņas durvīs Salaspils ZA Botāniskajā dārzā skanēja bikls, bet skaidrs klaudziens, un pēc manas reakcijas durvīs parādījās lakots spieķis un melna platmale. Tai laikā perfekti klasiski ģērbtu kungu sastapt un ne jau uz ielas Rīgā bija brīnums. Pēc apsveicināšanās un savu uzvārdu apmaiņas noskaidrojās, ka Roberts Feldmanis meklē cilvēku, kas var palīdzēt ar kokiem. Tai pavasarī mūsu devums bija trūcīgs, jo likās, ka tik vēlu stādīt ir avantūra. Ar gadiem pieradām, ka Robertam Feldmanim ir svētīga roka un viss stādītais Katlakalna priedēs aug. Pieradām arī pie tā, ka visus kokaugus mūsu gādīgais viesis zināja nosaukt latīņu vārdos, tā ietaupot mums neziņu, kas viesim tīk. Profesionāls dendrologs. Un tad bija reizes, kad klasiski ģērbtais kungs spodrinātās melnās kurpēs, kas nošķiestas ar kokskolas dubļiem, piekrāva "ZIS'a" pašizkrāvēja kulbu ar dažādu koku un krūmu stādiem. Katlakalna priedes kā dabas platība tika nostiprinātas pret laiskiem atpūtniekiem un patvaļīgiem postītājiem ar ērkšķainām mežrozēm, vilkābelēm un retākām kazeņu pasugām. Ap Dievnamu tapa puķu dārza līdzinieks no zemiem ziedošiem krūmiem un ziemcietēm. Tālākajā platībā tāda īsta apstādījumu projekta, ko varētu skaisti "atrullēt", nebija. Aso aizsargkrūmu ielenkumā tapa viena no bagātākajām citzemju kokaugu kolekcijām Latvijā. Kad ap 1980. gadu tika publicēts īpaši aizsargājamo dabas objektu saraksts, tad Latvijas parku un dendrāriju skaitā bija iekļauts Garlība Merķeļa piemiņas dendrārijs, citādi tolaik nevarēja. Tajā laikā dendrārija kokaugu sugu un šķirņu skaits tuvojās trim simtiem. Nu jau vairāk nekā 20 gadus Latvijas kokaudzētavu darbinieki Katlakalnā brauc rudeņos vākt retu koku un krūmu augļus un čiekurus sējai.

Katlakalnā stādīti un labi saglabājušies, paša Profesora vārdiem sakot, baltajā smiltiņā īsti citu zemju dendroloģiski dārgumi. Nevaru noturēties, dažus no tiem neminē­dams kopā ar itin daiļskanīgajiem latīņu nosaukumiem. Visiem pazīstamās "sudrabegles" Kanādas augstkalnu radiniece Engelmaņa egle (Picea engelmannii) ar zilganajām un neparasti mīkstajām skujām. Korejas ciedrupriede (Pinus koraiensis) — viena no pasaules augstākajām priedēm, kurai čiekuri nereti sver 1,5 kg. Kanādas hemlokegle (Tsuga canadensis) savukārt liels koks ar sīkām skujām un zirņa lieluma čiekuriņiem. Un Mandžūrijas osis (Fraxinus mandshurica), kurš nezin kāpēc negaršo mūsu stirnām un briežiem, bet lapas rudenī krāsojas krāšņos purpura toņos. Un Japānas dievu koks katsura (Cercidiphyllum japonicum) ar neparastu lapu formu, kas līdzīga Bībeles reģionā mītošajam Jūdaskokam (Cercis siliquastrum). Rudeņos jau tālu redzami koši sarkanie uzpūstās klintenes (Cotoneaster bullatus) augļi — lielam krūmam, kam pirmdzimtene ir augiem bagātās Tibetas priekškalnes. Tie bija tikai daži piemēri.

Vienmēr esmu apbrīnojis Jūsu erudīciju mūsu nozarē. Vai tās ir atskaņas no Jūsu tālumā pavadītajiem gadiem? Darbu steigā nekad to neesam pārrunājuši.

Jūsu stādījumi Katlakalnā ir ilgstoša saruna ar un par dabu un cilvēkiem.