|
Stalte G. Intervija: Roberts Feldmanis un ārmisija // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 6.lpp.
INTERVIJA: ROBERTS FELDMANIS UN ĀRMISIJA
GITA STALTE, JĀŅA SARKAŅA foto
Roberts Feldmanis par savu dzīves aicinājumu uzskatījis misionāra darbu. Viņš aizrautīgi strādājis ārmisijas darbā, uz kuru durvis aizvēra karš. Pēc tā par viņa gaismas avotu kļuva mazās draudzītes, kuras profesora kalpošanas laikā atspirga, atplauka un pildījās jauniem cilvēkiem.
Stāsta profesors:
"īsta modināšana patiesai ticībai, nevis ierosināšanai uz kaut kādiem labdarības darbiem — tā ir ārmisija. Tur, kur bija pamodināts ārmisijas darbs, tur arī draudžu darbs bija pavisam kas cits, sevišķi, ja mācītāji stāvēja pie tā darba. Kā, piemēram, Mārtiņa draudzē mācītājs ar savu kundzi, kas tādā atdevē bija pie visa klāt. Tad Skrundā, Tukumā, Kristus draudzē, tikai šos dažus atsevišķos piemērus minot, man jāsaka: "Tur ziedēja arī draudzes." Tas ir tas īpašais. Kādēļ? Tādēļ, ka ārmisijas darbs nav viens speciāls nodarbošanās veids, kas tiek ieteikts. Sāk', tagad padarbojieties tanī veidā, teiksim, malkas zāģēšana ir izdevīgāka, nekā skaldīšana. Te nav izvēle par kaut kādu izdevīgāku vai patīkamāku darba veidu, bet ārmisija savā būtībā prasa no cilvēka īpašu nostāju. Viņa visas būtības nostāju, tas ir, ka Kristus Evaņģēlijs ir Dieva dotā žēlastības dāvana, svētība mums un ka mēs, kristīgā draudze, dzīvojam no Dieva svētā vārda un viņa patiesības. Dzīvojam. Un tas ir mūsu dārgums, un, ja mēs kaut ko gribam otram darīt labu, tas ir dot viņam daļu arī darboties, just, dzīvot līdzi tur, kur šis darbs tiek izpausts. Ārmisija prasa šo sirds degšanu un nepacietību. Mēs nevaram to izturēt, paši baudīdami Evaņģēlija bagātību, svētību un žēlastību, ka ir cilvēki, kas to nepazīst un nezina. Tā ir tā svētā nepacietība, tas ir tas svētais nemiers, tā ir tā nerimšana, kāpēc cilvēki skrien pāri pār jūrām un pār kalniem, tikai lai būtu tur pie tiem melniem, brūniem, dzelteniem vai kādiem cilvēkiem, lai viņiem aiznestu Evaņģēliju. Viņi nevar to izturēt, zinādami: "Ir cilvēki, kuriem taču nav šīs lietas." lekšmisijai nav šī momenta, iekšmisija rūpējas par mūsu cilvēkiem, kuri ir trūkumā, vajadzībā, nepieciešamībā, ciešanās, un visos tanīs virzienos mēs nākam gan kā viņu brūču apkopēji, gan kā viņu bada remdinātāji. Mēs nākam viņiem palīdzēdami, kā arī viņu dzīves apstākļus mēģinādami izveidot — tas ir kaut kas cits.
Ārmisijas darbs norisinājās Indijā, kur misionāre Anna Irbe, mūsu bīskapa meita, bija no 1924.gada veltījusies šim darbam, iemācīdamās arī tamilu valodu. Atskaitot priesterības pienākumus, ko viņa kā sieviete nekad neuzņēmās un arī nevarēja uzņemties, viņa veica visu garīgās apkopšanas diapazonu pie vietējās tamilu tautas ciematā, kas bija izveidojies ap misijas staciju, pa daļai ar Latvijas līdzekļiem, un kuru nosauca par Karunagarapuri. Tas bija latviešu misijas simbols, man gadījās mūsu misionāri sastapt un apbrīnot, un noliekties visā cienībā šīs cēlās sievietes priekšā, kuras darbs bija neaptverams. Tur bija reizē eņģeļa un reizē pravieša, un skolotāja, un pamācītāja, un veidotāja darbs līdz visām detaļām. To nevar dažos vārdos pastāstīt.
Ārmisijas darbā ļoti lielu impulsu deva kāds notikums, kas norisinājās pasaules mērogā. Pasaules ārmisijas padomes sarīkotā konference 1939. gada nogalē Indijā, kad iestājos ārmisijas darbā, arī Latvijā radās veidojumi — ārmisijas referenti katrā prāvesta iecirknī, ārmisijas priekšlasījumi, īpaši ārmisijas pulcini, kas bija radušies nevis kaut kā ierosināti vai radīti, bet kas bija spontāni veidojušies Mārtiņa draudzē, Skrundā, Kristus draudzē, Tukumā. Lielā ārmisijas konference brīnišķīgā kārtā notika Indijas dienvidos. Nestāstīšu visus tos sīkumus, kas zināmā mērā apsūdz mūsu Baznīcas vadības neieinteresētību pret šīm lietām. Kā tas viss notika, tas ir viens juceklis starp Dieva brīnumiem un cilvēka centieniem kavēt, traucēt tos. Bet rezultātā man ceļš uz Indiju pavērās, un es varēju nobraukt uz šo konferenci, kura brīnišķīgā kārtā notika tamilu zemē, kur pulcējās pāris tūkstošu, ja ne vairāk, delegātu, ārmisijas darbinieku no visas pasaules un dažādām misijām. Un šī konference atradās tamilu zemē un tamilu tautā tur, kur strādāja Zviedrijas Baznīcas misija pie vēl nekristīgajiem tamilu tautas locekļiem, viņus pievēršot kristīgajai ticībai, un kur mūsu misionāre Anna Irbe bija līdzidarbiniece tajā darbā. Tā bija brīnišķa, dievišķa lietu sakārtotība, kādu grūti ir izdomāt un iedomāties. Vienlaicīgi būdams tanī konferencē, es aizbraucu kādu mēnesi iepriekš, un es braucu prom no Indijas, kad no konferences jau bija pagājuši trīs vai četri mēneši, lai redzētu un iepazītos ar ārmisijas darbu gan tamilu zemē, gan citur, kur Indijā notika ārmisijas darbi. Pie tamiliem vēl strādāja zviedri, vācieši, dāņi, amerikāņi, un visā tur bija kaut kas ārkārtīgi skaists un rosinošs un ar skaistiem rezultātiem. Mazā draudze, kas toreiz bija tapusi — daži desmiti cilvēki, tagad izaugusi par Baznīcu ar dažiem tūkstošiem kristīgo un vēl joprojām ar nepieciešamību pēc misionāriem, kurus tagad Indijas valdība nelaiž iekšā, pamatodami to, ka viņi kā nacionāla valsts nevar paciest, ka ierodas svešu ideoloģiju sludinātāji no svešām zemēm maitāt viņu tautu. No hinduisma, pagānisma pāriet kristīgā ticībā, tā cilvēkā ir ļoti būtiska izmaiņa.
Pēc tam, atgriežoties atpakaļ, vēl varēja organizēt misijas dienas divas reizes, es atgriezos atpakaļ 1940.gada maijā, un septembrī pie mums jau ieradās "atbrīvotāji" un ierīkoja bāzes. Es paguvu atgriezties Latvijā, kamēr viņa bija patstāvīga, paguvu vēl pie Universitātes aizstāvēt savu zinātnisko darbu un saņēmu teoloģijas licenciātu. Ārmisijas darbs pēc tam pagāja pazemē. Misijas interese jau palika pie tiem, kas bija jau vienmēr tur bijuši, bet, kā jūs varat iedomāties, piecdesmit gadus nekāda sakara ar ārzemēm vispār nevarēja būt. Bet izbeigts viņš nav, draudzes top un pastāv, un tur ir izveidojusies tamilu ev.lut.Baznīca. Ir jau tas intereses modināšanas darbs, taču ne jau es vairs.
Tas ir ārmisijas lietās ļoti paviršs un mazizteiksmīgs pārstāstījums.”
|
