Sants M. Dēli par tēvu // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 5.lpp.

Māris Sants,
Rīgas Kristus draudzes mācītājs

Es biju jauns matemātikas students, nesen kristīts, aizrāvies ar filozofiju. Es daudz esmu domājis, kas bija tas, kas mani piesaistīja palikt Mežaparkā toreiz pirms vairāk nekā 12 gadiem.

Patiesībā tas pārmainīja visu manu dzīvi. Viss sākās ar vienu tēva sacīto teikumu: "Nebīsties, tici vien!" Viņš to atkārtoja savas divdesmit reizes sprediķī par Jairu un viņa mirstošo meitiņu. Kas mani toreiz pievilka šim vecajam vīram? Tā nebija ne pārliecīgā gudrība, ne retorikas māka, ne cietais konservatīvisms. Nedz viena, nedz otra, nedz trešā viņam tiešām netrūka un netrūkst. Nav viņš arī nekāds svētais, savu reizi mēs, dēli, atdarinādami viņu, esam paķēruši un ar savu līdzināšanos kariķējuši gan viņa neiecietību pret kādu notikumu, gan iznīcinošo kritiku.

Patiesībā tēvs ļoti maina savus uzskatus gan par katoļiem, gan par trimdas baznīcu, gan par sievietēm. Bet par to, kam viņš tic, viņš deg un neliekas mierā, līdz nav kaut ko darījis lietas labā. Reizēm ar puikas degsmi profesors metas darīt lietas, uz kurām viņam, šķiet, nemaz nav spēka. Un galā par brīnumu apkārtējiem kaut kas labs sanāk.

Mums Latvijā ir daudz gudru teologu, daudz doktrīnas sargātāju, daudzi ar cienījamu stāju personiskā dzīvē un kancelē. Taču tas nav galvenais. Es nevienu nepazīstu, kurš tik dziļi mīlētu cilvēkus. Ar pārsteidzošu cieņu pret katru, sevišķi pret to, kurš ir visatstumtākais, zemākais, nemīlētākais. Tam, kurš sevi pacēlis augstu, tēvs reizēm ar asu, tieši sejā sacīto viedokli atklāj viņa lepnību, riskēdams zaudēt viņu kā dēlu vai meitu. Pats esmu bijis zem viņa vārdu pātagas, arī es gribēju aiziet. Lai gan ne viss ir izrādījies taisnība, taču vēlāk tas, ka profesors norāj, ir bijis par svētību. Patiesībā, kad cilvēki viens otram ir tuvu, bez nesaskaņām neiztikt. Es nezinu arī nevienu, kas ar tādu bijību kā tēvs raudzītos uz otra cilvēka neliekuļotām sāpēm. Tajos brīžos viņš aizmirst gan grēkus, gan pāridarījumus, viņš vienkārši ir blakus un aizlūdz.

Es nepazīstu arī nevienu citu kolēģi, kas ar tādu dedzību darītu labu saviem ienaidniekiem, tiem, kas viņam atklāti darījuši ļaunu, īpaši pēdējā laikā jūtu, ka tēva lēnība un mīlestība uz ļaudīm ir sevišķi redzama. Kaut mēs spētu satvert no tās vairāk un vēl kādus gadus!