Ziemelis M. Dēli par tēvu // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 5.lpp.

Māris Ziemelis,
Katlakalna draudzes mācītājs

Par profesora Feldmaņa esību zināju jau kopš 1988.gada. Baznīcā iešanu sāku Mežaparkā. 1989.gadā Katlakalna baznīcā tiku kristīts un iesvētīts. Lai gan šajās draudzēs darbojās vikāri, tās tomēr bija Profesora pārraudzībā un vadībā.

Aptuveni 1991.gadā man bija gods un žēlastība tikt ar viņu personīgi iepazīstinātam. Toreizējais Katlakalna draudzes priekšnieks Uldis Fandējevs reiz "paņēma mani līdzi" uz piektdienas vakara Bībeles stundu pie Profesora. Tad arī sāku apmeklēt šīs Bībeles studijas. Tie bija lieliski Evaņģēlija skaidrojumi un liela Dieva svētības klātbūtne. Un tieši šeit ieguvu labu, kristīgu draugu pulku.

Ir grūti ietērpt vārdos, kas tieši tas bija, kas piesaistīja Profesoram. Varbūt tā bija kāda īpaša Dieva dāvana, svētība vai, kā šodien mēdz sacīt, "svaidījums", kas varēja būt ar kaut kādām saknēm saistīts ar viņa nelokāmo un nedalīto uzticību Jēzum Kristum, un tieši tajos gados, kad daudzi izvēlējās platāku ceļu. Feldmanis pastāvēja, un Dievs viņu bagātīgi svētīja.

Viņa skats allaž raudzījās tālāk par sevi, uz visas Latvijas luteriskās Baznīcas vajadzībām. Viņš mudināja puišus studēt teoloģiju un kļūt par mācītājiem. Arī es biju viens no tiem.

Svarīgākais bija ne vien šie mudinājumi, bet vairāk rūpība, uzmanība un mīlestība, ar kādu viņš pret katru no mums izturējās un vēl joprojām izturas (nes savā sirdī).

Šobrīd no viņa esmu pārņēmis darbu Katlakalna draudzē, kurā viņš nokalpoja 40 gadus