Vavilova R. Roberta Feldmaņa dzīvē // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 4.lpp.

ROBERTA FELDMAŅA DZĪVE

Rota Vavilova

Mācītājs Roberts Feldmanis nodzīvojis garu un bagātu mūžu. Liecības par to var atrast vairākos vēstures avotos. Šeit aprakstītais ņemts no Edgara Ķiploka grāmatām "Nāc Man līdz!" (LELBA Apgāds, 1990) un "Taisnības dēļ vajātie" (LELBA, 1993), kā arī Ievas Kļaviņas bakalaura darba "Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijas iestāžu represijas pret mācītāju Robertu Feldmani" (Teoloģijas Fakultāte, Rīga, 1996).

Bērnība

Jānis Feldmanis, zemgalietis, un Jete Marija Matuta (cēlusies no Bārtas), salaulājās 1903,gadā Aizputē. Pēc kāzām viņi pārcēlās uz dzīvi Viļņā, kur jaunais vīrs strādāja par dzelzceļa ierēdni. Te ģimenē piedzima dēli Edvīns 1905.gadā un Roberts 1910.gada 4.augustā (pēc vecā stila 22.jūlijā). Pirmo pasaules karu ģimene pavadīja Maskavas tuvumā, kur tika evakuēta tēva darbavieta. Te bērni iemācījās lasīt un rakstīt kā latviešu, tā arī krievu valodā. Pēc revolūcijas ģimene meklēja iespēju nonākt atkal atpakaļ Latvijā. Tas bija sarežģīts un briesmu pilns ceļš. 1919.gadā Feldmaņi beidzot nonāca atkal Viļņā. Tālākais ceļš uz Latviju bija slēgts. Ģimene apmetās Viļņas tuvumā, tēvs turpināja darbu dzelzceļa ierēdniecībā. Sākās Roberta mācības skolā, kurā viņš iemācījās poļu valodu. 1921.gada septembrī Feldmaņi beidzot varēja apmesties uz dzīvi Latvijā, Jelgavā. Tēvs atkal strādāja dzelzceļā, bija bieži izbraukumos un komandējumos. Jaunāko dēlu uzņēma Jelgavas IV pamatskolas III klasē.

Izglītība

Pēc pamatskolas beigšanas 1925.gada rudenī Roberts Feldmanis iestājās Jelgavas Skolotāju institūtā, tomēr "institūtā jau pašā sākumā bij pamodusies un arvien nostiprinājusies doma, ka skolotāja darbā nepalikšu, bet uzsākšu teoloģijas studijas Uni­versitātē. Pavisam noteikti to "zināju" jau otrajā mācību gadā," vēlāk sacīja mācītājs. Izšķirties par labu teoloģijas studijām palīdzēja iepazīšanās ar mācītāju Edgaru Rumbu, kuram bija liels garīgais iespaids visā Jelgavā. Te 1928./29.g. viņš bija prāvesta Jāņa Rein­harda adjunkts Jelgavas pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā un nodibināja Nikolaja draudzes jaunatnes pulciņu, vadīdams Bībeles un lūgšanu stundas. 1929.gadā tam pievienojās arī Roberts.

Ar laiku sarežģījās ģimenes dzīve, tēvs aizgāja pensijā un Robertam bija jāstājas patstāvīgā peļņas darbā. 1929.gadā nācās izstāties no institūta priekšpēdējās klases, un viņš kļuva par ierēdni Dzelzceļa Materiālu apgādes IV rajona kancelejā Jelgavā. Tā paša gada rudenī viņš iestājās Jelgavas Vakara ģimnāzijas pēdējā klasē. Mācības ģimnāzijā sākās sešos vakarā un turpinājās līdz pat desmitiem, bet pa dienu nācās strādāt.

Nākamā gada rudens semestrī R.Feldmanis iestājās Teoloģijas fakultātē, tāpat turpinot strādāt. Pēc darba plkst. 15.00 bija jāsteidzas uz vilcienu, lai pagūtu uz lekcijām pie prof. Maldoņa 16.15. Rīta lekcijas nebija iespējams noklausīties, starp tām bija arī Baznīcas vēsture pie prof. Adamoviča, kas R.Feldmani saistīja visvairāk. Toties šajā priekšmetā līdz ar to bija jāveic kompensācijas darbi — jāizstudē krietni sējumi. Lielajā slodzē cieta veselība. Trešajā studiju gadā parādījās tuberkuloze. Sekoja ārstēšanās atvaļinājums darbā, slimnīca. Lai gan ārsts bija licis studijas uz pusotru gadu pārtraukt, tas netika ievērots. Nu varēja apmeklēt arī rīta lekcijas Universitātē.

Ordinācija un pirmā kalpošana

Roberta Feldmaņa pirmā stāšanās nelielas draudzes priekšā notika 1932.gadā — kapu svētkos Jelgavas Tabora kapsētā. 1933.gada vasaras nogalē topošais mācītājs stājās jau īstā draudzes un ari Baznīcas darbā kopā ar Edgaru Rumbu. Viņam tika uzticēti pienākumi jaunatnes un svētdienas skolas darbā, laiku pa laikam dievkalpojumos Rīgas Kristus draudzē. Kopā ar Edgaru Rumbu tika veikts arī ārmisijas darbs.

Mācītāju Robertu Feldmani ordinēja 1935.gada 22.septembrī Jaunās Derības 350 gadu atceres dievkalpojumā Alūksnes baznīcā. To veica arhibīskaps Teodors Grīnbergs. R.Feldmanis tika nozīmēts par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru pie Kristus drau­dzes. Līdz 1936.gada decembrim viņš bija uz neilgu laiku vikārs dažādās draudzēs—Tri­kātā, Piltenē, Laidzē, Zlēkās, Puzē, Ugālē. Taču tad nāca jauns uzdevums — ārmisijas darbs pie Latvijas luterāņu Baznīcas Virsvaldes. Darbam bija vairāki virzieni. Vispirms vajadzēja iedzīvināt ārmisijas ideju latviešu draudzēs. Bez tam nācās uzņemt sakarus ar citām misijas organizācijām visā pasaulē. No 1937. līdz 1939.gadam R.Feldmanis daudz laika pavadījis ceļojumos un ārzemēs.

Sākoties kara jūklim, sakari ar ārpasauli pazuda. Mācītājs bija vikārs Rīgas sv.Jāņa draudzē, pēc tam — mācītājs Rīgas Jēzus draudzē. Karš ienesa lielas pārmaiņas Baznīcas dzīvē. Pēc īstās frontes sekoja arī "otrā fronte" — lielinieku aizvestie un nošautie, ap­laupīšanas, bandītiskas ielaušanās dzīvokļos. "Kapsētā bij dažreiz jāpavada bez pārtraukuma visa diena no gaismas līdz gaismai" (E.Ķiploks "Taisnības dēļ vajātie").

Apcietināšana

Jaunā vara darīja savu. Cilvēki tika aicināti uz "parunāšanos", lai ar draudiem un vilinājumiem mēģinātu viņus padarīt par izspiegotājiem un nodevējiem. Tas iesēja neuzticību arī mācītāju saimē. R.Feldmanis palika nelokāms un par to dabūja arī ciest. 1950.gada 29.aprīlī viņu apcietināja. Dzīvoklis tika izkratīts, vērtīgās lietas nolaupītas, pārējais konfiscēts. Apmēram mēnesi mācītājs atradās čekas pagrabos Stabu ielā. Pratināja katru nakti. Kāds izmeklēšanas protokols liecina, ka vienas diennakts laikā apcietināto pratināja 12 stundas! Sāpīgi tas, ka pret savas draudzes ganu bija liecinājuši Jēzus draudzes darbinieki — sekretāre, pērminderis, draudzes padomes locekļi un zvaniķis.

Apmēram pēc mēneša ieslodzītais tika pārvests uz Centrālcietumu, pratināšanas turpinājās. Rudenī, kad tā sauktā izmeklēšana bija galā, R.Feldmanim tika paziņots, ka "tāpēc, ka tu esi garīdznieks, tevi ir jāiznīcina." Viņam piešķīra 10 gadus labošanas nometnē par pretpadomju darbību. Bez jebkādas tiesas.

Novembrī R.Feldmani nosūtīja uz Ļeņingradas pārsūtīšanas cietumu. No turienes uz Arhangeļskas apgabalu, Sibīrijai atbilstošā klimatā un taigā, mežu izstrādes nometnē. Pēc cietumā pavadītajiem mēnešiem iespēja brīvi kustēties lēģera dzeloņdrātīm ierobežotajā teritorijā likās kā atelpa un atvieglojums. Dzīve risinājās barakās, katrā no tām bija vairāki desmiti cilvēku. Ik rītus katru brigādi izveda stingrā uzraudzībā uz darba vietām — meža izstrādes, dzelzceļa remontdarbiem, noliktavām un saimniecības bāzēm. Uzturs bija vājš un nepilnīgs.

R.Feldmani norīkoja darbā Materiālu apgādes bāzes kancelejā par materiālu apgrozības pārskatu rēķinvedi. Kad viņš ieveda ļoti vienkāršu kartotēku, to apbrīnoja kā kaut ko ģeniālu, to gan neizdevās vēlāk iemācīt darba pārņēmējiem — vietējiem brīvajiem ļaudīm. Beidzamajā gadā saslimšanas dēļ viņš kļuva par ambulances darbvedi. Režīma ietvaros varēja satikties ar citiem ieslodzītajiem, kas deva iespēju iepazīt visdažādākos ļaudis. Lēģerī radās arī draugi, ar kuriem sarunās varēja papildināties jurisprudencē, vēsturē "Lēģerī redzēju, ka nav taisnība plaši izplatītai formulai, ka bēdas tuvinot Dievam. Pat otrādi, tas vēl vairāk nocietina pretniecībā," pēc tam atcerējās mācītājs.

Atgriešanas Rīgā

Pēc Staļina nāves izmainījās dzīve lēģeros. Piespriestie desmit gadi tika saīsināti, un 1954.gada novembrī R.Feldmani atbrīvoja ar atļauju atgriezties Latvijā.

Rīgā mācītājs atgriezās 30.novembrī. Māju un tuvinieku nebija. Savā pajumtē uz laiku viņu pieņēma prāvests Kauliņš. Arhibīskaps Gustavs Turs aicināja atkal stāties Baznīcas darbā. Jau otrajā rītā pēc atgriešanās no ieslodzījuma bija jāierodas Baznīcas Virsvaldē, lai apspriestu turpmākā darba lietas. Vakanta bija Katlakalna draudze, un 1955.gada janvārī R.Feldmanis tur tika apstiprināts par mācītāju. Pēc diviem gadiem nāca klāt kādreizējā Katlakalna filiāle Olaines draudze. Olaines baznīca vairāku huligānisku ielaušanos rezultātā 60. gados tika izdemolēta, vēlāk sāka izdarīt pārbūves un atjaunošanas darbus. Uzbūvēja altāra telpu ar altāri un kanceli akmenī, pats mācītājs veica visus mērījumus un plānus, pats brauca uz Tallinu pēc dolomīta un Allažiem pēc šūnakmens.

Mežaparks

1979.gadā pēc mācītāja Romāna Vanaga nāves Rīgas Mežaparka draudze Gustava Ādolfa baznīcā aicināja R.Feldmani par savu mācītāju. Nelielā draudze bija dzīva un aktīva, tās darbinieki ar lielu atbildību un rosīgi savos pienākumos. 80.gados parādījās aktīva jauniešu kustība. Mežaparka draudze devusi daudz studentu atjaunotajam Teoloģijas semināram, kura veidošanā liels nopelns arī mācītājam Feldmanim. Semināra laikā, arī pirms tam, R.Feldmanis tika aicināts lasīt lekcijas Baznīcas vispārējā un Latvijas Baznīcas vēsturē. 1988.gadā, kad sākās dievnamu atdošana, jau esošajam darbam Katlakalnā, Olainē, Mežaparkā un Teoloģijas seminārā klāt nāca izpostītās Krimuldas un pārvērstās Biķeru baznīcas iekārtošana dievkalpojumu noturēšanai, draudžu darba atjaunošana.

Pēc 1989.gada Sinodes nāca klāt arī darbs Konsistorijā. Tanī pat gadā beidzot pavērās ceļš atkal uz ārzemēm, kur varēja sastapt pirms pusgadsimta iepazītos draugus, arī bijušos studiju biedrus un amata brāļus.

Mācītājs Roberts Feldmanis pašreiz dzīvo Mežaparkā un vēl aizvien palīdz ar padomiem saviem sekotājiem. Ik svētdienu pulksten 8.00 profesors notur dievkalpojumu pēc viņa inciatīvas 1991.gadā atjaunotajā Kristus draudzē.