|
Uļģis J. Dēli par tēvu // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 5.lpp.
Juris Uļģis,
Liepājas Lutera un Muitnieku draudzes mācītājs
Tāpat kā katram draudzes loceklim ir savs mācītājs, arī man kā mācītājam ir savs mācītājs. Jā, arī mācītājam ir nepieciešams garīgais tēvs, pie kura var vērsties pēc padoma, gūt stiprinājumu un atbalstu. Mans garīgais tēvs ir mācītājs Roberts Feldmanis. Viņa ietekme un vadība manā dzīvē ir bijusi tik liela, ka dažkārt mani miesīgie vecāki, šķiet, ir palikuši greizsirdīgi.
Kā tad notika mana pirmā tikšanās ar mācītāju Feldmani? Bija 1989. gada agrs pavasaris, kad es pirmo reizi spēru kāju dievnamā. Tā kā dzīvoju Olainē, tad nolēmu aiziet uz dievnamu tagadējā Jaunolainē. Ar to arī viss sākās. Dievkalpojums mazā lauku dievnamā, pirmais dzirdētais sprediķis manā dzīvē, pilnīgi nepazīstamā liturģija, cilvēki, kuri izturējās pavisam citādi nekā ikdienā sastopamie, un kāds pavisam nepazīstams, gados pavecāks mācītājs. Ar šo dievkalpojumu sākās mans apzinātais ceļš pie Dieva. Ar šo dievkalpojumu es ieguvu savu garīgo tēvu mācītāju Feldmani. Tūlīt pēc dievkalpojuma šis mācītājs uzaicināja mani apmeklēt viņu mājās, kur regulāri pulcējās kopā cilvēki, kuri gatavojās savai kristībai. Es biju kā apmāts. Es darīju visu iespējamo, lai varētu izbraukāt Rīgu un apmeklēt šīs mācības. Pavisam nemanot, mācītājs Feldmanis bija kļuvis par manu garīgo tēvu, par ļoti lielu autoritāti manā dzīvē. Pēc tam viss notika ļoti strauji. Tiku kristīts. Tajā pašā gadā, sava mācītāja skubināts, iestājos Teoloģijas seminārā. Gadu pēc savas kristības pirmo reizi kāpu Jēkabpils draudzes kancelē. Mācītājam Feldmanim ir raksturīga viena īpašība, proti, jaunekļus skubināt uz teoloģijas studijām. Man pašam droši vien nekad neienāktu prātā, ka es būtu derīgs un spējīgs teoloģijas studijām. Pateicoties profesora (arī tā mēs saucam mācītāju Feldmani) iedrošinājumam un paskubinājumam, daudzi jaunekļi kļuva par teoloģijas studentiem. Tāds bija šis sākums.
Tagad, kad ir pagājuši jau 11 gadi, kopš pazīstu mācītāju Feldmani, esmu atklājis savā garīgā tēvā daudzas īpašības, pēc kurām pats tiecos. Piemēram, rūpes un interese par visu mūsu luterāņu Baznīcu kopumā. Dažkārt esmu ievērojis, ka mācītājiem ir tendence "ierakties" savās draudzēs un "neredzēt tālāk par savu nabu." Kad notiek kādi kopīgi Baznīcas pasākumi, tad apmeklējums bieži vien ir ļoti trūcīgs. Mācītājs Feldmanis vienmēr ir klāt. Viņam ir svarīgi, kas notiek mūsu Baznīcā. Viņa roka, šķiet, ir uzlikta uz Baznīcas pulsa. Baznīcas bēdas un prieki ir arī viņa bēdas un prieki.
Mācītājs Feldmanis ir vienmēr uzsvēris teoloģijas studiju svarīgumu, un varbūt tieši tāpēc es vēl joprojām mācos. Domāju, ka tieši viņš ir manī ielējis mīlestību uz grāmatām, svešvalodām un studijām. Bet tajā pašā laikā mans mācītājs ir uzsvēris, ka ir tikai viena teoloģija, proti, "salikto roku un saliekto ceļu teoloģija." Šis teiciens mani pavada visu studiju laiku. Šis teiciens mani pasargā no nedzīva un sausa akadēmiskuma, no kļūšanas par "galda urbēju."
Mācītājs Feldmanis nekad nav dzīvojis laulības dzīvē, taču tajā pašā laikā mani pārsteidz viņa izpratne par laulības dzīvi. Daudzos gadījumos viņa padomi un vārdi bija pravietiski. Nav taisnība apgalvojumam, ja tu neesi bijis laulībā, tu nevari saprast laulāto problēmas. Vismaz profesora gadījumā tā nav. Tāpēc, ja man ir kādas laulības problēmas, es neskrienu pie psihologiem un psihoterapeitiem, bet gan eju pie sava mācītāja.
Pazemība, vienkāršība, pieklājība, dievbijība, pieticība, tās ir īpašības, kuras es redzu savā garīgajā tēvā. Tās ir īpašības, pēc kurām es tiecos katru dienu.
Nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, cik svarīga ir mācītāja Feldmaņa persona manā dzīvē. Dievs ir darījis varenas un grandiozas lietas caur viņu. Dievs caur viņu ir atradis mani, kad es biju kā nomaldījusies, pazudusi, izsalkusi un nobijusies avs. Dievam lai pateicība mūžīgi par to, ka Viņš savu Baznīcu apdāvina ar pravietiskiem un harizmātiskiem līderiem!
|
