Sinka G. Par tēvu // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 8.lpp.

 
Gaida Sinka,
Mežaparka draudzes locekle
 

Profesoru ļoti mīlu un cienu. Viņš ir izcils mācītājs, un laimīga ir tā draudze, kura var dzīvot viņa vadībā. Mežaparka draudzei tas bija lemts trīsdesmit gadus. Profesors mums mācīja, ka dievkalpojumā pirmajā vietā ir Svētais Vakarēdiens, un aicināja pie tā reizi nedēļā. Tas toreiz bija nepierasti, taču tagad kļuvis par neatņemamu draudzes tradīciju. Profesors lielu vērību pievērsa aizlūgšanām gan par slimajiem, gan grūtībās nonākušajiem. Katrai bēdai atvēlēja savu tekstu no korāļa un dziesmas pantu. Aizlūgumiem viņš laiku nekad netaupīja. Un viņa dziļie, pārdomātie sprediķi, ko profesors runāja pilnīgi brīvi.

Mācītājs ir vēstures doktors, un savas zināšanas viņš aizrautīgā veidā draudzei sniedza, vadot ekskursijas pa Latvijas baznīcām.

Viņš ir arī izcils botāniķis. Mežaparka baznīcas dārzs ir viņa veidots, tāpat kā skaistais akmens krusts pie ieejas. Viņam bija tāda paraša — vākt kastanīšus un stādīt vietās, kur kociņiem būtu labi augt.

Profesoram ir liels pedagoga talants. Tagad kļuvis populāri mainīt dievkalpojuma tradicionālo kārtību, bet viņš jauniešus baznīcai piesaistīja ar savu personību. Tagad jau zinām, ka vai puse mūsu mācītāju ir viņa dēlu godā. Taču atceros gadījumu, kad kādās viesībās, kad profesors bija pieminējis savus dēlus, viņam kāda ziņkārīga kundzīte prasījusi, cik tad īsti Feldmanim dēlu esot, uz ko profesors vienkārši atbildējis, ka precīzu skaitu nezinot. Tāds joks toreiz sanācis...