Salmanis A. Dēli par tēvu // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 5.lpp.

 
Aivars Salmanis, 
Annenieku un Ādažu-Baltezera draudžu mācītājs

Mana pirmā tikšanas (iepazīšanās) ar profesoru R.Feldmani notika 80.gadu vidū. Draugi mani uzaicināja uz Mežaparka baznīcu, kurā kalpoja mācītāji R.Feldmanis un Ēriks Jēkabsons. Man tas patika. Tas bija kaut kas jauns, saistošs, uzrunājošs. Jauns skatījums uz lietām un notikumiem. Jauns izvērtējums personīgās pieredzes laukā. Pēc dievkalpojumiem svētdienās turpat baznīcā notika sadraudzības mielasti, kuru laikā notika tuvāka iepazīšanās. Vēlāk arī pie profesora mājās Bībeles stundās. Toreiz mēs bijām neliels pulciņš (bijušie sportisti), bet tomēr liels, likās esam daudz. Pret katru profesors izturējās kā pret savu dēlu. Sākumā grūti bija pierast pie šīs izturēšanās, bet ar katru nākamo tikšanos arvien vairāk sevī sāk pierast pie šī stāvokļa, kad pats sāk uzrunāt profesoru, sakot "Tēvs".

Jau toreiz, astoņdesmitajos, kad mēs nācām pie profesora ar savām problēmām, ar neizpratni un nezināšanu, viņš kā "tēvs" katram centās palīdzēt, vai tas būtu ar padomu, reizēm arī materiāli, vai kā citādi. Daudz vairāk šis vārds "tēvs" sāka izteikt, tad, kad, viņa iedrošināts, iestājos Teoloģijas seminārā un tiku iesaistīts kalpošanā. Viņa padoms bija vajadzīgs visās lietās. Tas bija jauns iesākums manai dzīvei, un vienīgais, kam varēju prasīt padomu, bija profesors R.Feldmanis. Uzrunājot viņu un sakot "tēvs", šis vārds bija kļuvis, tēlaini izsakoties, par "miera ostu".

Iesākoties patstāvīgas kalpošanas laikam, arvien retāk iznāca tikties. Arī šodien, pēc gadiem, kad satieku šo Cilvēku (ar lielo burtu), nedomājot izskan "Tēvs".

Ko var pateikt par tēvu? Visu, un tomēr tas nebūs pietiekami, jo tas īpašais, tas — kaut kas, paliks neizteikts.

Šodien saku paldies viņam par mīlestību, ko saņēmu, par uzticību, par šo laiku, kuru pats tagad esmu nokalpojis un kalpošu turpmāk.