Almars Lavrentjevs,
Ropažu draudzes mācītājs

Es biju cilvēks, kas dauzās apkārt, man bija tuvu pie trīsdesmit, kad satikos ar profesoru. Astoņdesmito gadu sākumā netīšām nācās nokļūt viņa dzīvoklītī Vecrīgā blakus Reformātu baznīcai. Tad es nebiju ne kristīts, ne iesvētīts, ne arī kā citādi saistīts ar Baznīcu, bet bija zināma interese un jautājumi, ko saucam par garīgajiem meklējumiem.

Vārds pa vārdam un nonācām pie jautājumiem, kas saistīti ar kristīgo ticību. Drīz pēc tam notika kristības Mežaparka baznīcā. Tas viss notika ļoti spontāni, bija sajūta, ka kāds diktē tavus ceļus, tos pašķir un dod tālākos impulsus. Mani darbi saistījās ar izbraucieniem, bieži nācās uzturēties ārpus Rīgas, bet tad nāca apstākļi, kas lika atcerēties Mežaparka draudzi un baznīcu. Privāti tiekoties ar profesoru un pārrunājot garīgos jautājumus, pamazām radās doma par studēšanu garīgajā seminārā. Profesors tur pasniedza Latvijas Baznīcas vēsturi. Lielā mērā viņa piemērs un sacītais bija tas, kas lika izšķirties uz šādu soli, jo tas bija pavisam cits laiks. Bija liels mācītāju trūkums, un nevar pat salīdzināt ar šodienu. Tā bija cīņa par dievnamiem, kas Latvijā bija saglabāju­šies.

Atbildes, kas tika no viņa saņemtas, nebija tādas, ar kurām viss tūlīt tika atbildēts un sagremots ielikts mutē, bet viņš bija tas cilvēks, kurš mācēja domāt un norādīt uz pareizo virzienu. Tāpat jau katram savs ceļš ejams pašam. Un tas ir ļoti daudz, ja kāds tev parāda pareizo virzienu un mērķi.

Katrs cilvēks viņam bija jāpieņem, jārunā, jāuzklausa. Vieni gāja, citi nāca, viņš vienmēr bija atvērts. Profesora personība jauniem cilvēkiem bija reāls piemērs, kam līdzināties. Viņš ir dzīvs cilvēks, reāla garīgā personība, kas ne tikai runā par garīgumu, bet ar ticību elpo.