Vanags J. Feldmaņa faktors // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 3.6.lpp.

„FELDMAŅA FAKTORS”

Ar mācītāju profesoru Robertu Feldmani iepazinos astoņdesmito gadu sākumā. Vispirms daudz dzirdēju par viņu runājam. Tās pat nebija runas, drīzāk leģendas. Tad kādu dienu aizbraucu uz Mežaparku, uz Gustava Ādolfa baznīcu. Pēc visa dzirdētā biju gaidījis nezin ko, taču pirmajā laikā neredzēju nekā tāda, kas liecinātu, ka esmu saticis cilvēku, kura ieguldījumam Latvijas Baznīcas pēckara vēsturē nav līdzīga. Tikai pamazām iepazinu tādu personību un notikumus, ka varu pateikties Dievam par iespēju būt tā visa aculieciniekam.

Mežaparka draudze tajā laikā bija kā tikko dīgstošs asns. Daudzus gadus profesors Feldmanis bija tur jau kalpojis, taču bez īpašiem rezultātiem, kas to izceltu pārējo draudžu starpā. Ap to laiku, kad es sāku tur apmeklēt dievkalpojumus, draudze sāka augt. Tas nebija labvēlīgais atmodas laiks, kad cilvēki straumēm plūda uz baznīcām, bet gan dziļa brežņevščina. Tādēļ Mežaparka draudzes izaugsme bija vēl jo vairāk brīnumaina. Pat šodien būtu gluži neparasti, ja parastā svētdienas dievkalpojumā baznīcā vajadzētu ienest papildus krēslus. Tam nebija uzkrītoša, nepārprotama iemesla. Profesors Feldmanis nelietoja nekādus "trikus" baznīcēnu pievilināšanai. Viņa sprediķošanas maniere bija — varētu teikt — svinīga un nopietna, bez jokiem, bez žestikulācijas. Taču ne valodas krāšņuma, ne intonāciju smalkuma ziņā līdz šai dienai neesmu dzirdējis nekā līdzīga. Esot bijis kāds sludinātājs, kurš spējis klausītājus novest līdz aizgrābtības asarām, pasakot vienu vārdu — "Mezopotāmija". To atcerējos, klausoties tā laika sprediķus Mežaparka baznīcā. Profesors neklāstīja ezotēriskas gudrības vai skaistas pamācības. Centrālais elements viņa sprediķošanā bija Kristus diženums un pievilcība. Domāju, ka tieši tas pulcināja Mežaparka baznīcā tik daudz cilvēku. Vai gan var būt kas skaistāks un saistošāks par Kristus personu? Mācītājs Feldmanis palīdzēja to saskatīt un sajust dievkalpojumā klātesošu.

Iespējams, ka ilgu laiku profesors bija vienīgais mācītājs mūsu Baznīcā, kuru interesēja liturģija šī vārda īstajā nozīmē. Par to, kas ir liturģija, tolaik daudziem bija ļoti savdabīgi priekšstati. Dažreiz tika izsludināti t.s. "liturģiskie dievkalpojumi", kas nozīmēja, ka tiks atskaņots īpaši daudz "kuplinājumu". Liturģija tajos visbiežāk tika uztverta kā apgrūtinoša, formāla tradīcija bez īpašas nozīmes. Tieši Mežaparka draudzē es kopā ar daudziem citiem piedzīvoju, ka arī luterāņu dievkalpojums var būt liturģiski cildens un skaists. Tādas šodien pašsaprotamas lietas kā psalmu dziedāšana vai vairāki lasījumi, kuru lasīšanā iesaistās draudzes locekli, kādreiz praktizēja Mežaparkā un pārējās prof. Feldmaņa draudzēs. Tolaik tās saukāja par "katoļu lietām" un centās apkarot. Populāras un "konfesionāli pareizas" tolaik skaitījās galvenokārt no dažādu brīvbaznīcu nošu krājumiem aizgūtas dziesmas. Prof. Feldmanis visās lietās iestājās par labu gaumi un nopietnām vērtībām. Manuprāt, arī uzsvars uz individuālās grēksūdzes nepieciešamību, euharistiskā atjaunotne iesākās tieši viņa draudzēs. Līdz pat astoņdesmito gadu vidum mūsu Baznīcā dominēja ieskats, ka Sv. Vakarēdienu vajag turēt ja daudz, tad kādas četras reizes gadā, Dievgalda dievkalpojums katru svētdienu un pat darbdienās daudziem likās pārspīlējums, kas mazina cilvēku izjūtu intensitāti pie dievgalda un līdz ar to sakramenta vērtību. Mežaparka baznīcā cilvēki sniedzās pretī Vakarēdienam nopietni un ar lielu saviļņojumu, lai arī to svinēja divreiz nedēļā. Tagad tas pamazām kļūst par visas Baznīcas ikdienu.

Profesoram, kurš bija Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas tapšanas aculiecinieks, manuprāt, piemīt ļoti precīza izpratne par Baznīcu, garīgo amatu, apustulisko sukcesiju un citiem ar Baznīcas iekārtu saistītiem jautājumiem. Piemēram, strādājot pie Satversmes labojumiem, komisija reiz projektā bija ierakstījusi, ka Teoloģijas semināra rektoram tiek piešķirts bīskapa tituls. Profesors, to ieraudzījis, noturēja spontānu priekšlasījumu par bīskapa amatu un tā attīstības līkločiem mūsu Baznīcā. Daudziem mūsu teologiem tā bija pilnīgi jauna atskārta. Tādas spontānas lekcijas un padomus mēs joprojām saņemam gan Sinodēs, gan mācītāju konferencēs, un, šķiet, profesors ir vienīgais runātājs, kuru auditorija nekad nav aicinājusi turēties pie laika reglamenta.

Nav daudz cilvēku pasaulē, par kuriem es gribētu teikt, ka vienkārši atrasties viņu sabiedrībā ir ieguvums. Bet es noteikti neesmu vienīgais, kurš tā sajuties personīgā saskarē ar profesoru Feldmani. Vispirms jau viņa valoda, izteiksmes veids ir kaut kas tik izsmalcināts un proletāriskās "kultūras" nesamaitāts, ka saruna pat par visikdienišķākajām lietām ir estētisks baudījums. Interesanti; ka to pašu man ir teikuši ārzemnieki, kas ar viņu sarunājušies angļu vai vācu valodās. Arī viņa stāja — džentlmenis no galvas līdz papēžiem. Pat mājas apstākļos allaž kopts un solīdi ģērbies, vienmēr laipns un delikāts namatēvs starp nebeidzamiem grāmatu plauktiem. Mani pārsteidz jautājumu loks, par kuriem viņš spēj lietpratīgi spriest — no teoloģijas un Baznīcas vēstures jautājumiem līdz Persijas līča valstu politikai, karri mērces pagatavošanas noslēpumiem, Kārļa Marksa biogrāfijas nepazīstamajām lappusēm vai angļu tējas dzeršanas tradīcijām.

Reiz ievēroju, ka profesors, jau būdams tuvu astoņdesmitajam mūža gadam, ir nopircis tikko iznākušu grāmatiņu par kodolfizikas jautājumiem. Pastaigājoties ap Katlakalna baznīcu, viņš mums mēdza izrādīt neskaitāmus paša stādītus retus kokus un krūmus ar visiem to latīniskajiem nosaukumiem, īsi sakot, profesors man tolaik bija gudra, dievbijīga un dziļi ticīga garīdznieka, par kādiem līdz tam varbūt biju lasījis H.Heses vai V.Igo romānos, "dzīvs eksemplārs". Viņš, S.Averinceva vārdiem runājot, bija vienlīdz tāls kā no liberāļu relatīvisma tā no fundamentālistu barbarisma. Nebija nekāds brīnums, ka cilvēki vēlējās būt viņa tuvumā. Pēc dievkalpojumiem draudze neizklīda, bet ilgi uzkavējās sakristejā, cerēdama vēl kaut ko dzirdēt no sava mācītāja Mēs, jaunie puiši, kurus profesors mīļi sauca par dēliem, izdomājām visādus ieganstus, lai apmeklētu viņu mājās. Tikai vēlāk sāku aptvert, kas tā par nenormālu slodzi, ja pie tevis bez brīdinājuma ierodas vairāki desmiti apmeklētāju dienā. Taču neviens netika noraidīts. Šai lietai bija arī sava komiskā puse. Daudzi no "dēliem", profesora personības fascinēti, kādu laiku mēģināja viņu kopēt un dažādi atdarināt. Taču jauneklim atdarināt to, kas izaudzis no dziļas kultūras, zināšanām un dzīves pieredzes, ir neiespējami, tādēļ rezultāts lielākoties bija aizkustinoša profesora karikatūra.

Pārskatot iepriekš uzrakstīto, varētu likties, ka tas ir kas gluži lokāls vai personīgs, vienas draudzes (līdzi gan jāmin arī Katlakalns un Olaine) vai neliela cilvēku loka ietvaros Taču viens apstāklis to padara par visas Baznīcas mēroga fenomenu Padomju laikos, kad kritiski asi nobrieda jautājums par mācītāju jauno paaudzi, 80% Teoloģijas semināra studentu vai pat vairāk nāca tieši no profesora Feldmaņa "dēliem" un draudžu locekļiem. Lai arī, uzsākot kalpošanas gaitas, viņi atraisījās no komiskajiem atdarināšanas mēģinājumiem, profesora iespaids uz garīdznieku vidējo paaudzi ir ļoti liels. Mūsu Baznīcai bieži pārmet pārlieku paklausību Bībelei ("papīra pāvestam"), pārlieku konservatīvismu garīgā amata jautājumos, pārliecīgi episkopālu Baznīcas iekārtu, pārlieku aizraušanos ar liturģijas elementiem un vēl daudz ko. Nereti tas tiek saistīts ar "Feldmaņa faktoru". Uz to vajadzētu paraudzīties ļoti nopietni. Padomju varas apstākļos jauniem, izglītotiem vīriešiem ceļi nemaz tik bieži uz baznīcu neveda. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņu strauji pieaugušais skaits vienīgi profesora Feldmaņa draudzēs bija īpašā Dieva providence. Kādēļ Dievs viņam, kam padomju vara ļāva kalpot Rīgā tikai tādēļ, ka domāja, ka viņš pēc atgriešanās no izsūtījuma ilgāk par diviem gadiem nenodzīvos, šodien ļauj piedzīvot deviņdesmito dzimšanas dienu? Kādēļ Dievs izvēlējās tieši šo savu bibliski konservatīvo, apzināti luterisko, bet tai pašā laikā evaņģēliski katolisko kalpu, lai kritiskā brīdī pulcinātu jaunus strādniekus savā pļaujamā? Vai tā nav mūsu Kunga zīme, kādu Viņš vēlas redzēt Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu — ticīgu, dievbijīgu, gudru, vienlīdz tālu no liberāļu relatīvisma un fundamentālistu barbarisma?

Ļoti daudz ko esmu izteicis pagātnes formā. Atmiņu stāsti parasti sākas ar "reiz bija". Taču profesors Feldmanis joprojām darbojas Kristus un mūsu Baznīcas labā. Deviņdesmitajā mūža gadā gribas viņam novēlēt spēku, veselību un daudz prieka ticībā Kristum.