Kalme G. Garīgais tēvs // Svētdienas rīts. – 2000. – 5. augusts. – Nr.29 (1380). – 3.lpp.

GARĪGAIS TĒVS

Ir daudz kas vairāk nekā tikai vecākais brālis ticībā, padomdevējs, Tavs mācītājs, garīgais vadītājs, biktstēvs. Viņš ir tas viss un tomēr vairāk...

Viņš ir Tēvs, jo kā Senbaznīcā par to runā: "Ir dzemdinājis Tevi Kungā" vai arī uztur Tevi tajā. Šī gadsimtiem ilgā garīgā pieredze saka: "Ir garīgi bīstami dzīvot ticības dzīvi kā vienpatim, pēc savas gribas, jo daudzi iet bojā."

Mans garīgais Tēvs iemieso to, ka patiesība vienmēr ir ārpus manis. Tā es nevaru to sajaukt ar savam iedomām, sevis pašatvainošanu un aizbildināšanos. Mūsu savstarpējā kristīgā sirsnība, mīlestība neatceļ viņa prasību stingrumu, kad Dievs caur viņu runā uz mani. Caur viņa muti es saņemu gan Dieva vārda apsūdzību, gan Kristus mīlestības, piedošanas un atraisīšanas vēsti.

Man kā cilvēkam ir nepieciešams redzēt kādu, kas dzīvo konsekventi kristīgu dzīvi — kā paraugs, iedrošinājums, atbalsts, atgādinājums. M.Luters reiz sacīja, ka "mēs viens priekš otra esam "mazie kristi"." Mans garīgais tēvs man tāds ir visvairāk.

Es zinu, ka viņam vienmēr būs priekš manis laiks, spēks, uzmanība, interese un arī vajadzība mani sastapt.

Tāpat kā es zinu, ka viņš man ir nepieciešams kā mans garīgais tēvs, tā es arī zinu, ka arī es esmu viņam nepieciešams kā viņa garīgais bērns.

Viņš māca un audzina mani lielajās un mazajās lietās. Šī gudrība nav ņemta no grāmatas, bet viņa paša izsāpēta, izcīnīta, no Dieva žēlastības saņemta. Tajā viņa sirds, prāts un griba ir kopā likti un man dāvāti.

Es zinu, ka varu uzticēt viņam visu sevi, arī to, ko es nesaku pats sev. Es zinu, ka viņa sacītais — skaidrojums, padoms, rājiens, pavēle vai mierinājums, skaidrojums, ir sacīts caur viņu no Dieva tieši man, jo viņš ir mans Tēvs. Es zinu, ka viņš mani nes savās aizlūgšanās.

Garīgais tēvs — tā ir nākamā lielākā dāvana pēc pestīšanas. Tajā kristīgā sadraudze parādās visspilgtāk, visdziļāk, visbūtiskāk, Kristus klātbūtne tik taustāmi ir piedzīvojama.

Būt par tēvu — tā ir viņa kalpošana, dāvana, izredzētība, aicinājums. Arī nasta, arī krusts. Bet es zinu, ka tā ir viegla nasta, jo Jēzus vārdus "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.. Jo Mans jūgs ir patīkams, un Mana nasta viegla" (Mt. 11,29-30) viņš ir uzņēmis vienīgi un tikai nopietni — kā Dieva vārdu. Viņš to dzīvo.

Tāpēc viņš ir mans garīgais tēvs.

Garīgie dēli un meitas viņu uzrunā pavisam vienkārši — "Tēvs". Protams, arī "profesors". Neviens nezina, kā tas iegājies, un neviens to arī nekad nav vaicājis. Cildena vienkāršība ir šajā uzrunā.

Viņam piemīt ne tikai dziļas kristīgo lietu zināšanas un izpratne, bet jau gadu desmitos izstrādājusies intuitīva redze un maņa ieraudzīt dziļi, konsekventi, nopietni to, kam mēs pārējie skrienam pāri.

Viņā apvienojas garīga drosme ar nevēlēšanos nekādi eksponēties, tapt publiskam. Viņam nevajadzēja arhibīskapa goda, arī ordeni ne. Tā nav poza. Viņam neko nevar iedot, jo viņam jau viss ir. Viņu nav iespējams apbalvot, jo garīgi un morāli viņš ir pārāks par katru no potenciālajiem apbalvotajiem.

Ja kādreiz dzirdu kādu pesimistiski jautājam: "Nu ko tad var izdarīt viens cilvēks?" — atceros viņu. Ja top par tādu instrumentu Dievam, tad — daudz, pat ļoti daudz.

Nevēlos izplūst tālākos superlatīvos, bet tādu garīgo potenciālu neesmu redzējis vēl nevienam — ne citās zemēs, ne citās Baznīcās. Viņš ir mūsu nepelnītā privilēģija. Dāvana no Dieva.

Viņā var ieraudzīt to, kā garīgā enerģija, ieskata dziļums, ticības spēks pārspēj viņa cilvēciskumu. Viņa klātbūtnē kā nesvarīgi paši no sevis atkrīt iepriekš izdomātie jautājumi — Dievs ir runājis caur viņu, pat ja viņš ir tikai klusējis vai runājis par ko citu. Toties rodas daudz svarīgāki jautājumi, un tiek jautāts pēc plašākiem horizontiem un dziļākas izpratnes, lielākas nopietnības un atbildības.

Tā ir privilēģija — kaut vai atrasties viņa tuvumā, būt līdzās. Kad es ienācu viņa draudzē, es viņam biju vienkārši — "jaunākais dēls". Esmu sev arī paturējis šo vārdu. (Pārējie var būt "vēl jaunākie" vai "visjaunākie"). Tāpēc ar to arī sveicinos ar viņu un tagad parakstos.

jaunākais dēls —

Guntis Kalme,

Lutera Akadēmijas prorektors,

Mag.Theol.