Svētdienas Rīts

Feldmaņa faktors

Manas atmiņas par virsmācītāju

profesoru Dr. Robertu Feldmani

4.8.1910-28.5.2002

 „Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi
Tas Kungs pašķir viņa gājumu”

  Pilnīgi negaidīti es 1996. gada sākumā saņēmu ielūgumu no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sieviešu līgas aprīlī nolasīt referātus par sievieti un baznīcu. Dāmu apmeklētā sarīkojuma beigās konsistorijas zālē parādījās kāds slaids sirms kungs ar kolāru, tātad garīdznieks. Viņš mani sveicināja izcili koptā vācu valodā un iedāvināja Baltijas valstu ceļu karti. Mēs nekad agrāk nebijām tikušies, taču man bija sajūta, ka esam labi paziņas. Viņš mani tūdaļ arī ielūdza nākamajā svētdienā, „Misericordias Domini“, „Labā Gana” svētdienā, savā draudzē, Gustava Ādolfa baznīcā Mežaparkā, nolasīt sprediķi par Jņ. 10, 11-16. Es tolaik nesapratu nevienu vārdu latviski, taču labi varēju sekot pazīstamajai liturģijas formai un dziesmām pēc to melodijām. Kas mani šajā dievkalpojumā iespaidoja, tā bija mācītāja un draudzes dievbijība, apziņa, ka „Dievs ir jūtams klātu..” (Dz.gr. 256).

  Roberts Feldmanis tulkoja manu svētrunu, un kā mācītājs varu apliecināt, ka ir iespējams sajust, vai draudze sprediķim seko. Man likās, ka tobrīd valodas šķērslis nekādi neietekmēja saikni starp mācītāju un draudzi. Tā bija garīga sadraudze, kāda tā kopš apustuliskajiem Vasarsvētkiem (Ap.d. 2) atkal un atkal top dāvāta ar vārdu un sakramentu, Dieva vadības brīnums ticības un kalpošanas sadraudzībā. Arhibīskaps Jānis Vanags to kādreiz ir nodēvējis par „Feldmaņa faktoru”, un es to kopš tā brīža savā astoņu gadu ilgajā kalpošanā Latvijā esmu atkal un atkal piedzīvojis.

  Pēcpusdienā mēs, profesors Feldmanis, draudzes vecākais, kurš bija mūsu vadītājs, un es, bijām ielūgti pie arhibīskapa Jāņa Vanaga viņa dzīvoklī. Pēc kāda laika, ko bijām pavadījuši ar tēju un cepumiem, visi citi bija prom, un mēs bijām palikuši trijatā ar arhibīskapu un profesoru. Tālākajā sarunā arhibīskaps pajautāja, vai viņam būtu atļauts uzdot kādu muļķīgu jautājumu... Pašlaik grasoties dibināt izglītības iestādi mācītājiem, un vai es varētu iedomāties kaut ko tādu, kā uzņemties tajā vadību rektora postenī. Viņš aprakstīja lielo jaunu mācītāju trūkumu, to, ka no Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventiem tikai daži izlemjot kalpot baznīcā. Mani šis jautājums pilnībā pārsteidza, un vienīgā atbilde, ko spēju dot, bija, ka man tas vispirms jāapspriež ar savu dzīvesbiedri.

  Profesors Feldmanis mani pēc tam vakarā pavadīja līdz manai mītnei Aldaru ielā. Mēs vēl ilgi uz ielas runājāmies, un tad viņš man enerģiski teica: „Jums jānāk uz Latviju; jo luterismam taču galu galā ir saikne ar Vāciju...” Patiesībā lēmums jau tobrīd bija nobriedis, un, kad atgriezos Erlangenē, mana sieva, kas allaž bija labprāt pārvākusies uz jaunu dzīvesvietu, ar prieku piekrita. Manas bažas par šim darbam nepieciešamajām un man trūkstošajām valodas zināšanām viņa notrauca, sakot, ka valoda taču ir Svētā Gara lieta... (Ap. d. 2, 9-13).

  Ar profesora Feldmaņa dāvāto ceļu karti mēs tad vasarā ceļojām pa Baltijas valstīm, lai iepazītos ar zemi un ļaudīm, un mums bija daudz sarunu par gaidāmo uzdevumu, kuru mēs tad ar paļāvību un Svētā Garā atbalstu uzņēmāmies.

„Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.”

(Ps. 119, 105)

  1997. gada septembrī sākām mācības Lutera Akadēmijā. Kas atceras šos sākumus, zinās, kādos apstākļos tas notika – vienā vecās konsistorijas telpā, kuru mēs tikai vakaros varējām izmantot par auditoriju. Es sākumā mācīju pamīšus angļu un vācu valodā. Augustā mēs, mana sieva un es, veicām četru nedēļu intensīvu, saīsinātu latviešu valodas mācību kursu Miervalža Vanaga vadībā, kurš tādējādi kļuva par mūsu skolotāju, tulkotāju/tulku un draugu. Apstiprinājās, ka valodu atšķirības patiešām nav nepārvarams šķērslis. Sazināšanās valodu Lutera Akadēmijā drīz vien dēvēja par „luteranto”, ko veidoja latviešu, krievu, angļu, nedaudz vācu un atsevišķos gadījumos franču valodas. Manā darbā katrā ziņā nebija saprašanās grūtību, kaut arī tas nebūt nav tik viegli, svešā zemē ar svešu valodu uzņemties atbildību pār šādu institūciju.

  Ka tas ir sekmīgi izdevies, par to esmu pateicību parādā veselai virknei uzticamu un spējīgu līdzstrādnieku. Visu viņu vārdus es šeit nevaru uzskaitīt; taču viņiem jāzina, ka visiem, kas šajā darbā ir piedalījušies, esmu par līdzdalību un uzticamo sadarbību pateicīgs no visas sirds.

  Saikne ar profesoru Feldmani mani īpašā veidā ir pavadījusi visu šo laiku. Mēs sastapāmies gan tikai šad un tad; viņš arī nebija tieši saistīts ar Lutera Akadēmiju. Taču sarunās bija vienmēr jūtams, kādu dalību viņš ņēma tās darbībā, allaž apvaicādamies vai arī saņemdams informāciju par to no saviem „dēliem”. Ne vienu vien no tiem viņš ir novirzījis uz teoloģijas studijām.

  Viņa gados pieņemoties nespēkam, es viņu atkal un atkal apmeklēju viņa dzīvoklī, mēs ilgi sarunājāmies un arī kopīgi lūdzāmies un baudījām Vakarēdienu.  Viņš man daudz stāstīja par savu dzīvi un par viņa piedzīvoto Latvijas baznīcas vēsturi. Šādā veidā es caur viņu guvu dzīvu iespaidu par to, kā Kungs baznīcu Latvijā ir vadījis un nesis cauri vēstures jukām. Par citiem cilvēkiem viņš runāja tikai labu, kaut arī no daža laba bija piedzīvojis arī daudz ļauna. Tur tad arī aizvien parādījās tas, kas tāpat piederas pie Feldmaņa faktora. Tas ir arī apkopots Rakstu vietā 1. Kor. 3, 11, kuru arhibīskaps, man iedāvinot latviešu Bībeli, tajā bija ierakstījis kā veltījumu – nezinot, ka tie ir manām iesvētībām izraudzītie Bībeles vārdi – un kurš mani kopš tā laika vienmēr ir pavadījis un balstījis: „Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.”

  Roberts Feldmanis bija smagi cietis un daudzkārt piedzīvojis vilšanos. Taču viņš nekad par to nav stāstījis sūdzēdamies vai apsūdzēdams,  bet gan vienmēr droši apzinādamies, ka Dievs mūs mūsu dzīvē  ved un nes cauri labiem un sliktiem laikiem. „Ne par vienu sava mūža dienu es negribētu sacīt – kaut tā nebūtu bijusi”, viņš sacīja, pat par laiku cietumā un izsūtījumā. 

  Tāpat tas bija arī ar viņa kalpošanu baznīcā. Viņa svarīgākais uzdevums bija dievkalpojums ar Vārdu un Sakramentu, kā arī dvēseļkopšana. Vadošu pienākumu piedāvājumus ārpus draudzes viņš ir vairākkārt noraidījis, toties nekad viņš nevienam nav liedzis padomu un kā padomdevējs ir allaž ticis ar godbijību un uzmanību uzklausīts – arī tad, ja tie ir bijuši garāki priekšā cēlumi. Kā es vairākkārt esmu piedzīvojis, tie nebija nekādi diskusiju raksti, kas pauž personiskus uzskatus, bet gan teoloģiski jeb, labāk, garīgi pamatoti norādījumi, kurus klausītāji tā arī uztvēra. Garīga autoritāte un pilnvaras ir visnotaļ kaut kas pilnīgi cits nekā subjektīvi uzskati.

  Tas raksturo arī viņa pastorālā darba savdabību un ietekmi, un tā nebūt nav sagadīšanās jeb nejaušība, ka viņu sauca par tēvu un jaunos vai topošos teologus, kuri ap viņu veidoja īpašu sadraudzību, par dēliem. Atbildot uz jautājumu, kā tas izveidojies, viņš atbildēja, ka arī viņš to nevarot izskaidrot. Viņš burtiski sacīja: „Neesmu darījis neko īpašu, interesantu vai atraktīvu, bet gan esmu vienkārši vadījis dievkalpojumus. Tā ir dievkalpojuma nopietnība, no kā tas atkarīgs.” Pēc Augsburgas ticības apliecības 5. artikula tie ir „līdzekļi, ar kuriem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību, kur un kad Dievs to grib.” Un atkal: Tas ir Feldmaņa faktors. Bet ja mēs nezinām un uz to nepaļaujamies, ka Svētais Gars darbojas ar Vārdu un Sakramentu, tad meklējam visus iespējamos svešos līdzekļus un paņēmienus, lai dievkalpojumus padarītu  atraktīvus, lai celtu draudzes, veidotu teologus utt. Pat ja šādiem pasākumiem būtu statistiski panākumi un tie spētu izraisīt sajūsmu, ar to netiek nedz celta draudze, nedz ticībā atjaunoti cilvēki. Baznīca varbūt iemanto simpatizētājus, bet ne Kristus miesas locekļus.

„Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!”

(Ebr. 13,7)

  To zināja un apliecināja profesors Feldmanis – un ne kā teoriju vai metodi, bet gan kā garīgu atziņu un paraugu: „Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti” (2. Kor. 4,5). Mācītājs ar savu kalpošanu stāv sava Kunga priekšā, un viņš ar savu darbu pārstāv savu Kungu draudzes priekšā: „Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!“ (2. Kor. 5, 19-20). Tā bija šī pazemīgā pilnvara, ar kuru tieši arī jaunie cilvēki apspiestības laikā tika vesti pie ticības. To zina un apliecina vēl daudzi no viņiem. Tam tad arī jānosaka atmiņas par šo garīgo tēvu, kurš ir ticis dāvāts Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pamatotu garīgu iemeslu dēļ viņš ir atraidījis katru uzslavu un katru godinājumu, arī augsto valsts apbalvojumu, Trijzvaigžņu ordeni, kurš viņam tika piešķirts.

  Skolotāja un garīgā tēva piemiņai nav jābūt apjūsmojošai godināšanai, tai jābūt pateicībai Dievam, kurš mums šādus skolotājus dāvā. Bet pirmām kārtām tai jābūt sekošanai ticībā, kas taču pati ir Svētā Gara dāvana. Mēs bieži esam akli pret to, kā Svētais Gars darbojas mūsu laikā, un tad mēs sākam veidot plānus, attīstīt programmas un izgudrot metodes, ar kurām pārvarēt tādas parādības kā postmodernā laika ietekme, sekularizācija, draudzes locekļu samazināšanās un tamlīdzīgi. Bet Svēto Garo nevar aizstāt nedz ar gara iejūsmināšanu nedz propagandu. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir tieši vajāšanu laikā pieredzējusi un var to apliecināt arī citām baznīcām, kā Kungs brīnumainā veidā savu baznīcu uztur. Ietekme, kas nāk no tīras Evaņģēlija sludināšanas un pareizas Sakramentu pārvaldīšanas (CA VII), pulcē, ceļ un pilnveido Jēzus Kristus draudzi. Viss cits to saposta, kā Kungs raksta Sardu draudzei: „Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (J. atkl. 3,1).

  Tad lai arī turpmāk mūsu Kungs saglabā, stiprina un vada savu draudzi, kā Viņš to redzamā veidā ir darījis grūtos laikos, un lai Viņš tai dāvā labus ganus un skolotājus pēc sava prāta.

Reinhards Slenczka, prof. Dr. theol. D.D.,

Rīgas Lutera Akadēmijas rektors (1997. – 2005.)

2008. 25. jūnijā