1980.-1983. gadā kopā ar M. Plāti esmu piedalījies daudzās interesantās, plaša spektra tematikas sarunās mūsu mīļā profesora Roberta Feldmaņa dzīvoklī. Tie bija mūsu otrdienas vakari vairāku gadu garumā, kad atklāti un no sirds varējām izrunāties par dažādiem teoloģiskiem, filozofiskiem, jā, arī politiskiem jautājumiem, nebaidoties izteikt pārdrošas vai neparastas atziņas, jo sapratne un savstarpējā uzticēšanās bija tik dziļa, ka nekas nebija jāpatur sevī kā "blakusdoma", šauboties, ka tevis sacīto kāds pārpratīs (gribēs pārprast!) vai izdevīgā brīdī izmantos pret tevi. Bieži šajos otrdienas vakaros piedalījās arī vēlākais arhibīskaps Kārlis Gailītis. Zinu, cik augstu profesors R. Feldmanis vērtēja M. Plāti un kādas sirsnīgas mīlestības jūtas profesoram bija pret viņu un viņa kalpošanu. Profesors ilgojās pēc līdzvērtīgiem sarunas partneriem, tādus sastopot, viņš izmainījās. Viņam ne pārāk patika "pielūdzēji", starp tiem viņš jutās gaužām vientuļš. Žēl, ka mūsu intensīvās un no Rīgas tālās kalpošanas dēļ šīs tikšanās izbeidzās, taču tas joprojām ir viens no skaistākajiem piedzīvojumiem arī manā dzīvē. Tad, protams, nāca jauna teoloģijas studentu un mācītāju paaudze. Tikai neesmu drošs, vai daudzi no viņiem profesoru saprata tik labi kā, piemēram, M. Plāte. Jā, profesora R. Feldmaņa dzīvē bijis arī tāds periods, par kuru neko nezina daži profesora dzīves eksperti. Gribu tikai uzsvērt, ka šīs sarunas ļoti atšķiras no tā tēla, kādu R. Feldmanim piedēvēja vēlāk. Bet tas jau ir cits stāsts.