Māc G. Kalme. Tēvam jauna adrese. - Svētdienas Rīts.

Laika vara
Mēdz sacīt, ka laiks aizskalo visu. Un tā arī ir. Aiziet cilvēki, - lieli un mazi, krietni un nekrietni. Izzūd un izblāvo atmiņas, pazūd rakstiskās liecības, tiek nomētātas un nozaudētas piemiņas lietas, aiziet arī tie cilvēki, kuriem izcilās personības bija svarīgas un nozīmīgas. Parasti paliek viena vai labākajā gadījumā dažas sausas, skopas, maz izsakošas rindkopas kaut kur kaut kādos rakstos. Tas bieži vien arī viss. Kādreiz nav arī tā.

Patiesības spēks
Un tomēr – laiks, lai arī cik spēcīgs tas nebūtu, nav stiprāks par patiesību. Gluži otrādi – laika distance liek ieraudzīt skaidrāk un spilgtāk izcila cilvēka veikumu, nozīmīgumu un vērtību. Bet, - ar nosacījumu, ka šī patiesība tiek kopta un sargāta. Pārnestā nozīmē to varētu dēvēt par „garīgo zemi”, par kuru mums jārūpējas tāpat kā kādreiz Dievs par fizisko zemi lika gādāt pirmajiem cilvēkiem (1 Moz 2, 15).

Krātuve
Esam sākuši apzināt un vākt vienuviet mācītāja, Dr., profesora Roberta Feldmaņa garīgo mantojumu, savu garīgo dēlu un meitu lokā mīļi un godbijīgi sauktu par „Tēvu” un „Profesoru”. Daudziem no tiem, kuri viņu pazina un mīlēja kā savu mācītāju un garīgo tēvu ir saglabājušās ne tikai atmiņas, bet arī ieraksti magnetofonu un video lentēs, lekciju pieraksti, fotogrāfijas, piemiņas lietiņas utt. Paies vēl kāds laiks, kamēr būs iespējams to visu apzināt, sakārtot un darīt pieejamu ikvienam interesentam. Bet jau tagad nozīmīgu daļu no tā ir iespējams lasīt, redzēt un pat dzirdēt! Tēvam nu ir jauna adrese: www.robertsfeldmanis.lv, kur ir iespējams viņu apmeklēt. Ne tikai, lai kavētos atmiņās, bet daudz vairāk – lai vienviet varētu paši saņemt to, kas līdz šim no viņa garīgās bagātības un mantojuma ir bijis izkaisīts, atradies „uz rokām”. Mājas lapas izveidē liels nopelns ir Profesora draudžu – Katlakalna un Olaines tagadējiem mācītājiem – Mārim Ziemelim un Oskaram Skrodelim. 

Mājas lapai ir šādas sadaļas: Publikācijas par R. E. Feldmani, Fotogrāfijas, Atmiņas par R.E. Feldmani, Balss ieraksti, Video ieraksti, Publikācijas, kurās ir atsauces uz R. E. Feldmani, Autobiogrāfija, Latvijas Baznīcas vēsture, Teoloģiskie raksti, Sprediķi, Bībeles stundas, Ārmisijas darbs, Kristīgā studentu biedrība, Atdzejojumi, "Dzirkstis" (Profesora domugraudi), R.E. Feldmaņa intereses. Sadaļas vēl tiks papildinātas. Katram, kam ir kādi materiāli vai ierosinājumi mājas lapas pilnveidošanai, ir iespēja aktīvi līdzdarboties tās tālākā attīstībā, rakstot savus ieteikumus lapas veidotājiem.

Avots pārdomām
Pārlasot tikai atmiņu un publikāciju par Feldmani sadaļas vien, raisās apceres un dziļdomas par viņu. Kā viena no pirmajām - par viņa personības lielumu, jo to vienā vai otrā veidā atzīmē katrs autors. Lasām par viņa īpašo „svaidījumu”, garīgajām dāvanām, kristīgo raksturu utt. Tas ir pareizi, un tomēr galu galā tas pasaka maz. Kā izteikt viņa personības lielumu? Nepastāv nekāds „personometrs”, kas mums vēl nezināmās mērvienībās izsacītu cilvēka gara spēku, cildenumu un dižumu. Gara skata horizonta plašums, iedziļināšanās spēja, apceres smalkums neļaujas notverties nevienam instrumentam. Un pat ja tā būtu, ko gan tas dotu?

„Svaidījums”?
Pat tas, ka mēs atzītu, ka Profesoram bija šis minētais „svaidījums”, pateiktu maz. Pirmkārt, grūti ir to pat definēt. Sacīt, ka tā bija kāda īpaša Sv. Gara dotība, darbība vai svētība nozīmētu tikai to pašu „svaidījuma” neizteicamību pārtulkot kristīgā terminoloģijā. Otrkārt, tiem, kuri piedzīvoja Dieva Gara darbību caur mācītāju tas nav nepieciešami, bet tiem, kuri to nav pieredzējuši, kristīgu un teoloģisku gudrvārdu sablīvējums neko būtisku neizteiks. Varbūt tas pat novirzītu mūsu skatu no kaut kā svarīgāka Profesorā. Uz to norāda viņa garīgais dēls, tagad Katlakalna draudzes mācītājs Māris Ziemelis, sacīdams: „Ir grūti ietērpt vārdos, kas tieši tas bija, kas piesaistīja Profesoram. Varbūt tā bija kāda īpaša Dieva dāvana, svētība, vai kā šodien mīl sacīt “svaidījums”, kas varēja būt ar kaut kādām saknēm saistīts ar viņa nelokāmo un nedalīto uzticību Jēzum Kristum, un tieši tajos gados, kad daudzi izvēlējās platāku ceļu. Feldmanis pastāvēja un Dievs viņu bagātīgi svētīja.”[1]

Uzticības teoloģija
Nešaubos, ka Tēvam bija izcilas dāvanas, bet personiski mani viņā saista kas cits. Dāvanas ir dāvanas, tā teikt, „kam ir un kam nav”. Vienam ir tādas un tādā mērā, citam ir citas un citā mērā. Dievs tās dala pēc Sava prāta un saskaņā ar Savu svēto gribu un nodomiem. Mēs nevaram piekļūt Dieva „kadru politikai”, izzināt vai ietekmēt Viņa apdāvināšanas „tehnoloģiju”.

Līdzībā par trim kalpiem (Mt. 25, 14-30), nav zināms un saprotams, pēc kāda principa tiek uzticēti talanti. Tas paliek noslēpums. Bet neapšaubāmi top skaidrs, ka atalgota un svētīta tiek uzticīga, nesavtīga un iniciatīvas pilna kalpošana. Un tas ir pat svarīgāk kā sākotnēji dotās dāvanas. Zīmīgi, ka uzticība netiek minēta starp Dieva dotajām Sv. Gara izpausmēm (1 Kor 12, 7-10), bet gan starp Sv. Gara augļiem (Gal 5, 22). Tātad, uzticība ir nevis Dieva mums dotā, bet Dieva no mums sagaidītā īpašība. Te arī viss noslēpums. Raksti šo īpašību liek kā pirmo, sakot: „No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami” (1 Kor 4, 2). Uzticība ir piederība Kristum, ciešākais kontakts ar Viņu. Caur to Dievs sūta savas svētības, dotības, dāvanas, talantus utt. Tāpēc arī Jēzus sacītais „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu” (Lk 10, 27) ir ne vien baušļu kopsavilkums, bet arī konkrēts veids kā būt garīgi auglīgam.

Mēs varētu uzskaitīt daudzas Dieva mācītājam Feldmanim dotās dāvanas, un mēģināt spriest kuras no tām kādā mērā bija izkoptas. Bet tas visai drīz mūs novestu strupceļā. Kā izmērīt dāvanu izkoptības pakāpi? Salīdzināt tās vienu ar otru? Ko gan tas dotu šāds samākslots spriešanas veids?

Tas, ko Tēvam klātesošie vienkārši nevarēja neredzēt (jo tik nepārprotami tas norisinājās!) bija Profesora nedalītā nodošanās Kristum, savam Pestītājam.

Kopsavilkums
Mūža beigās, uz savu dzīvi atskatoties, un sniedzot tās kopsavilkumu, Tēvs sacīja: „Bikts apziņā par savu necienību un aizgrābtībā par Jēzus Kristus žēlastību ar mani, esmu gribējis vienmēr lūkoties Viņa mīļajā vaigā un Viņa svētajā krustā.”[2] Vārdi „vienmēr lūkoties” askētiski norāda uz gara koncentrēšanos un personības mobilizēšanos virziena un laika ietilpības nozīmē. „Vienmēr” izsaka personības neizkaisītību, nesadalītību, kamēr „lūkoties” skaidri norāda gara uzmanības virzienu. Tas atbalso Sv. Rakstos sacīto „meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu!” (Ps 105:4; sk. arī Ps 27:8). To pašu apliecina arī Arhibīskapa Jāņa Vanaga sacītais par mācītāju: „Kādā acīm redzamā veidā viņa apziņa pastāvīgi dzīvoja Kristū. Profesoram nebija posmu ... kad viņš būtu kļuvis „vienkārši cilvēks”, kuram priestera vai teologa darbdiena beigusies, un viņš dara ko citu. Viņš negribēja neko citu. Viņš nekad negribēja atpūsties no Dieva. Pat kulināra prasme vai daiļdārznieka māka viņa izpildījumā bija kā Kristus pagodināšana — bez vārdiem, bet ar klātbūtni.” Tā nebija kaut kāda īpašā sevis piespiešana, piedabūšana pie lūgšanas, bet sirds degsme un gara piederība Kristum. Tā arī tika svētīta, jo kā tālāk saka Arhibīskaps:„Viņš mīlēja mūsu Kungu, kuram kalpoja, bet Kungs savu kalpu ietērpa ticības skaistumā.”[3]

Starojums
Tas, ar ko viņš dzīvoja, staroja no viņa. Ar to ir arī izskaidrojams kāds nesaprotams fenomens. Proti, viss, par ko viņš runāja, bija celsmīgi un stiprināja ticību, arī tad, ja runa bija par ģeogrāfiju, dažādām tējas šķirnēm, augiem vai suņiem. Bija svētīgi tikai atrasties viņam līdzās, pasēdēt blakus kādu brīdi. Tas bija dzīvotas patiesības valdzinājums, kas saistīja pie viņa.

Lieluma avots
Profesora personības lielums, saskaņā ar luterisko teoloģiju un askētiku, nebija viņa un viņā, bet Tā un Tajā, Kuram viņš kalpoja. Nav iespējams iedomāties vai runāt un domāt par Profesoru ārpus vai bez Tā, Kuram viņš piederēja, mīlēja un kalpoja, - Dieva Dēla Jēzus Kristus.

Vai nu esam atminējuši mācītāju Robertu Feldmani? Pat ja mēs to varētu pamatoti apgalvot, ka viņa personības lieluma formula bija „Kristus Tas Kungs”, ko gan tas nozīmē? Vai varam apmierinājumā par savu veikumu aizšķirt šo Latvijas Baznīcas vēstures lappusi, lai dotos tālāk? Noteikti nē, jo Tēvs kā personība vismazāk ir tikai vēsture. Viņš kā kristīgas dzīves paraugs aizvien būs mūsu priekšā, - kā tiekties, kā pilnīgi nodoties Kristum un Viņa aicinājumam. Un par to cik bagātīga ir Dieva svētība uzticīgajiem.