Roberts Emīls Feldmanis ir dzimis 1910. g.
Viļņā un miris 2002. g. 28. maijā Rīgā. 1930. g. pēc
mācībām Jelgavas Skolotāju institūtā un vakara ģimnāzijas
beigšanas viņš iestājās LU Teoloģijas fakultātē. Studijas
vajadzēja apvienot ar maizes darbu, tādēļ teoloģijas licenciāta
darbu Latvijas Baznīcas vēsturē viņš aizstāvēja tikai 1940. g.
maijā.
1935. g. 22. septembrī viņš tika ordinēts un sāka
mācītāja darbu Kristus draudzē, Valkas prāvesta iecirkņa draudzēs
(1935-36), bija Rīgas prāvesta iecirkņa vikārs un arī misijas
sekretārs (1936-1940). Savus pienākumus pildot, 1938.-39.g. atradās
Indijā, Tamilnadu, un piedalījās vēsturiskajā Tambaramas Pasaules
misiju kongresā. Kara laikā kalpoja par vikāru sv. Jāņa draudzē
(1944-45), vēlāk - Jēzus draudzē (1945-50).
1950. g. R. Feldmanis tika apcietināts, un
okupācijas vara piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē; pilnu
apcietinājuma laiku viņam nenācās izciest sakarā ar Staļina nāvi 1953.
g., kam sekoja R. Feldmaņa atbrīvošana no apcietinājuma.
Kopš sava licenciāta darba aizstāvēšanas Roberts
Feldmanis ieguva spējīga, akadēmiski ievirzīta teologa reputāciju. Kad
1944. g. decembrī toreizējais LELB vadītājs māc. K. Irbe mēģināja
nodibināt Luterāņu teoloģijas institūtu, R. Feldmanis bija plānoto
docētāju skaitā kā Baznīcas vēstures pasniedzējs. Okupācijas vara
neļāva K. Irbes plānam īstenoties, tā vietā R. Feldmanis 1944.-46. g.
bija LELB Konsistorijas LU Teoloģijas fakultāti nepabeigušo mācītāja
amata kandidātu eksaminācijas komisijas loceklis. Šo stāvokli viņš
saglabāja līdz arestam 1950. g.
Pēc arhibīskapa G. Tūra izveidotajiem periodiskajiem
teoloģijas kursiem 50.-60. gadu sākumā prof. A. Freijs 1969. g.
organizēja jaunus Akadēmiskos teoloģiskos kursus. 1976. g. tie pārtapa
par Teoloģijas semināru, kurā R. Feldmanis bija Baznīcas vēstures
docētājs. Teoloģijas seminārs uzskatīja sevi par likvidētās LU
Teoloģijas fakultātes mantinieku un tādējādi lūkoja saglabāt fakultātes
garu un iespēju robežās arī tās programmu un tradīcijas. Pārējo
kristīgo konfesiju mācību iestādes okupētās Latvijas apstākļos uzturēja
citus ideālus (piem., Romas katoļu Baznīcas Seminārs tika uztverts
drīzāk kā daļa no katoliskās pasaules semināru tīkla). Teoloģiski
ievirzīto mācītāju meklējumi pēc latviski akadēmiskās identitātes, bez
šaubām, bija svarīgs motīvs tam, ka ev. lut. Teoloģijas fakultāte
vienīgā atjaunojās kā Latvijas Universitātes sastāvdaļa atšķirībā no
pirmskara Katoļu teoloģijas fakultātes, kas, neskatoties uz Vatikāna
vienošanos ar Latvijas valdību 1993.g., netika atjaunota. Tāds pat
liktenis piemeklēja arī Pareizticīgo nodaļu. Roberts Feldmanis līdz ar
Robertu Akmentiņu, Paulu Žibeiku, Ādolfu Vecmani u.c. bija šī procesa
mudinātājs un iedvesmotājs.
Kad 1990. g. tika atjaunota Teoloģijas fakultāte, R.
Feldmanis kļuva par tās Baznīcas vēstures katedras vadītāju. Ilgā
okupācijas gadu atrautība no akadēmiskās vides izraisīja problēmas ar
zinātniskajiem grādiem un nosaukumiem. Saskaņā ar 1991. g. LR Ministru
Padomes lēmumu pirmskara Latvijas Republikas laikā saņemtie zinātniskie
licenciāta un maģistra grādi bija pielīdzināmi doktora grādam, bet
profesora nosaukuma iegūšanai bija nepieciešams habilitētā doktora
grāds, kāda R. Feldmanim nebija. Tomēr viņa neapšaubāmā erudīcija un
kompetence Latvijas Baznīcas vēstures jautājumos kopš Teoloģijas
semināra laikiem bija piešķīrusi viņam šo nosaukumu ipso facto.
Okupācijas apstākļi tādas personības kā R. Feldmani
padarīja lielā mērā par autodidaktiem, "ieslodzītiem" zinātniekiem bez
iespējām publicēt savus darbus un tos apspriest saskaņā ar akadēmiskās
pasaules tradīcijām un prasībām. Bez atsevišķām publikācijām Baznīcas
presē Latvijā un aiz tās robežām profesora galvenais ieguldījums
Latvijas Baznīcas vēsturē ir viņa sastādītais lekciju kurss. Tas nav
vēl vēsturnieku sistemātiski izpētīts un izvērtēts. Jau tagad ir
sakāms, ka R. Feldmanis, gan apstākļu spiests, gan savas iekšējās
intereses mudināts, ir bijis ļoti teoloģiski ievirzīts vēsturnieks,
kura darbā galvenais ir teoloģiski filozofiskā vēstures interpretācija,
nevis "faktu un faktiņu" kolekcionēšana, kas ir diezgan raksturīga
padomju historiogrāfijas parādība.
R. Feldmanis piederēja pie tiem, kas uzturēja gan
Latvijas Baznīcā, gan Teoloģijas fakultātē konservatīvi piētisko
domāšanu. Universitātes vide veicināja pirmskara liberālisma
atjaunošanos Teoloģijas fakultātē, turpretim prof. R. Feldmaņa
konservatīvais stils neskarti saglabājās Baznīcā, kur viņa iespaids ir
nesalīdzināmi lielāks. Kā jaunās garīdznieku paaudzes veidotājs R.
Feldmanis bija reta autoritāte: apvienojot "garīgā tēva" pienākumus ar
intelektuālu darbu kā universitātes docētājs, viņš, neieņemot augstus
amatus, ir ievirzījis Latvijas Ev. lut. baznīcu konservatīvās
teoloģijas ūdeņos. Viņa "garīgie bērni" šodien veido iespaidīgu
garīdzniecības daļu. No tiem ir izauguši arī daži prominenti Romas
katoļu garīdznieki.
Profesors Roberts Feldmanis bija spēcīga personība
LELB jaunāko laiku vēsturē, bet viņa reālo iespaidu pilnībā izvērtēs
tikai nākotne.
