Amata S. Cilvēkam ir sūtnis // Ieva, 2002. g. 27. marts, 24.-25.lpp.

Ievas cilvēks
Profesoru ROBERTU FELDMANI gandrīz vai astoņdesmit procenti pašreizējo Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju (viņu vidū Jānis Vanags, Jānis Šmits, Juris Rubenis, Rolands Eimanis, Krists Kalniņš, Guntis Kalme, Ēriks Jēkabsons) dēvē par tēvu - gan garīgās autoritātes, gan cilvēciskās gudrības un dvēseliskuma dēļ. Viņš tos - par dēliem. Virsmācītāja profesora Roberta Feldmaņa biogrāfija iekļauta divos Kembridžas Starptautiskā Biogrāfiju centra šīgada izdevumos - "2000 ievērojamākie zinātnieki 21. gadsimtā'' un "2000 ievērojamākie intelektuāli 21. gadsimtā''. Kāds mācītājs par viņu sacīja: "Luteriskā Baznīca nevienu nekanonizē - nepasludina par svēto. Bet daudzi ir pārliecināti: ja kādu mūsu Baznīcā vajadzētu kanonizēt, tad tas būtu profesors Feldmanis. Viņš ir pravietis, kurš visu mūžu bijis sardzē un aizlūgšanā par latviešu tautu." Diemžēl profesors pats vairs nenāk ciemiņam vērt durvis savā Mežaparka namiņā, jo ir pilnīgi akls un jau gadu piesaistīts istabai. Dažkārt domas klīst tādos augstumos, ka tikai viņa dēliem izsekojamas, bet kāds no tiem viņam vienmēr ir klāt.

CILVĒKAM IR SŪTNIS

    - Cilvēks cilvēkam ir Dieva sūtnis. Tā ir sena kristīga patiesība. Mēs visi cits pie cita tiekam sūtīti, vai to zinām vai ne. Gribam vai negribam. Nekad neesam paši par sevi. Mūsu Kungs to redz un izrīko. Bet mēs kādreiz  prasām:  kā  jūs iedomājaties klaudzināt pie  manām durvīm - esam taču pilnīgi sveši cilvēki.
    Mēs neesam sveši. Jo man to ir pateicis Dievs savā attiecībā: noej tur, ieraugi to! Sastopi to un to!

    - Ticību iepazinu katoļu vidē, un tur cilvēki ar cieņu izteicās par kādu luterāņu mācītāju ar neparastu intelektu, zināšanām vēsturē, valodās un Austrumu kultūrā. Tas bija profesors Feldmanis. Vēlāk neskaitāmas reizes tikāmies viņa šaurajā Vecrīgas dzīvoklīti, kur nebija mēbeļu, tikai grāmatas. Un maza vietiņa izbrīvēta, kur sarunā nosēsties vienam pret otru. Pie viņa visu laiku nāca cilvēki, kas profesorā saskatīja ne tikai izcilu personību, bet juta no viņa starojam milzīgu labvēlību un mīlestību. Tāpēc no garīgā tēva izauga jēdziens TĒVS."*
    - Piesaistīja profesora kristīgā cilvēka izpausme. Viņš pārsteidza kā teologs, zinātnieks un persona, kas savu sprediķi izdzīvo: katru vārdu sacīja ar tādu pazemību un bijību, it kā darītu to Dieva priekšā."*
    - Padomju vides vienveidībā fascinēja viņa dzīves stils: gara aristokrāts. Ar visām aristokrāta īpašībām - vienkāršību, pazemību, sirsnību un ārēju perfektumu. Vienmēr nospodrinātām kurpēm, baltā kreklā un ar kaklasaiti. Elegants un kopts. Arī mums, saviem dēliem, to mācīja: neesam mežā vai ierakumos, tāpēc jābūt civilizētiem. Ja ir nazis un dakšiņa, tie jālieto.*

    - Kad pirmoreiz sapratāt vēlējumu: "Noej tur, ieraugi to"?
    - Biju puisēns, kam patika grāmatas. Kurš neizlaida grāmatu no rokām un dabūja izšķirstīt veselu bibliotēku vislabāko grāmatu. Un tad pārsteigums tajās lielajās bibliotēkās! Zviedrijā. Upsalas universitātes bibliotēkā - ieejot apžilbst cilvēks. No augšas līdz apakšai pilns grāmatām. Pa lielākai daļai tādas, ko nevarēju lasīt, jo tās nebija man saprotamā valodā, bet apbrīnot, ka viss ir savākts kopā – to gan es varēju.
    Kad esmu pabeidzis savu mūžu, izradās: man pakaļ palicis liels bars grāmatu. Ko es ar viņām lai daru, ko? Pieteikt vecu mantu sakrājējiem: sanāciet, savāciet, aizvediet uz kurtuvi! Godbijība pret grāmatu no četru gadu vecuma man bijusi ļoti liela. Grāmatu ielikt uguni, arī to, ko nelasu vai nesaprotu, - tāda doma man nevar ienākt prātā.

    - Tas, ka viņš pārzināja vēsturi un valodas – savulaik bija strādājis ārmisijā Indijā - bija par iemeslu, ka pie profesora bieži griezās arī izcili padomju zinātnieki. Slepus - naktī un tumsā.*
    -  Pie Feldmaņa vairāk aizgāju ziņkārības dēļ. Gariem matiem, bez šlipses un džinsos. Bet pagāja neilgs laiks, un man radās iekšēja vajadzība ik piektdienu doties pie profesora uz Bībeles stundām. Esmu pateicīgs Dievam, ka man bija tāda vieta, kur saņemt garīgo barību. Mani joprojām pārsteidz, ka viņa sacītajā katrs draudzes jaunpienācējs tāpat dzird priekš sevis kā izglītots teologs priekš sevis."*

    -  Kas jums ir Lieldienas?
    -  Lieldienas, Lielā diena - visa kristīga draudze pieņem kādu ļoti lielu, unikālu un vienreizīgu notikumu – Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušiem. Tas, no kura padoma, gudrības, mīlestības un palīdzības katrs bija ņēmis un dzīvojis, nu bija miris un ielikts kapā, kam priekša aizvelts akmens. Viss beidzies. Līdz vienā brīdī, agrā rītā, sievas pie Kristus kapa ieraudzīja: akmens novelts! Un Dieva eņģelis vaicāja: ko jūs šeit meklējat dzīvo pie mirušiem - Viņš ir augšāmcēlies!
    Vēl šobaltdien tur, kur Viņu meklē sirds, dvēsele un prāts, cilvēki piedzīvo brīnumus. Viņš tad nostājas blakus, un priecē, un saka: nebīstieties - es biju miris, bet esmu augšāmcēlies. Un man ir nāves un elles atslēgas.
    Nāves un elles atslēgas! Kas Viņu ir šeit atmetis un nicinājis, tas aiziet mūžīgajā nāvē un elles pazušanā. Bet, "kas man tic, tas dzīvos, jebšu tas mirtu". Tas ir viņa beidzamais apsolījums mums visiem. Visur un vienmēr, kad ticīga un pēc patiesības izslāpusi sirds lūdzas sirsnībā viņa palīdzību un žēlastību. Viņš ir klāt. Lai dotu mūžīgo dzīvību - nevis ilgiem gadiem šeit virs zemes, bet nebeidzamiem gadiem, kurus Dievs savā žēlastībā padarījis par NEMIRSTĪBU.

    -  Profesors pats savā ziņā ir augšāmcelšanās simbols. Jau no brīža, kad dakteris viņam bērnība teica: tas nebūs dzīvotājs. To pašu atgādināja ārsts tuberkulozes slimnīca. Tad - visas lēģera šausmas. Pēc atgriešanās viņam pat nepiemēroja politieslodzītajiem domāto 101. kilometra likumu, bet ļāva palikt Rīgā: ilgāk par pusgadu tāds neizvilks. Bet viņš, ikreiz no jauna augšāmcēlies, jau raženi nodzīvojis deviņdesmit divus gadus. Tas norāda, ka mūsu dzīvība neatrodas mūsu rokās.*
    - Atceros 1987. gada pavasari, kad sāku iet uz Mežaparka baznīcu. Profesoru tieši tad pirms acu operācijas bija piemeklējusi redzes aptumšošanās. Dēli viņu, pilnīgi aklu, uzveda altārī, un profesors novadīja liturģiju, nolasīja spožu sprediķi. Tajā brīdī sapratu, ko nozīmē aicinājums galējā piepildījumā. Man tas bija arī izšķirīgais apliecinājums Dieva esamībai: tas, kam tic tāds cilvēks, ir patiesība, jo tikai Dievs var dot cilvēkam tādu spēku.*

    -  Sacījāt: tas, kas Viņam tic, piedzīvo brīnumus; kādi tie bijuši jūsu dzīvē?
    - Trīs saujas ūdens kristību brīdī par zīmi, ka cilvēks ir Jēzus Kristus māceklis, - nav lielāka brīnuma. Mirklis, kad cilvēks tiek nosaukts Dieva bērna vārda. Tur nav pakāpju - viens turpmāk būs bīskaps, otrs mežcirtējs. Tie visi ir cilvēku apzīmējumi un neizteic neko. Vienīgi piederības zīmei ir nozīme. Lai Pestītājs būtu iezīmējis katru jūsu soli, domu, ceļu un darbu! No pirmā elpas vilciena līdz smilšu apsegam. Svētīgi jūs visi, kas esat to saņēmuši! Ja kādam vecāki bijuši tik neapzinīgi, ka tas nav izdarīts, steidzieties uz tuvējo dievnamu un lūdziet mācītāju: es gribu būt kristīgās draudzes loceklis jau uz šīs zemes, lai kļūtu mūžīgās draudzes loceklis Dieva godībā! Sakiet tos vārdus! Dzēsiet šo kaunu, negodu un briesmas - palikt nenokristītam!
    Bet cilvēki ir milzīgi formālisti - viņiem vajag robežu: te pārmija, te atkal cita zīme. Mīļie, dzīve nav dzelzceļa satiksme! Mēs stāvam Dieva ļaužu pulkā, kur vienīgais dežurants rīkotājs ir tikai Viņš. Un Viņš ļauj sevi tikai tad ieraudzīt, kad, ar pieri pie zemes nokrituši, lūdzam viņam piedošanu un svētību.

    -  Tikko sācis kalpot Katlakalna draudzē, Feldmanis, sniegā nobridies, ienāk savā baznīcā, Tā ir nekurināta, bet uz dievkalpojumu ieradusies tikai ērģelniece un draudzes priekšnieks. Bet profesors kāpj kancelē un notur dievkalpojumu, it kā dievnams būtu ļaužu pārpildīts. Tā bijis neskaitāmas reizes - dievkalpojums tikai baznīcas soliem. Tāpēc pēc desmit gadiem šī ticības pārliecība tika atalgota.  Visur, kur kalpoja profesors, plūda jaunatne, un daudzi no viņiem kļuva par teologiem.*
    - Arhibīskaps Matulis reiz teica, ka, tikai pateicoties profesora Feldmaņa devumam ticības spēkā, ir saglābta Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca."*

    -  Kāpēc Dievs liek mums iet caur ciešanām un sāpēm?
    -  Kristīgam cilvēkam nav ciešanu un sāpju, bet tikai Dieva svētie ceļi. Sirds var būt žēluma un sāpju pilna par mīļajiem un tuviniekiem, tomēr tā nav ne noskumusi, ne izmisusi. Sekojot Kristum, mēs nevaicājam, kāpēc vieniem mērs dots ar pilnu simtnieku, citam tikai ar divdesmitnieku - tās ir bezdievju runas. Dieva priekšā visi esam viens. Un jautājums ir tikai tāds: vai gribam būt ar Viņu vai arī novēršamies no Viņa.

    -  Nelietība auga augumā. Velna biktstēvi sauca uz "parunāšanos" - ar draudiem un vilinājumiem mēģinādami piedabūt uz izspiegošanu un denunciācijām. Retam gāja šī pārbaude secen. Mani apcietināja 1950. gada 29. aprīlī. Dzīvokli izkratīja, vērtīgākās lietas - filatēlijas retumus, plašo monētu kolekciju- vienkārši nolaupīja, pārējās mantas konfiscēja. Kādu mēnesi atrados "čekas" pagrabos Stabu ielā. Katru nakti pratināšanas - pratinātājiem nebija ko vaicāt, jo nekad nebiju bijis saistīts kāda politiskā darbībā. Pēc mēneša mani pārvietoja uz Centrālcietumu. Rudenī, kad tā sauktā izmeklēšana bija pabeigta, kāds no "galvenajiem" noteica: "Tāpēc, ka tu esi garīdznieks, tevi jāiznīcina.” (Rindas no profesora autobiogrāfijas.)

    -  Kas ir grēks?
    -  Grēkam ir viena definīcija:  mūsu pretīdarbošanās Dievam.  Domās, vārdos vai darbos. Ar savu gudro spriešanu. Ar otra tiesāšanu. Nemācoties saprast Dieva prātu un viņa ceļus. Tāpēc piedzīvojam belzienus. Un brīnāmies: labs cilvēks, bet nodega māja - kur ir Dieva taisnība? Bet Dieva taisnība ir nodegušās mājas pelnos. Jo Dievs nav salīdzināms ar labā vai sliktā mēru - vienam piešķir spaini, otram mazu glāzīti; netaisnība! Dievs mūs visus redz. Viņam nav pagājis garām neviens, kurš domājas esam apbēdināts. Un neviens, kurš sev liekas tik gudrs un stiprs, ka viņam nav vajadzīga nekāda palīdzība, Vienīgi Dievs zina, ka ikvienam var kārt klāt abus uzrakstus - "labs" un "ļauns". Tikai viņš nekad nelieto šīs mērauklas.

    -  Profesors par grēku uzskatīja arī klusēšanu, ja apkārt notiek kaut kas slikts. Man viņš vienmēr bijis paraugs, ka nedrīkst vērst galvu prom, baidoties par sekām, ja notiek netaisnība. Viņš pats nekad tā nav rīkojies.*
    -  Virsmācītājs Roberts Feldmanis atteicās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, šo rīcību motivējot tā: savu godu no cilvēkiem nemēdz pieņemt.*

    -  Par jūsu izveidoto dārzu pie Katlakalna baznīcas vēl tagad stāsta leģendas. Kāpēc to darījāt - vai arī tas ir kalpošanas veids?
    -  Prasiet to tiem simtiem cilvēku, kuri Katlakalnā ar tādu pašaizliedzību ir dēstījuši, stādījuši, kopuši un rīkojušies! Cienījamos sabiedriskajos darbos aizņemtas dāmas brīvdienās ar rokām zemi ap dēstiem rušināja; kādreiz mums vienā dienā bija deviņdesmit deviņi stādiņi zemē jāieliek. Tas var notikt tikai mīlestībā. Ja jums ir mīlestība pret zemi, pa kuru staigājat. Ja jums ir mīlestība pret dabu - iepriecina zālīte, puķītes, koki. Tad jūs gribat, lai šis skaistums ap jums būtu vienmēr. To panākt ir ārkārtīgi viegli! Ieraugāt skaistu ceļmalas puķīti, bet pat nezināt, kā to sauc? Saudzīgi izceliet to ar visu saknīti un ielieciet savā dārziņā! Tas ir viss. Citas gudrības tur nav.

    - Ar gadiem pieradām, ka Robertam Feldmanim ir svētīga roka un viss stādītais Katlakalna priedēs aug. Pieradām arī pie tā, ka visus kokaugus mūsu gaidītais viesis zināja saukt latīņu vārdos. Profesionāls dendrologs! Un tad bija reizes, kad klasiski ģērbtais kungs spodrinātās, melnās kurpēs, kas nošķiestas ar kokskolas dubļiem, piekrāva pašizgāzēja ZIS kulbu ar dažādu koku un krūmu stādiem. Ap dievnamu tapa arī puķu dārza līdzinieks no ziedošiem krūmiem un ziemcietēm. (No Andra Zvirgzda publikācijas par profesora Roberta Feldmaņa dendrāriju.)
    -  Nekur neesmu redzējis tik plašu kaktusu kolekciju kā pie profesora Feldmaņa.*

    -  Kāpēc mums apkārt ir tik daudz ar dzīvi neapmierinātu cilvēku?
    -  Mēs par daudz meklējam vainas ārpus sevis: lielākais grēcinieks šinī pasaulē ir Debesu Tēvs - biju domājis, ka Viņš nostums man no ceļa visus šķēršļus, bet Viņš mani pašu nostūma par ratiņu stūmēju. Apklustiet! Dievs vienmēr ir taisns un patiess - tas, ko Viņš dara, ir tikai mūsu pašu labumam un svētībai. Neapmierinātība rodas tad, ja to nesaprot.

    - Atskatā lūkojoties uz aiztecējušiem mūža gadiem. - teicu sevi laimīgu.  "Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristu, jo es iedrošinos stāstīt tikai to, ko Kristus darījis caur mani (Rom. 15. 17-18a). Esmu mazs pret visu Viņa žēlastību."  (Rindas no Roberta Feldmaņa autobiogrāfijas.)

    -  Jūs kādā sarunā ticīgajiem esot uzsvēris, ka vīrieša sūtības dievišķais plāns izsakāms jēdzienos: ķēniņš, karavīrs, priesteris.  Savukārt sieviete - sieva,  māte,  mūķene.   Paskaidrojiet to sīkāk!
    -  Aizejiet uz slimnīcu, kur gaidāmi dzimstošie bērniņi! Mazs cilvēciņš grib ienākt šinī pasaulē. Bet dakteris vecākiem prasa: gribat to bērnu vai ne? Tēvs un māte sāk spriest: kur viņu liksim - mums tik maza istabiņa. Un dakteris dara, kā paradis ar tiem, kuriem nav vietas šinī pasaulē. Nonāvē. Un vecāki apmierināti - viņi var turpināt dzīvot un domāt par nākotni. Lai tā sauktā sieviete, kas varētu desmitiem reižu būt māte, pateiktu: dakter, iznīciniet šo sākumu, jo man svarīgākas citas vērtības.
    Ja tā nav, runājiet man pretī! Visur runājiet! Dariet tam pretī, ja to, kāpēc radīts vīrietis un sieviete, saprotat citādi!
    Jo mans runāšanas laiks sāk izsīkt - jūtu, ka balss kļūst aizvien klusāka. Esmu vecs vīrs, kam nav vairs acu gaismas un kustību brīvības ... Vakar domāju, ka Debesu Tēvs mani jau aicina pie sevis, kur mums visiem jāsatiekas, lai Viņam piederētu dzīvībā un nāvē. Un mūžībā. Bet Viņš vēl pielika dienas, varbūt gadus. Pārāk gari šie gadi …

    * Roberta Feldmaņa audzēkņu Ērika Jēkabsona un Jāņa Šmita IEVAI sacītais, kā arī fragments no Rolanda Eimaņa publikācijas laikrakstā "Svētdienas Rīts".