|
Datums: 1993.g. 27.
augusts
Tēma: Ap.d.14.nod. (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa
pieraksti.
Vajāšanas. Evaņģēlijs un Kristus krusts ir tas, kas runā pretī. Paceļ
akmeņus pret baznīcu.
Kalvins – sektu tēvs. Ņemdams savu ideju pamatā Evaņģēliju, viņš ir
konstruējis kaut ko pavisam jaunu.
Nevis Luters ir sašķēlis katoļu baznīcu, bet katoļi ir atšķēlušies no
patiesās ticības.
Jaunava Marija – katoļiem Dievmāte. Katoļu baznīca jau sevī uzņēmusi daudz
no nacionāliem kultiem, viņa uzņems un iestrādās sevī arī hinduismu utt. To
viņi dara, lai piesaistītu masas. Sarkanajam imperiālismam bija tas pats –
sagrābt visu pasauli – bet pārsprāga. Par to ir gādāts, lai koki neieaugtu
debesīs. Tas nav Dieva nodoms, ka visiem jātop savāktiem vienā katoļu baznīcā.
Katoļu baznīca nodiktē sevi Dievam priekšā. Viņš necieš tādas lietas. „Jaunavas
Marijas” manifestējumi. Pirmais Lurdā. Fatimā. Kas viss netiek darīts cilvēku
varaskārei par labu. „Lai neviens jūs neaplaupa ar tukšām cilvēku gudrībām” –
apustulis Pāvils.
Brāļu draudzes. Par pamatu bija dogmatiskais luterisms. Tur iespēlēja iekšā
Kalvina radikālisms. Noslieces uz sektantisko pusi. Palika kā atmodas kustība.
Luterismā ir nevis kaut kā jauna meklēšana, bet atpakaļ pievēršanās pamatam,
neatkāpšanās no pamata. Noārdošās kustības – vēršas taisni uz luterismu. Ja tās
ir briesmas, nāves kritika, visiem falsificējumiem, sajaukumiem. Luterisms ir
tāda viela, kas anihilē šādas lietas.
Kas nav ķīnietis, tas nav cilvēks ... kas nav katolis, tas nav kristietis.
Virzīšanās prom no Trīsvienīgā Dieva.
| 
