|
Datums: 1995.g. 24.novembris
Tēma: Atkl.21:1-8 (Bībeles stunda).
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa
pieraksti.
Dramatisks (ja tā var teikt) teksts. Liels skatījums. Par jauno Jeruzālemi,
nokāpjam no debesīm, jaunām debesīm, jaunu zemi – kāda nākotne, kuru mēs vēl
nepazīstam. Tas ir, kas mūs sagaida, kad ir pabeigtas šīs lietas, un arī
pabeigtas visā lielā kopumā. Mēs prasām, kas tas ir, ko tas nozīmē – debesis un
zeme izskatīsies citādi – bet šīs lietas ir skats kaut kā dziļāk. Un tas dabū
savu izskaidrojumu tad, kad skatāmies tālāk.
6.7.p. „Un Viņš man sacīja: "Ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums
un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota. Kas uzvar,
tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.” – atslēga
iepriekš teiktajam. Redzi, es daru visu jaunu. Mūsu situācija šinī pasaulē –
runa par kādu lielu cīņu: kas uzvar, tas iemantos visas lietas. Cilvēka
stāvoklis, kādā mēs esam šinī konkrētajā pasaulē, un šī cīņa ir ļoti smaga,
liela spēka pārbaude – ne vienmēr un visiem – bet tikai tiem, kas uzvar – bet
ne „bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem,
elku kalpiem un visiem melkuļiem” (8.p.). Kāda liela izšķiršanās, liela cīņa,
kura norisinās šinī pasaulē, un viņas rezultāts secina to tālāko. „Es daru visu
jaunu” – Jaunā Jeruzāleme – varbūt Dieva valstība pie cilvēkiem, šī kopība:
Dievs un cilvēks. Dieva mājoklis pie cilvēkiem – kā to saprast: pērļu vārti ..
Te ir tas pavisam citādais. Jaunā dievišķās klātbūtnes citādība, ko nevaram
izteikt; nezinām, kāda tā ir. Tas ir stāvoklis, uz ko tiekam gatavoti. Tie, kas
uzvar – kas iziet cauri pārbaudu kopībai, kurā kādreiz savu virsroku ņem grēks,
tiešajā jaunajā iekārtojumā vairs nebūs – tikai tie, kas uzvar. Daudzi saka:
„Dzīve ir cīņa”. Tā ir, bet daudz dziļākā nozīmē. Ciņa ar apstākļiem, cīņa ar
mūsu iekšējām kvalitātēm – uzvarēšana kārdinājumā. Es došu iztvīkušajam no
dzīvības ūdens. Šī cīņa ir arī dievišķi stiprināta. Karsta, nežēlīga cīņa –
iztvīkšana, slāpes – vai varēs izturēt – es tam došu no dzīvības ūdens. Tas ir
tas cilvēka aicinājuma, cīņas palīdzības stāvoklis un arī tas iemantojums. Vienreiz
tas iestāsies kopumā, bet cilvēkam personīgi tas var iestāties katrā brīdī.
Cilvēka stāvoklis pie Dieva, kur vairs nav ne debesis, ne zeme, kur ir tas
pilnīgi citādais. Mēs nezinām kā izskatīsies jaunās debesis, jaunā zeme. Klāti
galdi, spožums – nē, debesīs tā nebūs – lai izteiktu to pilnību, mums trūkst
valodas un priekšstatu – mēs to nevarētu pašreiz izturēt. Mūsu tagadējā
eksistence ir citāda. Kādā mēs būsim – nevajag fantazēt – tas būs, bet kā tas
būs, mēs nezinām.
Dievs nožāvēs visas asaras, nāves vairs nebūs ... jo tās pirmās lietas būs
pagājušas. Šīs ir tās pirmās lietas, kurās mums ir cīnīšanās, uzvarēšana. Nāves
vairs nebūs – mūžība.
Cilvēki ņēmuši vērā visādas lietas, arī vīzijas. Cik reizē konkrēti un
neaptverami šeit (Atkl.22.nod.) ir parādīts. Tagadējie eksaktie zinātniskie
pētījumi, kad mūžības īpašības sāk uz mums runāt no pavisam citas puses: jaunā
eksistence, jaunā dzīvība. Pasaules uzbūve. Visi mehāniskie uzskati: visums,
attīstība, dzīvība – aiziet kā spaļi vējā. Lielā zinātne paliek arvien bijīgāka
un nevar iedomāties, ka viss eksistējošais nebūtu vienas augstas domas saturs. Pirmsācējs
ir Persona, nevis mehānika. Līdz ar to izmainās visi jēdzieni: laicība un
mūžība. Zinātne sāk ieraudzīt lietas, kuras līdz šim bija neiedomājamas.
Mēs tagad dzīvojam tādā lielā sajukuma laikā, kur cilvēki visā klusībā
strādā savā nozarē, bet cauri iet vēl kaut kas dziļāks – viņi pienāk pie debesu
valstības noslēpumiem. Protams, tie nepadodas pētniecībai, bet pētniecība tur
pieved ļoti tuvu klāt. Tas neizstāj to, ko mums dod atklāsme. Viss tas, ko dod
zinātne, vēl ietilpst vecajā zemē un debesī. Visa tā taustīšanās, bet nojausma
ir stiprāka nekā iepriekšējos laikos. Bet mēs neesam nojausmas cilvēki. Vai, to
ieraudzīdami mēs teiksim: jaunas debesis, zeme, vai jauna Jeruzaleme, bet viss
būs darīts jauns. Būs nolikts tas mūsu pagaidu stāvoklis.
Domāsim tagad otrādi – no Jaunās Jeruzalemes – kur nav nāves, cilvēcisko
pārdzīvojumu – mēs esam ārpus tā. Šis stāvoklis jau ir, un mēs prasām, kāpēc
mēs esam un kāpēc mēs esam šeit. Te ir nāve, atkrišana, cīņa un negantie, kas
aiziet kādā pazušanā. Kāpēc mēs esam šeit? Kāpēc ir cilvēks? Dievs Kungs to
radīja. Bet kāpēc? Ko tas nozīmē Dieva vislielajā saimniecības sakārtojumā? Ko
nozīmē cilvēks, kas nav ne akmens, ne metāls – ko tas nozīmē, no Dieva puses
lūkojoties? Kad es uzlūkoju debesi un zemes, kas ir cilvēkbērns, ka Tu viņu esi
radījis? Tu esi mazliet viņu no sevis atstādījis. Kāds uzdevums, kas ir dots
cilvēkam? Pārbaudes, kurās viņam jābūt cīņās, kurās viņš iztvīkst, saņem
dzīvības ūdeni, kurā viņš var pastāvēt. Mēs laikam ātrāk to nezināsim, līdz mūsu
miesīgās acis aizvērsies – ko tas nozīmē: Dieva mājoklis. Tas būs ļoti daudz
labāk ...
Dabas zinību Dievs vai Dievs kā Personība? (8.p. „Bet bailīgajiem,
neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un
visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.”)
Cilvēka personīgais sakars ar Dievu. Racionālistiskā, humānistiskā uztvere. Dievam,
ja pieņem, ka Viņš ir – tad Viņam jābūt superhumānam (grēka jau nav – mūžības
priekšā visi defekti izlīdzinās).
Vecā Derība – var būt gudrākā zinātnes grāmata: pretniecība, kas parādījās
jau paradīzē, kur cilvēks bija radīts tikai Dievam, Viņa tuvumam, un viņš
atraudamies izaicina pretdarbību. Kāpēc Dievs radīja cilvēku? Lai valdītu pār
zvēriem un putniem? Tur ir kaut kas pavisam cits. Piemēram, modernā
laboratorija, kurā rīkojas ar bīstamām lietām – galvenais priekšnieks baltā
halātā aiz trīskāršām durvīm, viņa asistenti viņam palīdz, kuriem arī ir liegta
ieeja tur. Tur var iet tikai šis vadītājs, tomēr viens cilvēks ielien iekšā un
sāk kravāties ap lietām, kas ir ārkārtīgi bīstamas. Viņš šo ņēmēju izraida, lai
nenotiek kas vēl bīstamāks. Cilvēks pats gribēja būt kā Dievs ... Kristū šis
grēcīgais, Dieva atmestais radījums tiek salīdzināts ar Dievu, un viss top
jauns.
Kāpēc ne visi? Ko mēs zinām? Mēs arī nezinām, kāpēc Dievam bija prieks,
vajadzība radīt šo radību, kas viņam stāv tik tuvu. Bezgalīgais visums.
Dzīvības pazīmes visumā. Dieva plāni ir daudz tālāki par cilvēku, un mēs
nevaram iedomāties. No Marsa iežu paraugiem ir bijis iespējams atdzīvināt
sporas – dzīvību! Cilvēkam, kam ir dots tik daudz, ka viņš spēj dievišķajos
noslēpumos taustīties iekšā – tad viņš ir Dievam vērtīgs. Asistents, kas
nepārtraukti nogrēkojas ar savu lempību, nolaidību, kuras vārds ir grēks. Te ir
klaiņojuši, fantazējuši dažādi filozofi. Kāpēc Dievam ir bijis jārada cilvēks?
Manifestēt savu varenību. Bet racionāli izskaidrot irracionālas lietas nav
iespējams.
Indiešu meditācijas – mēģinājumi lauzties aiz durvīm, kas nav iespējams ..
Pastarā diena, kad cilvēki brēks bailēs un ticīgie cilvēki varēs pastāvēt.
Vai tiesa ir tāda, ka izravē nezāles: usnes, balandas – samet kaudzē un
sadedzina? Dievs ir mīlestība. Vai tas nozīmē apkampties, mīlināties? Dievs
cilvēku neiznīcināja, kad viņš grēkoja, bet atraidīja no sevis un uzlika
ilgošanās un sirdsapziņas cīņu. Ilgošanās pēc dieviem, ko vajadzētu pielabināt.
Izraidītais cilvēks ir moku stāvoklī, kas nepārtraukti rezultē grēkos. Dievs
gan apsolīja lielo prieku visiem cilvēkiem, bet ne visi to pieņem.
Cilvēks ir saņēmis kaut ko no dievišķās neatkarības zādzības veidā un
manipulē ar to, un sapinas vēl vairāk. Šī īpašība, ko viņš nelegāli paņēmis no
paradīzes, - nes viņam sodu.
Trešais atziņas vieds: 1)prāts; 2)sajūtas; 3)atklāsme. Divējādas atbildes:
1)ir izredzētie un pazudinātie; 2)Dievs ir mīlestība, tāpēc tiks uzlikti
papildus perfekcijas kursi. Laikam ne tā un ne tā.
Burvji – izkrišana ārā no Dieva klātienes.
Un es mierīgs eju bez steigas
Jo šī ticība mieru man dod. (L.Breikšs)
|
