Datums: 1993.g. 8.marts
Tēma: Jņ.17:1-5; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Augstā priestera lūgšana
Tas ir tas uzdevums, viss kopsavilkums Pestītāja sūtībai – otrais un trešais pants. Tas uzdevums, kas ir bijis – es esmu Tevi paaugstinājis virs zemes, pabeigdams darbu, ko Tu man esi devis. Pagodinājums Tēvam – pār visu miesu, kas viņam ir dota, uzticēta – pār visu cilvēci. Šinī vārdā ir satverts viss: grēku piedošana, atgriešanās, tuvošanās, nākšana Dieva valstībā. Viss šis ceļš uz grēcīgā cilvēka atpestīšanu ir saņemts kopā tajā vārdā – uz mūžīgo dzīvību. Grēks ir grēks, vienalga kādā kvalitātē – grēka nopelns ir nāve. Cilvēks jau grēkodams nostājās nāvē. Šis pagodinājums, ar ko Pestītājs pagodina Dievu, atdodams mūžīgās dzīvības žēlastību un dāvanu.
Kā cilvēks no nāves pāriet uz mūžīgo dzīvību? Kristus ir šis ceļš, Kristus iežēlošanās, cilvēku nākšana pie grēku nožēlas, nodošanās Jēzum Kristum. No nāves pāriet dzīvībā ir šis pārejas punkts, ar ko ir pagodināts Dievs – ar Kristus darbu, ko Viņš ir padarījis pie cilvēces. Kāds ir šis darbs: es esmu patiesība, dzīvība: caur Kristu. Kādā veidā? Jūs atzīsiet grēku; kļūsiet brīvi no velna valgiem; mūžīgā dzīvība no Kristus un tagad Kristus runā un tagad pagodini mani. Mēs pieejam pie otrā noslēpuma pie kura netiek nekāda filozofija. Kristus, kas bija pie Tēva no pasaule sākuma. Visās lietās kārdināts un pārbaudīts, bet palikdams bez grēka. Prāts nevar saprast. Skaidrotāji, kas ar pagāniskās filozofijas palīdzību mēģina saprast, kā Kristus varēja būt cilvēks, tai pat laikā būdams Dievs – tas nav saprotams. Pagodini tagad mani ar to godību, kas man ir bijusi – t.i., ar Tēvu vienāds būtībā – atpakaļ godībā – tai pat laikā pie Tēva labās rokas un tai pat laikā pie mums. Ja Viņš būtu cilvēks, tad Viņš nevarētu būt, bet viņš nav cilvēks. Te pienākam pie nopietnas lietas – ko apustulis saka: garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Pareizticīgā baznīca. T.s. austrumu baznīca – grieķu iespaidā esošā – tās bija senas filozofu zemes. Šajā filozofijas juceklī ieradās pirmie misionāri (apustulis Pāvils). Vēlāk viņi pievērsās kristietībai kā jaunai filozofijai. Kādam jābūt Jēzum Kristum attiecībā pret Dievu. Taisīja garu garos spriedumus. Mēģināja ielikt Evaņģēlijā šīs filozofiskās gudrības un iznāca liels juceklis. Iestiga arī grieķu mistērijā un maģijā: skaitīdami savas īpašās lūgšanas.
Filosofija – mēģinājums izdibināt cilvēku domas, sākotnības – tas ir kā palēciens līdz griestiem – tālāk netiek. Pāvils un mocekļi ar savām asinīm jau bija apliecinājuši garīgas lietas. Ir trīs atziņas ceļi kā iepazīt lietas: 1)jutekļi; bet garīgas lietas – parādīšanās (Marija, Dievs) tas viss ir mānīšanās, tam nav nekāda sakara ar Svēto Garu. Ne tā kā ar Simeānu, kas bija taisns, un Dieva Gars viņam bija devis atklājumu, ka viņš nāvi neredzēs pirms nebūs redzējis Svaidīto. Pravieši nav runājuši no sevis, bet Dieva Gara skubināti. Tu mani esi pagodinājis (Simeāns). Pagodinājis – Dieva lielo uzdevumu piepildījis. Krusta vārdi ir tie vārdi, ar kuriem Viņš atgriežas Tēva godībā. Mēs arī sludinām godību, to apslēpto, ne to ko filozofi, bet kaut ko citu.
Mēs nevaram palikt ārpusē un nolikt Dievam kā kompensāciju. Labie darbi: žēlastības dāvanas, pieklājība ... Vai var ar to iemantot Dieva žēlastību? Cilvēks paslēpjas no Dieva ar labajiem darbiem. Es dzirdēju Tavu balsi un izbijos. Es esmu ar mieru maksāt un ziedot. Kas bagāts – uzcelt baznīcu. Ar to Viņš Dieva valstību ir nopelnījis? Nav nopelnījis. (Biļete uz debesīm). Es esmu nabags un tukšs. Vai tu tici, ka Kristus par tevi un taviem grēkiem ir miris? Tas prasa lielu uzdrošināšanos.
Runājot par filozofisko Dievu – kāda Viņam daļa par mani.
Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Vārda baznīca, kur Vārds ietver Dieva patiesību un personīgo apsolījumu – konkrēti katram, kas pēc tā meklē.
No pasaules radīšanas līdz paradīzei atkal atpakaļ. Dieva vārds ir dzīvs. Kad Tavi vārdi atveras, tie dara vientiesīgo gudru, bet neaptverami.
Viņš ir bijājams: Viņš var mums pateikt kādu asu patiesību, bet Viņš garus izdzīdams nestrostē un nerāj.
Pielūgšanas brīdis – arī privātā lūgšanā: par vajadzībām, rūpēm un par visu ko pieklājas lūgt – nobeigt ne tikai: jo Tev pieder spēks, valstība un godība, bet vēl vairāk. Dievgalda dziesma „Nāciet jūs svētie” neseko, ko mēs lūdzam, bet sakām kas Viņš ir: Priesteris mūžīgais, Dzīvības devējs – tas ir goda došana Viņam.
Mēs Tevi teicam, mēs Tevi slavējam, Tavā augstībā, Kungs un Tēvs.
Arī liturģijā introits, kolektes lūgšana, pateicības, arī ir ar pielūgsmes raksturu. |
