Jēzus sarunājas ar bagāto vīru

Datums:  1995.g. 16.jūnijā
Tēma:  Mk.10:26-31; (Bībeles stunda)
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Jēzus sarunājas ar bagāto vīru.

Pieslēdzas sarunai ar bagāto jaunekli, kas jūtas ārkārtīgi sarūgtināts, kad Pestītājs viņam bija sacījis, ka viņam visas lietas jāatstāj. „Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā tam, kurš liek uzsvaru uz savu bagātību un turību.” Bet, kā tad cilvēks vispār var tikt izglābts?

Un Pēteris, kas saka: mēs esam visu atstājuši un gājuši Tev pakaļ. Kas būs ar mums? Viņi te redz starpību, salīdzinot ar bagāto jaunekli. Viņš neprasa par mūžīgo dzīvību, glābšanu, bet, kāda atmaksa mums būs par to, ka mēs tādu lielu upuri nesam. Ko saņemsim pretīm? Jēzus: „Katra uzupurēšanās, katra diakonija, ziedojums nāk atpakaļ devējam – kā latviešu sakāmvārdā: dots devējam atdodas”. Ja izdalīs visu – no kā viņš pārtiks, kur ņems eksistences minimumu. Jēzus: nebēdājies, tas jums viss nāks atpakaļ jau šinī laikā simtkārtīgi. Tas, ko mēs ziedojam, nāk atpakaļ cilvēku mīlestības veidā. Un tas viss notiek pat šajos grūtajos dzīves apstākļos.

Bet ir viena nepateikta lieta. Kaut kas mācekļos vēl ir no nemiera – Cebedeja dēli, kas dzird par Pestītāja ciešanām un Viņa godību un lūdz pēc šīs iespējas sēdēt Viņa godībā pa labi un kreisi – pēc varas. Te ir tā drosme izturēt tās ciešanas. Ja tas ieguvums ir tik liels, tad ir vērts paciesties. Tātad kāda alga? Arī Pētera jautājumā ir kaut kas no tā – kas mums būs par to? Viens nosacījums, kam mēs paejam garām: „kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu (vai sievu), vai bērnus, vai tīrumus Manis un Evaņģēlija dēļ.” Visu. Vai tas ir viss atstāts, ja viņi atstājuši savu tīklus, laivas, un māti – vai tas ir viss? Kaut ko jūs tomēr bijāt paglabājuši sev. Kaut kas tomēr nebija atstāts. Pestītājs: „Kas man grib pakaļ iet, tam būs pašam sevi aizliegt, savu krustu ņemt un nākt man pakaļ.” Sevi aizliegt – tas ir kas vairāk: es atsakos arī no savas iegribas ... Pāvils: viss tas, kas man bija par ieguvumu – tas viss ir par atkritumiem, ja es Jēzu mantoju. Pēterim un Cebedeja dēliem – pagaidām vēl nav – tagad viņš ir tikai ziedotājs. Viņš ziedo no sevis un gaida, kas viņam par to būs.

Cilvēks, kas daudz darījis baznīcā, bet par to pat paldies nav pateikts. To vienu lietu viņa bija paturējusi: kas man par to būs? Ne jau mantiski, bet vismaz atzinībā – vai mēs esam līdz galam ar Jēzu? Kā apustulis Pāvils, kas to visu meta nost, kas viņš jau bija.

Diakonija – vai tas to nesagrauj. Bet viņiem ir savs mierinājums – Dievs atmaksā bagātīgi. Bet kā apustulis saka: dzenieties pēc visu augstākām dāvanām.

Mēs nekur nedrīkstam atdarināt mūsu Pestītāju. Cilvēki, kas atdarina Pestītāja vārdus un uzskata tos par Bauslības likumiem – daudz ko izposta. Apustulis Pāvils: ja es visu savu mantu izdalītu, un man nebūtu mīlestības – es būtu tikai skanošs zvans. Imitētājs, kas labi imitē, tomēr patur iekšēju rūgtumu – tad mēs iekļūstam tādos bezdievības džungļos. Tur, kur mēs kalpojam, dodam vai darām – Dievs ir tas, kas visas šīs lietas atkal piešķir. Bet, kad esam ko noziedojuši un pēc tam gaidām desmitkārtīgu devumu – varam nonākt šausmīgā bezdievībā. Pie Pētera mīlestībai vēl iet līdzi arī pašmīlestības moments. To var sludināt, bet ne kā pavēli, kā likumību. Staigāt pakaļ Jēzum.

Dievs no mums neprasa, lai mēs kaut kā ar īpašu nolūku savu miesu mokām, bet, ka mēs nepiešķiram lielo vērību un viņas dēļ nedrebam. Šodien līst lietus – tāpēc nevar iet uz baznīcu (var saslimt - nomirt). Grūtumi ir jāuzņemas, bet nav jāmeklē. Tas ceļas no pārspīlētības, kas bija izplatīta pagānismā, ka gars ir tas derīgais, miesa nederīgā, kas jānīcina – bet viņa ir kalpone un apsargātāja mūsu dvēselei. Tāpēc viņai ir arī goda tiesa. Mēs nevarētu celt maizi pie mutes, ja kādas citas rokas maizi nebūtu cepušas. Mēs valdām pār šo miesu – viņa ir mūsu kalpone, bet arī mūsu palīdze. Cik labs pēc noguruma ir atspirdzinošs miegs – pēc tam arī visi dvēseles spēki ir modrāki. Ja tā nebūs, bet miesa būtu vārdzināta kādās nakts svinībās, izlaidībās .. Svētie, kas meklē ārišķīgus paņēmienus ticības stiprināšanai – mēs uz viņiem ne vienmēr varam skatīties, mūsu paraugs ir Pestītājs un apustulis Pāvils. Es kalpinu savu miesu, lai Tam Kungm varētu būt patīkams kalpošanā.

Dzīvošana vienkāršībā – ļoti jauki, ja kas to var, ja var tā iekārtot, ka tikai Dievu lūgs un sludinās, un nebūs jāiet uz tirgu ... Bet varbūt viņam ir arī uzdevums ar savām rokām strādāt un par sevi gādāt, bet tai pašā laikā Dievu lūgt un sludināt. No tās apbrīnas katoļu baznīca, pareizticīgie ir izveidojuši svēto kultu, cerot, ka viņi var kaut kā palīdzēt – ar lūgšanām .. tas viss nav gluži pareizi. Mēs šos cilvēkus, viņu stāju godbijībā pieminām, bet viņu aizlūgšanas – mēs nezinām, vai viņas var mums ko līdzēt. Mēs stāvam Pestītāja priekšā bez starpniekiem. Asīzes Francisks, kas pat putniņiem ir sprediķojis, bet savas dzīves paraugu mēs ņemam no Pestītāja. Kurš gan ir svēts? Kas sevi par tādu pasludina, vai kā citādi, tas nenozīmē, ka tas ir Dieva lēmums. Kaut ko no viņu piemēra mēs redzam, bet visu būtisko mēs redzam pie Pestītāja.

Ko sprediķot, sludināt ..? Vai mūsu Pestītājs sprediķoja ..? Viņš runāja konkrētā situācijā, vidē. Viņš uz kaut ko atbildēja, norādīja. Evaņģēlija pasludināšana nevar būt slikta, ja tā ir tikai vārdu vārstījums, tad tas neder.

Reizēm cilvēki ar Evaņģēliju kļūst kareivīgi – karotāji pret kaut ko, kritizētāji. Salikdami kopā tiešamību ar Evaņģēlija pavēli: kas visu atstāj un iet Viņam pakaļ ... – kur tad ir tā pakaļ iešana? Tās ir metodes, kuras mēs Evaņģēlijā nedrīkstam iepīt iekšā. Katru lietu var novest līdz nesakarībai ar kādiem kāpinājumiem. Ir ļaužu grupas, kas ar to uzbūvē veselas ticības sistēmas – uz desmito tiesu, ēdieniem vai dzērieniem – kas to padara par likumību vai Bauslību. Evaņģēlijs ir abās pusēs griezīgs zobens. Ar viņu var cirst, bet ar viņu var sagriezties arī pats cirtējs.

Tiesāšanas un pazudināšanas gars. Tu, kas savu brāli tiesā, tu notiesā pats sevi. Mēs drīkstam noskumt, kur redzam ļaunu, drīkstam palīdzēt, kur tas ir labojams, bet visam ir jānotiek mīlestībā.

31.pants – Dieva vērtējumi ir citi nekā cilvēku vērtējumi. Mums ir jāsargājas no uzslavināšanas .. ko Dievs pie mums redzēs – to, ko negribam nevienam rādīt – kā tad būs, vai kā mēs, kas esam to novērtējuši kā pēdējo – vai tāds būs arī Dieva vērtējums?

Cilvēkam, kam ir ticība, teorētiski, no malas pacelti jautājumi nepaceļas (red: abstrakti, formāli jautājumi nerodas). Ko iegūst – to izstāstīt nevar, to var piedzīvot. Tāpat kā neviens nevar pateikt, kā garšo ananāsi, ja nav tos ēdis.