Datums: 1995.g. 28.jūlijā Tēma: Mk.10:17-31; (Bībeles stunda) Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā. Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Jēzus sarunājas ar bagāto vīru.
Sākās ar: Mk.10:21
“.. krustu uz sevis ņēmis ..”
Jēzus atvairās: „Neviens nav labs kā vienīgi Dievs”. Jaunekļa jautājums ir nopietns: kas man jādara? – Jātura baušļi. To viņš jau ir darījis. Bet viņa prasījums ir kas lielāks – mūžīgās dzīvības iemantošana. Viņš ir sajutis, ka ar to nepietiek – vēl ir jādara kaut kas vairāk. Mēs jau zinām, ka cilvēks netiek taisnots no Bauslības darbiem, bet no Dieva žēlastības, bet šis jaunais cilvēks tomēr apzinās, ka ir daudzi tādi nosacījumi, kas Bauslībā it kā neietilpst – Bauslība it kā nesasniedz visu. Viņa domāšana iet Vecās Derības garā: te vēl ir kāds deficīts: vel ir kādi 90%, vēl kaut kas jāpieliek klāt. Kaut kas nav līdz galam pateikts. Jēzus viņam tagad saka, kas ir tālākais. Jēzus saka: ej, pārdod savu mantu un izdali nabagiem. Viņa dzīvē tā būtu katastrofa, viņš kļūtu par nabagu citu nabagu vidū. Bauslība nemaz to neprasa.
Te mēs redzam, ka tas pats jautājums bija mācekļiem: bet kas man par to būs? Kur kaut kas tiek dots, ziedots, tur dabīgi kaut kam ir jābūt otrā svaru kausā. Kur ir tas nepieciešamības un kompensācijas moments? Jēzus saka, bet tas paliek nesaprasts: „un tad nāc un, krustu uz sevis ņēmis, seko man.” Jēzus te parādās kā dzīves un dzīvības Kungs. Jēzus runā par Sevi, kas Viņš patiesībā ir. Viņš ir šis atsvars zaudētajai mantai – Jēzus un sekošana Viņam pakaļ. Jauneklis to nevar pildīt. Tā prasība bija pārāk liela – tas var tā izskatīties – nevis jauneklis bija pieķēries mantai, bet nesaprata, ka mantas vietā viņam ir piedāvāts daudz kas lielāks. Arī mācekļi to nesaprata, kaut arī varbūt bija atstājuši tikai savas laivas, tīklus ... Lielā priekšrocība: Nāc man pakaļ savu krustu uz sevis ņēmis. Tomēr jauneklis Viņa priekšā krita ceļos un sauca: „labais mācītāj” – tik daudz viņš bija apjautis, bet ne tik tālu: nāc man pakaļ, savu krustu ņēmis. Krusta smagais sods. Jēzus to nesdams pakrita. Laikam jauneklis jau ir redzējis tādu krusta nešanu. Viņš nesaprot: atstāto lietu vietā viņš saņems grūtības. Ne visas bēdas ir krusts – kādreiz cilvēki savas slimības sauc par krustu. Tas ir Dieva uzdevums, ko Viņš uzliek. „Tagad to nes”. Daudzi cilvēki nesaprot, kāpēc viņam tādas grūtības dzīvē, kad citiem tā nav. Tas nav ne labāk, ne sliktāk kā citiem.
Kas tad ir šī kompensācija šim zaudējumam? Jau šeit – pa citu ceļu – tur ir tā īpatā Dieva lietu kārtība. Ja zaudējam savas saites ar ģimenes locekļiem (cilvēki, kas izstumti no ģimenes ticības dēļ) – viņš dabū atpakaļ tēvus, mātes, māsas un brāļus, zemi un mājas. Kad viņu uzņem savā vidū, kas ir tādi paši kā viņš. Jēzus gaidīja no viņa šo skaidro, neaprēķināto līdzi iešanu: Jā, es iešu! Kā zvejnieki Pēteris, Jānis, kas ir tādā vecumā, kas zina, ko katra lieta ir vērta – visu pamet un iet Jēzum pakaļ. Šī cīņa. Cik grūti ir bagātam ieiet debesu valstībā – vieglāk ir kamielim caur adatas aci iziet – kas ir neapšaubāmi neiespējami. Rūpēties par to, lai būtu kaut kas iekrāts vecumdienām, atraisīties no tā. Pie jaunekļa – ne mantkārība, bet mantturība, kas nāk līdzi – tagad, kad dzīve jāredz citā sagrozījumā – ko tagad darīt. Ir cilvēks, ar viņa miljoniem – Jēzus saka: aizmet to un nāc man pakaļ. Jauneklis to nesaprata. Viņš nāca pie Jēzus, jo saprata, ka pie Viņa ir atsvars vai svars. Palikt pie Jēzus – dzīves pamatgudrība. Apustulis Pāvils: visu, kas man bija, esmu atmetis kā atkritumus. Jēzus nopūšas: cik grūti ir bagātam cilvēkam ieiet debesu valstībā. Viņš meklē tikai racionāli: esmu visus baušļus turējis: saki vēl vienpadsmito. Viņš ir gatavs vēl uz kādu darīšanu: uzcelt kādu māju nabagiem – to Jēzus nemaz neprasa. Cik grūti ieiet Debesu valstībā! Jēzus runā par ne šīs pasaules lietām. Cilvēkam tas nav iespējams, bet ne Dievam. Dievam ir iespēja nevis atdot jauneklim atpakaļ miljonu pa citiem ceļiem, bet pagriezt jaunekļa sirdi tā, ka viņš saprot, kas viņam top piedāvāts. Ko man būs sacīt: gandrīz – pakļauties Dieva vadībai.
Šeit neiet runa par pirmā galdiņa baušļiem. Viņš ir pildījis tikai pasaulīgo bauslību. Palikusi malā ticība. Dievu pāri visām lietām mīlēt. Trūkst pats galvenais. Ja nav pamatu pamata, ne Bauslība, ne morāle cilvēku neglābj.
Svētie ir tie, kas apzinājušies, cik lieli grēcinieki viņi ir bijuši.
Kas Dievu nemīl vai, kas nestaigā Viņam pakaļ, katrā ziņā iet neceļā vai strupceļā.
Savaldība ir krusts. Piemēram, iet pretī savai laiskai cilvēka dabai. Tas nav viegli, bet savaldies.
Kad stāvam Jēzus priekšā .. apustulis Pāvils ir konkrēts piemērs, kā realizējas Evaņģēlijs viena cilvēka dzīvē. Ko Pāvils nav cietis, bet viņš to nemaz neuzskata par grūtumu. Tā ir cita dzīves izjūta, ne kompromisa meklēšana starp grēku un .. Ko tur var darīt? Var darīt. Pestītājs mūs neaicina uz dzīves labiekārtošanu, bet uz mūžīgo dzīvību. Dieva valstība jau šeit. Kristus – ja Viņš ir tikai labais mācītājs vai pravietis – tad varam ar Viņu strīdēties. |