|
Dr. Roberts
Feldmanis
Apustuļu darbi. 1. puse
...
ārkārtīgi dramatiskie un spēcīgie, ļoti dažādie un ļoti, jāsaka, pat uzskatāmi,
skaidri mums pārstāstīti, tā ka mēs šinī, visā šinī notikumu virknējumā un
stāstījumā jūtam to patiesīguma smaržu. Nevis kā sacerējuma, nevis kaut kādas
literatūras vēstījuma, teiksim, klāstījuma mums priekšā, bet tiešām liecinieku
un līdzdarbinieku notikumos, atreferējumā, atstāstījumā, tieši un skaidri.
Iesākums visam ir kāds traģisks
notikums, par kuru mēs lasījām iepriekšējā nodaļā, - draudzes diakona Stefana mocekļa nāve.
Cilvēki tādā gadījumā lieto šo vārdu un saka 'traģisks notikums', 'traģiska
bojāeja' – pēkšņa, gandrīz var teikt negaidīta varmācība. Bet jau šinī notikumā
pašā – Stefana nāvē – mēs saskatām un saklausām pavisam kaut ko citu – tas
cilvēka acij skatāmais un tas cilvēku ļaunajā nolūkā izauklētais varmācības
darbs kaut kā aiziet un atkāpinās. Un šie mirstošā Jēzus mācekļa beidzamie
vārdi, viņa beidzamā lūgšana, tā, varētu sacīt, apdveš šo pilnīgi jauno, atkal,
nodaļu, šo pavērsienu visā kristīgajā, toreiz topošajā, vēl nenostiprinātajā,
ārēji ņemot, draudzē, kas pulcējās Jeruzālemē ap Dieva Vārdu lasīšanu, ap
apustuļu pamācībām, ap Sakrametu viņa pirmveidā, Dieva lūgšanās. Ieslēgta,
varētu sacīt, savā arvien vēl plašāk un plašāk topošajā, pieaugošajā, cieši
saslēgtajā ticības un pārliecības, un mīlestības kopumā. Un šinī vietā kaut kas
notiek, kas visu pārvērš un kur – īpata analoģija; zināmā mērā tā parādās starp
notikumiem Golgātā ar Pestītāja nāvi un tagad Stefana nāvi, ko nomētā akmeņiem.
Tā kā toreiz, kad satrakotais ļaunums ar Jēzus krustā sišanu ļaunā
apmierinājuma priekā varēja gavilēt: nu ir tas panākts, kas ir gribēts, tagad
ir šī uguns apdzēsta un sabradāta, kuru Viņš bija metis jūdu zemē jūdu tautā,
un kas izrādījās – šis prieks, šis ļaunais prieks – izrādījās priekšlaicīgs. Šī
nāve kļuva taisni par šo eksplozīvo spēku, kas pēkšņi ap Kristus ciešanām
sapulcināja Viņa mācekļus, kuri, pilnīgi jauna spēka un drosmes pilni,
nepazīstami paši sev savā izpausmē, tagad devās un stājās jau visas pasaules
priekšā. Un šeit tagad bija pirmais asinsliecinieks, kas ar savu nāvi apliecina
savu piederību Kristum, apliecina savu dziļo pārliecību, ka dzīvība ir Kristū,
ka dzīvība ir pavisam kaut kas cits nekā šī eksistence pēc cilvēka paša
iegribām, instinktiem vadītā. Bet, ka šī patiesā dzīvība atklājas tad, kad
apliecības drosmē un spēkā iespējam visu atdot, arī pat savu šo dzīvību, ko
visa pasaule sakāmvārdiski ir novērtējusi kā visdārgāko cilvēka mantu, kura ir
ļoti jāsargā, visiem spēkiem jāsargā, jāglabā, jāvairās no viņas iznīcināšanas
un – tas beidzamais vārds – par katru
cenu, pat par cita cilvēka dzīvības cenu ir jāsaglabā. Šis pasaules, šis
nāves, šis, var teikt, sātana iedvestais pārliecības veids, šis sātana
eveņģēlijs, tas ir tas lielais vājums, kas cilvēku sasaista tajā nepārtrauktajā
kalpībā un atkarībā, izbailēs pašam par sevi, bailēs par šo dzīvību, bailēs
pazaudēt to, kas jau ir iegūts vai ko vēl gribētu iegūt. Un šeit nāk tas
eksplozīvais spēks – dzīvība nav visaugstākā manta.
Cilvēka dzīvība ir liela manta. Viņas
turēšana un veidošana pieder pie ļoti svarīgajiem uzdevumiem, kamēr mēs šeit
eksistējam, bet viņa nedrīkst mums uzkundzēties. Ir lietas, kuras ir vairāk
vērtas nekā pati dzīvība. Ir lietas, kuru dēļ dzīvība nedrīkst aizstāties viņām
priekšā – un tās ir mūsu dvēsele un viņas dzīvība, viņas nolemtība būt Dieva
daļai. Un piederība Dievam nedrīkst tikt pazaudēta, izšķiesta, putekļos iemīta
vai kaut kur iekritusi kaut kādā neatrodamā vietā no mūsu drebošām, bailīgajām
rokām. “Es redzu Debesis atvērtas un Jēzu Kristu pie Tēva labās rokas,” saka
šis moceklis mirstot.
Reti ir dota šāda redzēšana. Viņa tiek
dota bez šāda acu skatījuma ļoti daudziem. Un mēs redzam šīs atvērtās debesis
un to, kas ir tur. Kas tā atsver visu to, ko mēs esam turējuši vai gribējuši
turēt par mantu sirdī. Un vēl vairāk – Jēzus teica: “Es savu dzīvību atdodu,
lai Es viņu atkal ņemtu.” Un šeit nāk šī nesaprotamā Jēzus izteiktā sentence
vai formula. Viņš atdod šo mazumu, lai šī bagātība Viņam piederētu. Šī bagātība
viņam pieder ne tikai tur, kur Viņš skata Dieva godību, šī bagātība Viņam
pieder tur, kur aiz Viņa nāk šis pulks, kuri savu dzīvību nemīlēja līdz galam –
savu miesas dzīvību. Aiz Viņa nāca šī jaunā tauta, kas apliecināja Kristu Jēzu
ar savas dzīvības cenu. Šis jaunais pavērsiens, tas, kas vēl nebija kristīgā
draudzē līdz tam atklājies – bija ciešanas, bija pacietība, bija cietums, bija
sitieni, bija vajāšanas. Un tagad nāca šis beidzamais – nāve. Kā vēlāk tas
pats, kas bija klāt pie Stefana nomētāšanas ar akmeņiem un kas priecājās, kā
mūsu nodaļas sākums tagad saka: “Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam.”
Viņš bija lielā mērā iniciators pie tā bijis, un tagad viņš bija tas ļoti
apmierinātais par to, kas bija noticis. Bet viņam bija lemts to izteikt vēlāk,
rakstot romiešiem: “Es zinu, ka ne nāve, ne dzīve mūs nespēj šķirt no Dieva
mīlestības Kristū.” Tā bija Saula... Tā bija Stefana uzvara pār Saulu. Sauls
bija iepriecināts par viņa nāvi, pats būdams līdzi iniciators tam, kas nāca pār
Stefanu. Arī pār Saulu. Un te mēs redzam
– cilvēki sacītu: “Jā, kādi dramatiski notikumi!” Nedevalvēsim dievišķās lietas
līdz mūsu profānās, teiksim, ierastās terminoloģijas seklumam! Tas ir kaut kas
cits nekā dramatiski notikumi, traģiski atgadījumi vai sakrišanas. Te mēs
redzam to lielo manifestāciju, kā Dieva valstība stājas mūsu vidū, kā lietas,
kuras pie Jēzus dzimšanas tika atklātas sākumā tikai ganiem, bet vēlāk kļuva
par skaidrību – ka Dievs ir ienācis aktīvi cilvēcē, ietērpies cilvēka
miesā, uzņēmis viņas maizi (?) un darījis to darbu, lai cilvēks, kas no Dieva
bija aizgājis, lai viņam atkal atvērtos atpakaļceļš – bija šodien debesis
atvērtas, lai varētu ieiet tai godībā, kurai viņš kādreiz piederēja un kuru
viņa Debesu Tēvs joprojām bija viņam saglabājis, un kurā viņš viņu par jaunu
aicināja. Šie bija tie notikumi, kas mums savijās tādā kārtā, ka mēs redzam
viņas brīnišķīgumu, bet kas dziļāk bijājama (?). Cik brīnišķa ir Dieva dzīvība!
Cik brīnišķīga ir Dieva dzīvība! Un, ka pašā tā sauktā traģisma dziļumā, taisni
tur Dievs atklāj savu klātbūtni un savu rīcību – savu rīcību tveramu un
taustāmu. Tā kā Golgātā, kur cilvēki redzēja vai nu žēlumā kaut ko tik traģisku
vai savā niknumā kaut ko, kas viņus gandarīja. Bet aiz visa tā stāvēja šī Dieva
rīcības varenība un godība.
Un mēs tagad redzam – ar to
neizbeidzas viss. Ar Stefana nāvi, liekas, ka tā uguns, ļaunā uguns, ko tā
asinskārā atriebība un iznīcināt kāre bija iekūrusi, ka tā tagad... tagad tikai
sāk vēl plesties. Un, cilvēcīgi skatoties, ar to vienu gadījumu nepietiek. Tam
pievienojas vesela rinda līdzīgu gadījumu – mocekļu nāve, vajāšanas,
izklīdināšana, bēgšana. Pēc Stefana nāves izcēlās vajāšanas, lielas vajāšanas,
kas vērsās pret draudzēm. Un visi izklīda pa Judejas un Samarijas novadiem,
izņemot apustuļus. Apustuļi palika, joprojām visas briesmas līdzi dzīvodami,
Jeruzālemē. Dievbijīgie cilvēki Stefanu apglabāja un gauži apraudāja, bet Sauls
postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, mezdams tos
cietumā.
Jā, mūsu cilvēku acis redz te tikai
patiešām bēdas, nelaimi, postu. Tikko tapusī draudze, kas vēl nemaz nav
nostiprinājusies nekādā veidā – viņa piedzīvo šīs vajāšanas. Un, kas nav
nokauti, tie bēg un izklīst prom visādos novados Jūdejā, Samarijā un vēl kaut
kur citur tālāk. Un tagad ir tikai šis iesākums, šis pirmais lielais solis, no
Golgātas sākot, no Debesbraukšanas dienas, no tā brīža, kad Viņš sacīja saviem
mācekļiem: “Eita pa visu pasauli, pasludiniet evaņģēliju visiem cilvēkiem,
dariet viņus par mācekļiem, kristīdami Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, un turiet, ko Es jums esmu mācījis. Eita pa
visu pasauli!” Tagad viņiem vajadzētu mierīgi iet pa šo pasauli.
Nē, tā nebija iešana, tā bija
skriešana, tā bija bēgšana! Tanī brīdī nebija tā doma, ka te ir kaut kas no tā
lielā, dievišķā uzdevuma. Neviens šo lielo dievišķo uzdevumu nenosauca vārdā,
bet viņš tika piepildīts. Izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju.
Izklīdinātie staigāja apkārt sludinādami...
Liekas, kādā no iepriekšējām reizēm
mēs tā pakavējāmies pie tā notikuma, patiesību sakot, notikumiem, kas
norisinājās starp abiem lielajiem kariem, kad liels, asiņains, šausmīgs karš
plosījās Ķīnā. Tā kā tā zeme mums ir tālu, ziņas pārāk spēcīgi mūs nesasniedza,
tomēr viņas bija ļoti zīmīgas.
Ķīnas jūras piekraste bija visa viena
karadarbības josla, un miljoniem cilvēku – vispirms jau bija arī bojā gājušie –
miljoniem cilvēku bēga, bēga un glābās dziļāk zemes iekšienē, kur karš
nespiedās iekšā. Šo bēgļu starpā bija kristīgās draudzes locekļi, jo
galvenokārt Ķīnas kristīgie bija savu draudzi izveidojuši taisni šinī
piekrastes... šajos piekrastes apvidos. Un kas notika? Aizklīstot prom,
vajāšanās un briesmās šie cilvēki aiznesa sev līdzi, jā, ļoti maz barības un
mantas savās rokās un plecos. Viņi aiznesa sev līdzi Kristus evaņģēliju, un
Ķīnas iekšējie novadi piedzīvoja tanī laikā dievišķas pārvērtības. Ļaudis, kas nebija evaņģēliju dzirdējuši, tie to
tagad saņēma, tie tagad pēc tā tvēra kā pēc kaut kā nedzirdēta un nebijuša, pēc
tās iepriecas, kas viņiem tāpat tapa atklāta kā tiem, kas pie viņiem bija
nākuši.
Tas pats, kas bija noticis ar
Jeruzālemes kristīgo draudzi pēc izkaisīšanas. Šie bēgļi neglāba tikai dzīvību
vien, viņi ne tikai vairījās no briesmām un no vajāšanām, viņi aiznesa līdzi to
neizdeldējamo daļu, kuru viņi varēja dot tālāk un no kuras varēja kļūt bagāti
tie, kas viņu saņēma. Un kristīgā draudze, kas no šaurā Jeruzālemes pulciņa bija beigusies (?), tagad izsējās pa
Jūdeju, Samariju un vēl tālāk. Kad mēs vēlāk vēl pakavēsimies pie Saula un viņa
gaitām, mēs teiksim, ka šī ir atmoda (?). Arī citās
valstīs. Visur tur šis Stefana
asinsupuris, Kristus upuri pasvītrojot, ir kā izsēta debesu valstības sēkla.
Notikumi, traģēdija, briesmas, nelaimīgi cilvēki, baismīgi likteņi? Mēs jau
varam tā arī lietas stāstīt. Materiālisms mums ir mācījis visas lietas
skatīties no ārpuses, aptaustīt. Ja mēs viņas neredzam vai nespējam aptaustīt,
tad viņas pasludinām par neesošām vai nevajadzīgām. Mums ir jāatver skats, ka
mēs ne zem akmeņu krusas, bet savā lūgšanas, ticības priekā ieraugām atkal šīs
atvērtās debesis un Dieva godību. Arī tagad, arī mūsu dienās.
Pravietis kādā vietā, skatīdamies pāri
pār gadu simtiem, 600 – 700 gadus pirms Kristus redz, viņš redz Kristus
dzimšanu, redz un saka: “Ļaudis, kas staigā tumsībā, redz lielu gaišumu, pār
tiem, kas ir nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” Un, tālāk turpinot, viņš saka:
“Bērns ir dzimis.” ... Viņš to redz, viņa
gara acu priekšā ir atvēries skats, kas vēl nav redzamajām acīm parādījies.
Dievs atļauj (?) šo skatu uz Viņa brīnišķīgo darbu, brīnišķo prieku. Un tā šie
izklīdušie, ja viņi neredzētu aiz sevis šās atvērtās debesis, viņi apraudātu
Stefanu un sūrotos par savu grūto likteni, kā daždien tas notiek arī ar mūsu
ļaudīm, un neredz, ka arī satumsuma lielākā tumsā paveras -----
Un te pieslēdzas brīnišķā kārtā
notikumi cits citam līdzi. Tāda, kā saka, tāda raiba rinda, mēs teiktu. Ja mēs
tā izlasām šo nodaļu – te ir Filips, te ir Pēteris, te ir Sīmanis, te etiopiešu
kambarkungs, visdažādākie cilvēki, visdažādākās situācijas, visdažādākie
notikumi, un viss tas satverts vienā nodaļā. Literatūras sacerējumā tā to
nemēdz darīt. Tas maitājot stilu. Bet Dieva stils ir cits. Tas nav literārs
sacerējums. Tas ir neredzamās rokas raksts – cilvēcei atstāts, cilvēkiem.
Filips staigāja kādā Samarijas
pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi, vienprātīgi uzklausīja
Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija
nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami. Un daudzi, pārāk daudz paralītiķu
un tizlu tika dziedināti, un liela līksmība valdīja tanī vietā.
Filips aizgāja un sludināja. Tas
pateikts tik ļoti vienkārši, it kā kāds cilvēks būtu aizgājis uz savu
darbavietu un pieķēries pie sava dienišķā darba uzdevuma. Vai tad Filipam
nebija nekā cita, ko darīt, vai viņam nebija viņa privātā dzīve un darbs? Viņš
bija arī viens no tiem izraidītajiem, aizbēgušajiem (?), un patiesībā viņam
nebija mājas tā īsti. Viņš nonāk Samarijā. Un Samarijā viņš piedzīvo atkal tās
lietas, kas piederas pie šīs Dieva valstības manifestācijas izpaudumiem.
Gandrīz var teikt, tādā īpatā, dievišķā mozaīkā, rakstā saliktiem. Viņš sludina
Kristu. Ļaudis kļūst līksmi. Jā, kā var tik vienkārši savilkt kopā tādas
lietas! Kā tas var notikt, ka tad, kad sludina Kristu, cilvēki top līksmi un
liels prieks valda pilsētā. Jā gan, kas tur notika pa starpām? Kā tas tā varēja
notikt? Mēs taču piedzīvojam, ka šis pasludinājums kādreiz arī tiek dots un
notiek, mēs kādreiz ļoti maz jūtam šo
prieku un līksmību.
Tie, kas bija šīs vajāšanas
ierosinājuši, viņi bija domājuši, ka ar to, ka Stefans, galvenais, rosīgākais,
kā viņi varētu teikt savā cilvēcīgā valodā, aģitators, ļaužu uzmudinātājs, ka
tas bija tagad pagalam, nu vajadzēja visam izbeigties. Pareizi! Ārējā likumība
ir tāda – tur, kur cilvēki iet ar savām varenajām idejām, ar daudzsološajiem
nākotnes skatījumiem un kur viņi aizrauj ļaužu pulkus līdzi, viņu domas, mēs
bieži piedzīvojam, ka tam visam ir tāda... tāda viļņa raksturs, kas nāk no
jūras ar lielu spēku un pret krastu izšķīst, aizveļas kā sīka ūdens -----.
Tur, kur cilvēks sabango cilvēku
jūtas, tur kur cilvēki spēlē uz cilvēku emocijām un mēģina sagūstīt viņus ar
saviem solījumiem un fantastiskiem varbūt kādreiz veidojumiem, tur ir šī
likumība, ka šie sabangotie viļņi kādā brīdī izzūd, nevis izplatās. Šī doma,
šis aprēķins, ka šis Filips, ka šis Stefans arī bijis nekas vairāk kā viens
tāds dedzīgs uzmudinātājs, uzmusinātājs, politisks vai citādi demagogs,
aģitators – šis pieņēmums piekrāpa šos cilvēkus, kas bija tā domājuši. Viņš
piekrāpj viņus arī šodien. Domājot, vērtējot kristīgo draudzi, kā tā ir ar
tikai tāda jūtu sabangotava, un tad jau ar to pašu viņa arī izbeigsies... Tagad
mēs varam dabūt izlasīt tos vērtējumus, kādus ir augstie padomijas varasvīri
teikuši, jau iepriekš aprēķinādami kristīgās draudzes beigšanās laiku. Tas sen
jau ir pāri. Viņi vienu lietu nebija varējuši saprast un kaut kā iekalkulēt
savos aprēķinos, savos solījumos – ka šeit Filips nedara neko citu vai citādu
kā to pašu, ko darīja Stefans, to pašu, ar ko nāca Jēzus, kad viņš nāca teikt,
ka Debesu valstība ir klāt pienākusi tuvu. Viņi uzrunāja cilvēkā... cilvēkā
kaut ko tādu, kas guļ viņa dziļākajā dzīves ----
Tā – tā kā mēdz sacīt arī botānikā
kādreiz – kā snaudošais asns vai snaudošais pumpurs, šī neatvērtā dvēsele, kas
mokās pati sevī un neatrod atbildi, jo viņa nesaprot, kāpēc dzīvojam. Vai
tiešām tikai tāda vien ir šī dzīve, kurā mēs visi ēdam un dzeram, un
darbojamies, un kustamies, un baudām, un sakrītam pelnos. Dziļas sāpes glabā
šis kādreiz ļoti cietais pumpurs cilvēkā, kas pats nevar atvērties un ko arī
cits nevar atvērt kādreiz. Un šeit bija tas dzīvības ierosinātais spēks, šī
dvesma. Tici uz Jēzu Kristu, tad tu dzīvosi. Jēzū Kristū ir piedošana, grēku
piedošana, izvešana no nāves, uzvara pār grēku. Šī dvesma nes ---- tā bija
tā, kas satvēra, sabangoja. Viņš sludināja, un viņi tapa līksmi – līksmi par
kaut ko tādu, kas bija liels, nepiedzīvots prieks.
Te mēs sastopamies atkal ar tām
lietām, kas nākušas līdzi mantojumā. Šim modinājuma spēkam nāk līdzi arī vēl
kāds ārīgāks spēks. Šis modinātājs spēks
ir tik ļoti spēcīgs, ka viņš atrod izpausmi pilnīgi tādā neapjaušamā veidā –
paralītiķi kļūst veseli, kroplie kļūst veseli, slimie, aklie...
Notiek tā, ka līdz ar to Dievam
pievērsto, atmodināto dvēseli Dievs ļauj pamosties arī nomāktai, salauztai,
kropļotai cilvēka miesai, apstiprinot Dieva Gara spēku. Mēs sastopamies te ar
kādu lietu, ko tagad tādi garīgi neizauguši, nepieauguši cilvēki tādā bīstamā
un bezdievīgā kārtā mēģina izveidot par kaut kādu praksi, kuru var praktizēt
jebkurš un jebkurā brīdī – dziedināt slimos, aklos, neredzīgos, piesaucot... Garu, atsaukdamies uz to, ka tā ir darījuši
apustuļi. Tā arī viņiem kādreiz ir veicies.
Te mēs sastopamies ar to, kas velkas
līdzi dievišķai gaismai – šis mēģinājums utilizēt Dieva varu, atļauties sev
pavēlēt Dievam, piespiest Svēto Garu, tad būs! Vajag tikai kaut kā īpaši
plātīties ar rokām, mesties gar zemi, tad būs, tad sāks muldēt, dabūs
spārnus... tad viņi it kā palikšot veseli vai tiks dziedināti. Notiek, notiek
tā. Bet te mēs sastopamies ar to paralēlismu, ka tur, kur ir Dievs ar Savu
spēku klāt, lielais pretinieks, imitators – tas darbojas kaut kā paralēli,
mānīdams atmodinātu cilvēku atkal uz vienu jaunu sastingumu----
|
