Prof. R. Feldmanis:
1. Dievnami pie pagāniem. Tie tiešām ir dievu nami. Tur ir statujas, kā nu cilvēki iedomājās dievus. Grandiozas celtnes. Šeit notika arī upurēšanas. Līdz pat cilvēku upuriem. Izplatītākais bija cilvēka sirds izraušana un pasniegšana dievībai, un tad nu izlūdzās ko nu viņiem tur īsti vajag
2.Kristietībā - Dievs nemājo rokām darinātos mājokļos. Un tādēļ jau daudzi uzreiz saka, kad tā, tad man nevajag vispār namu.
3. V.D. "še tiešām ir Dieva nams, še tiešām ir debesu vārti." Par šādu dievnamu mēs arī šeit runājam.
Ziedi jau paši par sevi ir skaisti, bet ne tādēļ liek ziedus.
Baznīcas ēka ir dalīta trīs daļās: ienākšanas telpa, draudzes telpa, altāra telpa.
Katoļi nometas altāra priekšā uz ceļiem, kad redz uz altāra sarkano uguntiņu. Tā liecina, par to, ka uz altāra atrodas konsekrētā Kristus miesa. Un viņi pazemojas iesvētītās altāra daļas priekšā.
Arī mēs kad ienākam baznīcā, kad esam nonākuši līdz savai vietai tad nometamies uz ceļiem. Taču luterāņiem pamats šādai darbībai ir savādāks. Mēs tādā veidā kā katoļi neuzglabājam sv. Vakarēdienu.
Baznīcā ir trīs vietas, kas piedalās dievkalpojumā, ja neskaita zvanu, kas iesāk un noslēdz dievkalpojumu: altāris, kancele, pults. Altāris no visiem ir daudz vairāk pušķots.
Altāri - ir akmens un ir koka. Akmens altārus dažreiz neapklāj no visām pusēm līdz zeme, atstājot arī kādu akmens fragmentu redzamu.
Altāra glezna - kādreiz bija pat tāda prasība, lai altārim aizmugurē būtu glezna. Tagad ar gleznām ir jāuzmanās. Dažs pats uzņemas to godu taisīt altāra gleznu, pats nesaprazdams ko uzņemas. Kas nav lūdzējs, tas nevar gleznot altāra gleznu. Kādam māksliniekam reiz prasīja, lai viņš uzglezno altārim gleznu. Viņš atteicās, jo tad jau cilvēkam esot jāstājas klosterī. Kaut kādā nozīmē - no visām lietām atrauties un nodoties tikai tam ar Dieva lūgšanu.
Krievu baznīcās pasvītro gleznu brīnumdarītāju spējas, bet tas iet mums garām. Bet tai ir jāizsaka būtība.
Gleznas vietā var būt arī koka griezta altāra mugura. Ja nav kaut kas ļoti labs, tad labāk vispār nevajag. Neko pareizāku, kā Kristus ciešanu zīmi laikam nevar izdomāt.
Altāra segas - tās mainās līdz ar liturģisko laiku un ir arī pasludinātājas.
Zelta (brokāta) - augsto svētku krāsa pielīdzinās baltajai krāsai.
Svečturis - sveci liek uz luktura, lai tā spīdētu visiem, kas ir namā. Gaismas moments. Sveces forma un lielums arī ko izsaka. Arī lielie svečturi blakus altārim.
Svecēm ir jābūt tīri baltām, vai parādot kādu greznību - vaska sveces (zeltainas.)
Krāsainās sveces nevajag.
!! Svarīgi, lai uz altāra nebūtu nekas neīsts!!
Svečturu materiāli - metāls, sudrabs, zelts, dzelzs, kādā gadījumā kristāla.
Koka svečturis nav pieklājīgs. Uguni var nest tikai tas, kas tur uguni. Koks netur. Tas nav tikai drošības jautājums, tas ir arī jēgas dēļ. Koka svečturis ir slikta gaume.
Ziedi - atkarīgi arī no dievkalpojuma rakstura. Lielajā Piektdienā ziedu klēpis neiederētos.
Uz altāra nedrīkst likt puķu podus ar zemi. Uz altāra nāk tikai tās lietas, kas šķīsta - uguns, ūdens. Zeme ir pīšļi un netīrība.
Kas nāk uz altāra, tas mirst. Altāra zieds ir nogriezts. Viņš neatgriežas vairāk atpakaļ, tas mirst. Var vienu ziedu likt vairākas reizes, ja tas nav novītis. Tas nav nepareizi. Bet tas jau ir nogriezts no saknes. Zieds nav tikai dekorējums, tas ir arī upuris, upura simbols.
Vakarēdiena trauki. - dažreiz stāv uz altāra, dažreiz tos atnes vēlāk. Nekas nepaliek pāri no vakarēdienā lietotajiem elementiem. Tā ir mežonība, ja iesvētītais tiek liets kopā ar neiesvētīto. Tas norāda uz sakramenta nicinājumu.
Kādus ziedus? Visus ziedus ir radījis Dievs. Ceļmalas puķīte ir tāpat Dieva radījums kā roze. Tāpat par krāsām - Dievs ir radījis visas septiņas krāsas un visas Dieva priekšā ir vienādas.
Piemēram, sarkanā simbolizē Sv. G. uguni un mocekļu asinis (nevis Padomju karogs). Vajadzētu ieviest tādu dienu, kad tiek pieminēti visi Latvijas ticības mocekļi.
Ziedi - tā ir izdoma. Ir reizes, kad pietiek ar pāris ziediņiem un citureiz vajag klēpi.
Ērģeles - dievkalpojuma krāšņums. Ar mūsu nepilnīgām balsīm pazūd liturģijas skaistums.
Dievkalpojums ir arī upurējamā vieta. (Kolektes trauks ir ļoti reducēta šī lieta un bieži vien nesaprasta.)
Pareizticīgajiem diakons staigā apkārt ar ziedojumu trauku. Ja paiet garām, tad cilvēks ir nelaimīgs - mans ziedojums, mans upuris, mana daļa nav vajadzīga.
Kādi saka, ka šāda lieta traucē iegrimšanai lūgšanā. Nevajag iegrimt lūgšanā, bet dievkalpojumā.
Tālāk stāsta Ilze Gulbe.
Puķu izkārtojumu nosaka arhitektūra.
Ar ziediem pienes pateicību arī Dievam.
1Ķēn.6, 29 (izgreznoja ar palmām)
3.Moz.23,40 (vislabākās lietas)
Vislabāko vienmēr nenozīmē - visdārgāko.
Puķes pēc nogriešanas nonāk stresa stāvoklī - atgrieztas no saknes.
Uz altāra ziedi tīrā ūdenī, bez aspirīna un tml.
Svarīgi, kad griež ziedus. Ziedus nogriež nobriedušus. Pareizi atjauno griezuma vietu.
Ziedus negriež ar šķērēm, jo tad saspiežas griezuma vieta un slikti pienāk ūdens.
Griež - narcises, tulpes, kad pumpuri pieņemas.
Altāra ziedi tiek sadedzināti, pēc lietošanas nevis izsviesti miskastē (kā nekā upuris.)
Citām puķēm ir jāsaskrāpē kāts, lai ūdens varētu labāk piekļūt.
Piena puķēm (magonēm) apdedzina kātu.
Svarīga ir vāžu tīrība.
Draudze, gaisma, krusta nāve, gaisma, draudze.
Trīsstūra forma simbolizē Sv. Trīsvienību.
Ziedi nedrīkst pārsniegt krucifiksa šķērslīniju.
Ziedi nedrīkst aizsegt krucifiksu.
Nedrīkst būt tā, ka pirmais, kad paskatās uz altāri acīs duras ziedi.
Kādam ziedam buķetē ir jābūt centrā. Pērkot ziedus jau ir jāparedz cik gariem kātiem būtu jābūt.
Oāzi piesūcina ar ūdeni un tad ziedus sprauž oāzē.
Vāzēm uz altāra būtu jābūt vienkāršām. Nevajadzētu būt zīmējumiem uz grieztiem ornamentiem.
Svarīga lieta vāzēm ir stabilitāte.
Ja ir altārim tuvumā vitrāžas, tad tām vajadzētu atspoguļoties ziedu krāsās.
Porcelāna vāzes drīkst, keramikas nedrīkst, jo tas ir smagais māls.
Dabīgi ziedi, nekādu stiepļu.
Bez aerosoliem, kas pastiprinātu ziedu krāsu – ziedam jābūt dabiskam.
Sausos ziedus - nē.
Lieldienās - lilijas;
Ziemassvētkos - skujas.
Ziedu skaita nozīme nav pamatota.
Arī nesimetrija var būt iespaidīga.
Tālāk R. Feldmaņa atbildes uz jautājumiem:
Ja skaits ko simbolizē, tad ir nozīme.
Lielajā piektdienā - 5 alpu vijolītes, tumši sarkanas. 5 brūces.
Trīsvienības svētki - Rozes - sarkana, rozā, baltas (vienā vāzē)
Apustuļu dienā 12 ziedi. Katrs nedaudz atšķirīgs.
Pētera un Pāvila diena - divus ziedus, atšķirīgus.
Pļaujas svētkos. - Īsta maize (rupjā`, baltā), neuzskaistinātas, ne kliņģerus.
Augļi - ābols, bumbieris, vīnogas (divi šķīvji, gaišas un tumšas)
Burkāni, kāposti, ķirbji ne altārtelpā.
Vārpas nevis buķetes, bet visā augumā, kūlīti, gar altāra malām.
Pīlādzi uz altāra neliek.
Ziedi - klasiskie šim laikam: mārtiņrozes, krāsainas lapas, kļavu, vīnogu lapas. Pārkārusies vīna stīga pār altāra malu rāda uz pārpilnību. (Iet pāri malām)
Mirušo piemiņas diena. Melnā ir sēru krāsa, bet vislabākā ir tumši violetā. (Mūsu sirds ciešas un sāpes)
Tikai Pestītāja nāvi apzīmē ar melno krāsu. (Debesis satumsa) - Lielā piektdiena un Klusā sestdiena.
Baltai ir pielīdzināta - sudraba un zelta.
Zaļajā ceturtdienā - baltā (apsolījums par palikšanu)
Adventē var lietot pelēko vai violeto krāsu.
Miroņu vainagi baznīcā neder. Nedrīkst no miroņiem taisīt kultu.
Adventes vainags - soli pa solim tuvojas Pestītājs.
Valsts svētki. "Tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs". Cilvēciski spriežot 18. novembris bija neiespējams - ne savas zemes, ne sava karaspēka, bet cilvēki grib lai pastāv valsts.
Diemžēl tas nenotika ar lūgšanu, bet bezdievība auga augumā.
Latviešu tauta nedrīkst aizmirst - cik daudz Dievs ir viņas labā darījis.
Ziedi prasās pēc mūsu karoga krāsām. Abas nozīmes:sirds skaidrība, ticība un ciešanas, martīrijs, uzvara.
Ne skumjos zaļumus, bet dzīvības koka zaļumus.
Lapas arī attēlo vīšanu, skujas ne. Mēs gribam uzsvērt, ka nevīst.
Altāra segas - Latvijas karoga krāsās. sarkana - mocekļu asinis un pa vidu Dieva žēlastības krāsa baltā.
Karogu dievnamā mēs ienesam kā velti. Mēs kā latviešu tauta gribam piederēt Dievam.
Saistības zīme - mūsu tauta ir kristīga tauta.
Pūpoli tikai pūpolsvētdienā (Lieldienās vairāk ne.)
