Mīliet cits citu un pasaules naids
Mācekļu vieta šajā pasaulē. Lai vienotu mācekļus savā starpā, Jēzus atgādina mācekļiem šo saiti: “12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. 13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (15:12-13). Mīlestība.
1950.g. baismīga katastrofa Rīgā. Daugavmalā apgāzās tvaikonītis – zaļumnieki noslīka. Kāda māte pa mazo lodziņu sniedza ārā savu mazo bērniņu – pati māte aizgāja bojā, bet bērniņš palika dzīvs.
Draudzība. Ļoti daudz cilvēku vārdu, runu, rakstu – jūsmojumu, slavinājumu. Tikpat daudz – briesmu, vajadzību brīdī cilvēks paliek viens un bez draugiem. Tas attiecas uz Viņa mācekļiem, kuru uzdevums patiesībā ir Jēzus paša uzdevuma tālāka nešana – tāpēc Viņš savus mācekļus vairs neuzrunā par mācekļiem. Cilvēki, kas ir izmācījušies par meistariem – sevi uzskata par kaut ko īpašu. Varbūt arī ir kaut kā pārāki. Es jūs vairs nesaucu par mācekļiem. Es jūs nesaucu par kalpiem – jūs esat mani draugi, jo visu, ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, esmu darījis jums zināmu. Tiešā līnija. Tā nav māksla vai iegūta zināšana, bet saite. „Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat, un, ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, Viņš jums dotu.” (16.p.) Par Kristus mācekli nevar pieteikties. Ir tāda cilvēku jūsma. Ir tādi, kas gribēja – bet lapsām ir alas .. bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt – iesi man līdzi. Pašieceltie par Kristus mācekļiem, kas dabūjuši garīgus norādījumus ... aizrauj cilvēkus ar saviem norādījumiem. Es iešu, darīšu – es visu to saprotu. Jēzus: „ne jūs, es jūs esmu izredzējis.” Pie Genecaretes ezera krasta, kad zvejnieki, atnākuši tukšā, savus tīklus skaloja – uzrunāja vienu no viņiem: „nāc man līdzi, es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku”, - vecu vīru. Pie citas laivas bija jaunāki – Cebedeja dēli. Viņš nemeklēja sajūsminātos. Kas tad var nākt no Nācaretes? Jēzus: „Lūk īsts izraēlietis (kas turas pie saviem ieradumiem)”. „Kā Tu mani pazīsti?” „Es tevi redzēju zem vīģes koka, kad tu biji lūgšanā.” Viņš iet Viņam līdzi. Dabīgais cilvēks to nesaprot. Tāds aicinājums. Neviens no viņiem nebija nekāda pilnība. Tāpat šaubījās kādreiz. Ģetzemanē visi no Viņa aizbēga. Pēteris lūdzās: cik savādi, Jēzus taču viņus bija aicinājis. Un tomēr. Jēzus jau zināja, ka Pēteris Viņu aizliegs. Vajadzēja pastumt pie malas viņus. Bet Jēzus aicinājums ir saite – sakramentāla saite – kad cilvēks nejūt, ka Dievs viņu tura. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par brāļiem. Kad viņi bija šaubīgi, kad viņi redzēja Viņu pēdējo reizi, kad Vasarsvētku dienā Viņš sūtīja savu Garu – tad šī mazā sēkliņa bija uzdīgusi. Tas ir stiprinājums.
Vispirms – kad mēs šaubāmies, ka mums kas būtu jādara – vai esam kaut ko vērti, Viņš liek to izmanīt cauri (re: manīt) – vispirms to mūsu vājību.
Kā tu esi nācis pie ticības? Es nezinu. Ir bijuši tādi brīži, kad Viņš licis saprast, ka tā ir vajadzīgs. Ne mēs stāvam centrā, bet Kristus. Tāpēc tai mīlestībai, kas ir starp mums, ir jāizpaužas mūsu starpā. Tā ir pavēle. Un ko jūs lūgsiet, to Tēvs jums dos. Mēs jau lūdzam, daudz lūdzam. Ka mēs caur Viņu redzam Tēvu un tā lūdzam Tēvu. Kungs Jēzu, Tavā vārdā lūdzam Tēvu. Kalps nav lielāks par savu kungu; ja Viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. To visu viņi darīs mana vārda dēļ, jo viņi nepazīst to, kas mani ir sūtījis.
Kristus mīlestību raksturo ar savu paraugu, ar nāvi pie krusta.
Mūsu aicinājums pieved pie tā paša – ciešana, paciešana, savā starpā mīlestība, bet arī mīlestība uz Viņu līdz pat augstākajām lietām, kuras ir bail izrunāt. Ko saka Jānim: „esi uzticīgs līdz nāvei. Es tev došu dzīvības vainagu.”
Nabadzība, nevarība – tur nav nekas – laicīgie cilvēki – es nekas neesmu – kādreiz beidz dzīvi ar pašnāvību. Bet mūsu salīdzinājums ar Kristu. Mūsu mazā svecīte Kristus gaismā vairs nemaz nav redzama. Ne jūs mani, bet es jūs esmu izredzējis. Kristību brīdī: „es esmu saucis pēc tava vārda, tu esi mans. Es tevi esmu izredzējis, ne tu mani.” Tas ir kristību pamatapsolījums. Mazais bērns – neko nesaprot? Šis apsolījums – tu esi mans. Pieaugušajiem kā Nataniēlam aicinājums ienākt pa dažādiem citiem ceļiem. Var savu uzaicinājuma vēsti ielikt kāda cilvēka mutē, kas mūs novada līdz Kristum. Tas ir arī sprediķa brīnums un apsolījums. Kā toreiz teica jauneklis: Tanī grāmatā viss par mani ir rakstīts. Jā, tā ir mums adresētā vēstule un, kas viņu atver, uz to viņa runā. Mēs kādreiz esam vāji savā pasludinājumā (sprediķī) – kā citi var skaldīt no kanceles tādus varenus, skanīgus vārdus – es tā nevaru; kaut es tā varētu. Es tā nevaru. Ja mēs pasludinām Evaņģēliju bijībā – lai nepārvēršam to par savas gudrības klāstīšanu. Bet tajā vārgajā sludinājumā kaut kas ir viņa dvēseles stīgai licis ieskanēties – Kristus aicinājums. Mēs nezinām, cik tālu sniedzas mūsu sprediķis.
Tie ir mūsu Pestītāja ceļi ar mums un ar tiem, kas bija Viņa mācekļi un, kas mēs šo mācekļa amatu nesam.
Kritika. Pestītāja vārds: „ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis”.
Amats vai darbs – kad jūtam kritiku paši sevī, vai no citiem – vai tad nu es varu?
Tas nenozīmē, ka Viņš ir viņus jau parāvis mākoņos, kā saka superticīgie. Tie ir tikai pašu jūsmu bangojumi. Kad mēs piedzīvojam šos brīžus – viņi mūs drīzāk padara klusus nekā skaļus. Nekad neļaujiet šādām šaubām sevi ietekmēt. Protams, tas ir arī īpašs brīdis lūgšanām.
