Pestītāja disputs ar jūdiem. Par ko? Disputs par Viņu pašu – par to, kas Viņš ir? Jūdi, nevarēdami Viņu saprast, nosaukā Viņu par samarieti un velna apsēsto. Jēzus atbild pavisam citādā veidā: “Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim mani negodājat.” Jēzus saka: “Kas manus vārdus turēs, tas nemirs nemūžam.” Jūdi: “Ja Ābrahāms ir miris, pravieši ir miruši, par ko tad tu sevi turi?” Jūdi saprot, ka tas ir runāts pāri par cilvēku robežām. Izaicinājums Jēzum. “Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs.” (54.p.). “Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (58.p.) – Jēzus preeksistence. Arī citur Jāņa evaņģēlijā: Es un Tēvs, mēs esam viens. Arī Lūkas evaņģēlijā 2:45, kad Jēzus Bērns ir līdzi Marijai Jeruzalemē un tur pazūd, tad viņa to atrod templī klausoties un jautājot (Lk.2:46.47). Un visi brīnījās par Viņa atbildēm. .. Kam jūs mani meklējāt? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās .. Šī īpašā spontanitāte pie jaunieša 12 gadu vecumā, kur nevar būt runa par to, ka Viņš ir ko īpašu samācījies vai sadomājis. Nīkajas ticības apliecība ir kopsavilkums.
Kaut kas, ko nevaram izskaidrot, kas neietilpst cilvēcīgajos, arī brīnumdarītāju rāmjos (ir cilvēki, kas var uzlikt rokas un noņemt sāpes - retumis) – bet, kad Jēzus apsauc vētru, un tā paliek klusu .. Tas iet pāri arī pār neparastu cilvēku īpašībām.
Viņš ir bijis agrāk par Ābrahāmu – ne jau gadu ziņā, bet pirmstapšanā – Kristus, kas ir bijis pirmsākotnībā pie Tēva. Mēs tur atkal apstājamies, jo dziļāk izdibināt mēs nespējam. Es saku to, ko es redzu pie Tēva, to, ko esmu dzirdējis no Tēva. Mans Tēvs strādā līdz šim. Es arī strādāju.
Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās Tomam. Kad beidzot Toms atskārst, ka te ir ieskats tanīs lietās, kas vispār cilvēka acij ir aizliegts. Mans Kungs, mans Dievs!
Atsevišķās vietās, kur Pestītājs runā par šo savu liecību vai arī tām liecībām, kas Viņam tiek dotas. Kas liek bērna mutē tādus vārdus. “Netraucējiet, man te patīk” – tā runātu normāls jaunietis. Bet tas, ko Viņš saka, tas pārsteidz Rakstu mācītājus – ar tādu pārdrošību, noteiktību.
Visas šīs nodaļas 5.,6.,7.nod. ir šis disputs un reizē Pestītāja pašapliecība.
Brīnumi neko daudz neizskaidro, bet tikai šī tiešā attieksme: darbošanās sava Tēva uzdevumā.
